Kultūra
Literatūra

No sirds klusumiem0


Agnese Rutkēviča
Agnese Rutkēviča
Publicitātes (Jāņa Deinata) foto

Agnese Rutkēviča raksta dzeju, prozu, kā arī lugas teātrim. Publicējusi darbus Latvijas lielākajos literārajos izdevumos (“KonTeksts”, “Latvju Teksti”, “Karogs” u. c.), kā arī Igaunijas laikrakstā “Sirp”. Viņas dzeja ir tulkota angļu, krievu un igauņu valodā. Lugas iestudētas Jaunajā Rīgas teātrī, Daugavpils teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, arī Lietuvā un Vācijā. Kopš 2015. gada raksta slejas laikrakstam “Kultūras Diena”. Ir aktrise teātru iestudējumos, piemēram, Valmieras Drāmas teātra izrādēs un vienā no jaunākajām JRT izrādēm “Atnāc mani vēl satikt” (rež. Alvis Hermanis, 2019).

2012. gadā iznāca Agneses debijas dzejas krājums “Jaunā Vāgnera klusēšana” (“Mansards”).

– Vai top?

A. Rutkēviča: – Pēdējos pāris gadus daudz sanācis strādāt teātros, spēlējot, veidojot dramaturģiju un tulkojot lugas. Pēc Alvja Hermaņa iestudējuma “Atnāc mani vēl satikt”, kur darbojāmies ar latviešu dzejniecēm, man uznāca viens mirklis, kad sailgojos pēc savas dzejas. Kādu laiku nebiju rakstījusi dzejoļus un uzstājusies lasījumos. Manī bija klusums. Tad kolēģis no Sanktpēterburgas atveda krievu dzejnieka Borisa Rižija grāmatu, sāku lasīt un jau ar pirmo dzejoli jutu, ka gribu arī atdzejot. Tas tagad top. Tā man ir vēl neapdzīvota teritorija, ļoti interesanti. Arī mani dzejoļi tiek intensīvi atdzejoti – angļu valodā.

Vēl iztulkoju Dailes teātrim Ivana Viripajeva lugu “Nepanesami ilgi apskāvieni”. Tulkoju no krievu valodas bez vārdnīcas. Tik labi mēs sapratāmies.

– Kā tu esi mainījusies kopš debijas dzejas krājuma?

– Mana otrā dzejas grāmata manuskriptā diemžēl jau pāris gadu gaida rindā uz izdošanu. Par izmaiņām var spriest lasītājs, jo viņš ir distancēts no tā, kā es pati jūtu dzejoļus. Man šķiet, ka, rakstot dzejoļus, es mācos dziedāt. Man tās ir mūzikas stundas. Vienmēr esmu gribējusi spēlēt klavieres. Tāpēc labprāt uzstājos ar mūziķiem. Maijā festivālā “Prima Vista” Tartu uzstājos kopā ar džeza mūziķiem un dzejnieku no ASV, Kentuki. Tas bija brīnumains piedzīvojums.

– Vai tu dzejā jūties un rīkojies kā aktrise vai kā dramaturģe?

– Dzeja man ir kā baznīcā altāris, tāda vieta, kur tu esi viens pats ar sevi. Tāda tīra vieta. Dzejā drīzāk esmu arhitekts, kas stāv sevī kā klajā laukā un būvē ēku, rasē laiku. Dažreiz tur sanāk cilvēks, ko tu uzbūvē.

– Dzejā mini Montu Kromu, kurai šogad svinējām 75 gadu jubileju. Kā tu izjūti viņas pieskārienu?

– Montu Kromu pētīju, kad ar Alvi un māsu strādājām pie mūsu izrādes par latviešu dzejniecēm. Tikai viņa izrādē netika iekļauta. Dažādu iemeslu dēļ. Esmu laika gaitā no visām malām savākusi viņas grāmatas. Esmu diezgan bēdīga, ka netiku uzaicināta veltīt viņai dzejoli viņas jubilejas kopkrājumā. Bet tāds dzejolis man ir. Sev un Montai. Jo viņa iedvesmo.

 

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Kopš debijas dzejas krājuma Agnese Rutkēviča dzejā ir kļuvusi it kā rāmāka, lai gan tā pati romantiskā paradigma saglabā mūžības, augstākās likteņvaras un (vispārākajā nozīmē) debesu jēdzienus. Ja runājam teatrālos plašumos, tad centrā izvirzās dzejas “iestudējums”, nevis darbojošās personas. Operējot ar mūžīgiem tēliem, dzejniece gluži dabiski vēlas būt aktuāla gan tad, gan tagad, gan vēlāk. Līdz ar to arī lasītājam jābūt gatavam vienlaikus piederēt visiem trim laikiem vai – nevienam.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja lasīt Agneses Rutkēvičas jaunākās dzejas kopu “No sirds klusumiem”.

Nebaidieties, saku, esmu laimīga.

Iepretim divi klusumi.

 

Kāds cieši pielīp manai mugurai.

Saprotu. Monta Kroma.

 

***

Laika ziņās sola lietu, miglu un tevi.

Tikmēr viņa uz palodzēm audzē puķes,

dzer melnu kafiju ar baltu pienu.

Viņai joprojām nepatīk agri rīti,

steidzīgas sarunas un ilgošanās.

 

Iesim tumsā sadzīt, čukst Visockis.

Un tu nāksi man līdzi

ar salauztu ģitāras stīgu.

Iesim tumsā, čukst atbalss.

 

Laika ziņās sola lietu, miglu un tevi.

Tikmēr viņa mācās dziedāt

kā putni, kā debesis, kā akmens.

 

Iesim tumsā uzplaukt, čukst atbalss.

Un nošalc koki pirkstu galos,

kamēr es tevī skatos.

 

***

Rāmi dīgst asni, un kokus sāk putni.

Elpa naktī raksta vēstuli.

No miega dziļumiem no sirds klusumiem

divas rokas tausta vienu dzīvību

kā divas ilgas mīlestību.

Un es tevī atkal steidzos.

 

Uguns

***

 

Tumsā žūst veļa, vakardienas un pavasaris.

Sapņos viņa atkal kaut kur steidzas

un pamostas nakts vidū no klusuma

un pilnas sirds.

 

Viņa atver acis,

vienīgās apgaismotās vietas istabas tumsā,

un paliek klusa un paliek viena.

Kamēr atmiņas viņā taustās,

tumsā pulsē pulkstenis un sirdspuksti.

Lēni svīst gaisma, bezvēja nespēks atplēš rītausmas pamali,

viņa aizver acis.

Sapnī uz balta zemes ceļa izskrien stirna.

 

Kā mūžība dzīvībai priekšā.

Kā Dieva plauksta.

 

***

Sapnī atnāk vectēvs.

Tumsa apstājas pagaidīt.

Tu pamosties rītausmā

un pasmaidi.

 

Sapnī atnāk vectēvs.

Tu pamosties lietū izžūt.

No palagu siltuma atmiņa

gaiņā aukstumu.

Pirkstus atver šaubas.

Un mūžība sāk skaitīt.

Kamēr tumsa atņem

saskaiti mūs.

Pagaidi mūs no sirds,

Kungs.

 

***

Lietus. Mēs pārnāksim mājās

mākoņaini, noguruši, pilēdami.

Lidmašīnā tu neizvēlēsies

vietu pie loga, tu aizvērsi acis,

nenoklausījies drošības instrukciju,

par to kā jāuzvedas debesīs.

 

Lietus. Tava vieta tagad ir viņas acis.

Visdrošākā vieta, kamēr uz zemes līst.

Lietus, un viņa māca mīlestībai uzvesties abās Dieva pusēs.

 

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

Kā debesīs, tā arī virs zemes.

 

***

Tavu skatienu plaisas

viņas mūra miesās,

ko mums nodara laiks

kamēr laika nav.

 

Tavu skatienu vasaras

viņas ziemas pulksteņos.

 

Saki, ka laiks ir

jūlija pļava, kas brien mums pretī

kā pacietīgs suns un migla,

kas saslapst skropstās.

 

Saki, ka laiks ir viss, ko mēs nezinām,

ka asara ir kaut kas priecīgs

kā bērna acis, kā šūpuļdziesma,

kā mātes čuksti tumsā:

viss būs labi, guli, guli.

Pirms tumsa nodzēš gaismu bērnistabā,

pirms pieaug sirds

un durvis atver pirmais

Nē.

Saki, ka laiks ir, saki

Jā.

 

***

Viņa pamostas un izlasa sludinājumu,

kurā pārdod klavieres.

Viņa iztēlojas svešu dzīvi,

kurā vienīgā dzīvojamā istaba ir putekļi.

Viņa iztēlojas klavieres, kuras spēlē tukšumu.

Viņa dzird mūziku, kuru neviens vairs nedzird.

 

Zibens trīsas nakts debesīs, tumsas nošu atslēgu.

 

Viņa pamostas un nelasa ziņas, kurās mirst cilvēki.

Viņa iztēlojas pasauli, kuru nedrīkst iztēloties.

Viņa iztēlojas Brodski, kuru pārraksta prombūtnes vēsture.

Viņa iztēlojas mieru, kuram neviens vairs netic

kā visām savām nepieļautajām kļūdām.

 

Viņa iztēlojas istabu, no kuras neviens vairs neatgriežas.

 

Sirds trīsas, mīlestības miesas bojājumus, maiguma Do mažoru.

 

***

Es varētu tevī dzīvot,

bet ir taču vēl citi gadalaiki.

 

Mūžība.

 

LA.lv
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
VIDEO. Iznācis filmas “Jelgava 94” treileris. Pirmizrāde jau nākamnedēļ
2 dienas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Jaunības aizlauztie spārni. Maijai Kreklei jauns romāns “Klusums izmisīgs”
2 dienas
LA
LA.LV
Kultūra
Eiropas Kultūras mantojuma dienas – interesantāko notikumu izlase
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
Zarnu infekcijas simptomi atklāti 19 bērniem un četriem bērnudārzu darbiniekiem Siguldas pusē
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Kad ārēji sakopies indivīds ver vaļā muti, nereti ir jābāž ciet ausis 2
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Spēcīgais vējš gandrīz nogāzis sastatnes deviņstāvu ēkai uz Liepājas centrālās ielas
3 stundas
LL
LETA, LA.lv
Dabā
Pirmdien uzspīdēs saule un pūtīs spēcīgs vējš
2 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
FOTO: Baumanis piebremzē Nitišu, Rīgā fināls bez latviešiem
2 stundas