Mobilā versija
+5.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
5. jūlijs, 2016
Drukāt

No ēnas uz gaismu un atpakaļ

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas kopizstādē "Gleznas" – gaismēnu valdzinošās noskaņas.

Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas kopizstādē “Gleznas” – gaismēnu valdzinošās noskaņas.

“No ēnas lidojot uz gaismu, tā sevī ēnu nes ar gaismu, kur viņa tāda piedzimusi, gandrīz bez pazīmēm jebkādām? (..) Un viņas vārds ir zīmējams, bet vārdos ir neizsakāms.” Brīvi tulkojot krievu dzejnieka Arsēnija Tarkovska liriskas rindiņas rakstītas par taureni vasaras dārzā, šķiet, to pašu precīzi var teikt arī par Edvarda Grūbes un Intas Celmiņas gleznām, kuras kā krāsās iemiesotā gaisma lido pie skatītāja un iedarbojas uz viņa jūtām bez stāstiem un bez vārdiem. Par to var kārtējo reizi pārliecināties, apmeklējot abu mākslinieku kopizstādi ar neuzkrītošu nosaukumu “Gleznas” Mūkusalas mākslas salonā.

Edvards Grūbe un Inta Celmiņa ir tie absolūtie pamatlielumi, bez kuriem Latvijas māksla 20. gs. otrajā pusē nav iedomājama. Abu mākslinieku daiļrade ir ļoti radniecīga, jo balstās kopējās fundamentālās filozofiskās atziņās par glezniecības uzdevumiem un jēgu, kā arī mīlestībā pret glezniecību kā klasisku vērtību, kur krāsas un faktūras valodas iespējas stāv tuvu bezgalībai. Vieno šo radošo ģimeni arī temperaments: abi glezno ātri, lai nepazustu emocionālais svaigums un vieglums, lai paspētu noskaņu, kas mākslinieku pārņēmusi, uzlikt uz audekla virsmas, ietērpjot to platu otu triepienu biezās faktūrās.

Tāpat kā dzīvē, arī gleznā mākslinieku temperamentu uzreiz nevar pamanīt. Tikai tad, kad sāksiet runāt ar Edvardu Grūbi vai Intu Celmiņu par mākslu, kad mēģināsiet tuvāk izprast mākslinieku skaidru, pārdomātu, neatkarīgu un brīžiem kategorisku nostāju glezniecības teorijas jautājumos, tikai tad var sajust to ugunīgo temperamentu, kas ļauj māksliniekiem tik intensīvi nodoties mākslai vairāk nekā pusgadsimtu. Līdzīgi arī darbos, kuri no attāluma var atstāt mierīgu un nosvērtu iespaidu, tuvumā pārvēršas par dzīvas enerģijas iemiesojumu. Īpaši to var attiecināt uz jaunākajiem darbiem, kuri pārsvarā arī tiek eksponēti izstādē.

Neskatoties uz mākslinieku likteņu, dvēseļu un arī daiļrades dziļi radnieciskām saitēm, tomēr viņu māk­sla ir izteikti individuāla. Varētu pat teikt, ka brīžiem viņu gleznas var interpretēt kā pretstatus. Edvarda Grūbes gleznu tēmas pēc būtības paralēli cita cita veidojās jau 60. gados, bet, pieaugot meistarībai un sapratnei par krāsas neierobežotajām iespējām, līdz ar mākslinieku mainījusies viņa pieeja un darbu forma.

Dabas iespaidi, kas veido Grūbes gleznu pamatu, transformējušies, atmetot visu lieko, reizēm arī priekšmetisko formu, atstājot tikai noskaņu, ko mākslinieks sajutis dabā. Tāpēc, skatoties uz šķietami abstraktiem darbiem, jāatceras paša mākslinieka vārdus, ka no abstrakcijas viņu “daba vienmēr velk pie zemes atpakaļ”. Arī logs Edvarda Grūbes darbos parādās kā atvērums gaismas plūdumam vai dvēseles brīvai kustībai, nevis kā reālā interjera sastāvdaļa. Šī ir vesela tēma, ar kuru māksliniekam nekad neapnīk spēlēties, jo, mainoties gaismai, mainās arī noskaņa, pārtop krāsās un nonāk uz audekla. Tāpat, piemēram, gleznojot izgāztas siena šķūņa durvis, caur kurām mirdz pļavas zaļums ar tumšām koku ēnām, mākslinieks vienmēr uzsver saules gaismu, kas ielaužas klēts tumsā. Variējot motīvus un spēlējoties ar formu, Edvards Grūbe savos jaunākajos darbos turpina šīs tumsas un gaismas spēles tajos īpatnējos brīžos, kad telpa saskaras ar āru.

Intas Celmiņas daiļradē arī gaisma spēlē nepārprotami svarīgu lomu. Bet atšķirībā no Grūbes enerģiskas izlaušanās no telpas Celmiņas gaisma iemirdzas tumsā, izraisot ar krāsu un virtuozas formas palīdzību, emocionālu un krāšņu sievišķīgi tumšo, noslēpumaino dvēseles vibrāciju. Viņas tumsa nav tukša, tā ir piepildīta ar noslēpumainiem siluetiem un temperamentīgas mūzikas skaņām, kuras ritmizētu triepienu kaskādēm aizpilda kompozīcijas.  Vairākos viņas darbos atklājas centieni rast kopīgo starp mūziku un glezniecību, kā abu mākslas veidu savstarpējo mijiedarbību. Dažādu skaņu ritmi un to kārtošanās telpā ir līdzīgi krāsu ritmiem, kurus māksliniece centusies parādīt.

Protams, sinestēzijas ideja, kad, piemēram, māksliniekam krāsu sajūta rodas, dzirdot noteiktu skaņu, ir ļoti subjektīva un abstrakta, tomēr izstādē var redzēt, ka mākslinieci stipri aizrauj mēģinājumi atrast kādu paņēmienu, kā pārraidīt mūzikas skaņas glezniecībā. Intas Celmiņas meditatīvā tumsā var saprast, kā gleznot ar vienu toni, bet formu panākt tikai variējot triepiena virzienu, un kā ar niansētu tumšo kolorītu atklāt gaišo un spilgto. Tumsas gaisma ir tā īpaša Intas Celmiņas radītā vide, kurā pastāv iespēja kaut ko neredzēt, nesaprast, kaut kam paiet garām, tomēr – cik daudz bagātību ir šajā jomā, ka nemaz negribas lauzties ārā.  Tā abi mākslinieki, papildinot viens otru kā ēna ar gaismu, katrs attīsta savu dziļi personisko tēmu un veido individuālu glezniecisku formu, kura brīžiem var čukstēt, brīžiem var kliegt, bet gluži kā skaists mirklis nekad nav izsakāma vārdos.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+