Mobilā versija
+17.7°C
Liene, Liena, Helēna, Elena, Ellena
Piektdiena, 18. augusts, 2017
8. novembris, 2016
Drukāt

“Norakstīto” iniciācijas ceļš (1)

norakstitie

“Norakstītie” – izlasot grāmatas nosaukumu, kļūst mazliet baisi, un pirmās asociācijas ir bijušas pareizas – tas ir romāns par dzīves un sabiedrības sistajiem tiešā un pārnestā nozīmē.

Tā autores Ilgas Raščevskas (1963) darbs cieši bijis saistīts ar likteņa pabērniem – tiem, kuriem pirmais palīgs ir sociālais darbinieks. Līdz ar to viņas debijas romāna tēma veltīta tieši autorei vislabāk zināmajai problēmai, proti, grāmatas lappuses ir piesātinātas ar maznodrošināto ikdienas smagmi. Romānā atklāts, ka dzīves likstas sit visus – ne tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenes, bet arī tos, kuri rūpējas par kaut cik labvēlīgākiem apstākļiem iepriekšminētajai ļaužu grupai.

“Norakstītie” ir pamatīga apjoma grāmata – vairāk nekā četrsimt lappušu. Romāns strukturēts trijās nodaļās, savukārt nodaļās daudz apakšnodaļu – mikro stāstiņu, kas veltīti kādam no tēliem. Uzreiz jāpiebilst, ka tēlu galerija ir ļoti, ļoti plaša. Atzīšos, ka, sākotnēji iepazīstot tēlus, jutos kā Mīnotaura labirintā, proti, autore ļoti strauji ieved lasītāju romāna situācijās, paralēli šokējot lasītāju ar notikumu attīstību lavīnu, kuras epicentrs ir Valdone – mazs Latvijas pagasts, vēl tiešāk – četru ģimeņu triju paaudžu likteņi, kas nepārprotami atspoguļo visas mūsu zemes sabiedrības modeli. Šo cilvēku dzīves pavērsienos iesaistīti daudzi citi līdzpilsoņi gan Latvijā, gan arī ārpus tās robežām. Romāns noteikti pieder reālistiskā romāna tipam, ko dēvē arī par sociālo vai sociāli psiholoģisko romānu. Daiļdarbā sastopamies ar nāvi, ar noziegumu, ar atkarībām, ar sutenerismu, ar ģimenes skandāliem, ar bērnunamu rūgto pieredzi, ar mīlestības un naida dažādām izpratnēm, ar negribēšanu vai nemācēšanu ieklausīties vienam otrā. Tiek aprakstītas arī citas problēmsituācijas, piemēram, jaunieša pārgalvība pie auto stūres, kas viņa turpmāko dzīvi piesaista ratiņkrēslam. Vienvārdsakot, visas romānā skartās epizodes ir veidotas pēc vienota principa: tiek atklāta (pirms vai pēc situācijas) problēmas sakne, atspoguļota neapdomīgā rīcība un rīcības sekas. Rakstniece nevienu nenosoda, bet arī neattaisno. Ilgas Raščevskas radītie varoņi ir dzīvāki par dzīvajiem – nepamet sajūta, ka viņu prototipus sastopam ik uz soļa.

Autorei, protams, ir pieejams Ariadnes kamoliņš, kas tēliem pakāpeniski palīdz izkļūt no bezcerības un no norakstīto statusa, izejot garo atklāsmes, sevis iepazīšanas un iniciācijas ceļu, lai romāna noslēgumā kļūtu par nenorakstītajiem. “Norakstītajiem” pieaugušajiem, kā arī – īpaši – jauniešiem, kuri ārēji pozicionē, ka viss ir “pofig” (žargona izteiciens, kas nozīmē – “vienalga”, vāka noformējumā redzams šis vārds, uzrakstīts uz asfalta ar jauna cilvēka roku, Ulda Mātera foto), šāda nostāja ir tikai neaizsargātības maska. Starp pozu un iekšējo pārdzīvojumu ir novilkta ļoti trausla robeža, kuru autorei ir izdevies ļoti veiksmīgi atklāt.

“Norakstītie” ir psiholoģiski dziļš romāns. Autores personīgā pieredze acīmredzot ir palīdzējusi tikt galā ar teicamu tēlu raksturu izveidi. Tikai dažubrīd, īpaši romāna otrajā nodaļā, Ilga Raščevska aizraujas ar pašrefleksijām, didaktiku, pārāk klaji atklājot tā saucamo autores pozīciju – pašas sāpi un viedokli, kas skar mūsu valsts nebūšanas kopumā, un pamatīgu kritikas devu iemet arī likumdevēju lauciņā. Grāmatas kontekstā diemžēl šīs prātulas disonē ar kopīgo emocionālo, psiholoģisko, pat eksistenciālo teksta uzstādījumu.

Starp citu, gaišums ir vēl viens atslēgas vārds, kas raksturo romānu. It kā trafaretais un klasiskais romānu sižetiskais risinājuma paņēmiens, kas ved no tā saucamās tumsas uz gaismu, šajā gadījumā lasītāja uztverē nostrādā precīzi, jo romāna psiholoģiski smago tematu autore pasniedz vienkārši, viegli. Tas vainagojas ar labvēlīgu atrisinājumu romāna noslēgumā, tādējādi līdz ceļiem sociālajās nebūšanās ievirzītajam un nospiestajam lasītājam radot ilūziju vai arī cerību, ka ar gribasspēku no muklāja var arī izkļūt, bet diemžēl tikai un vienīgi paša spēkiem, nevis sabiedrības atbalsta veicinātu darbību dēļ.

Jāuzteic autores valodas stila izjūta, vai arī tas ir teicami paveikts redaktores darbs, jo grāmatā varam baudīt labu latviešu valodu. Protams, kā jau sociāla rakstura romānos, sastopam arī slengu, taču kopumā no teksta “neizlec” nevajadzīgi kalki.

Ja man jautātu, par ko ir šis romāns, es atbildētu – par mūsu sabiedrības sirdsapziņu, kuru autorei izdevies nežēlīgi atkailināt, bet šī kailuma neaizsargātību Ilga Raščevska ir vienlaikus pratusi gan objektīvi novērtēt, gan korekti nosargāt.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. …romāna psiholoģiski smago tematu autore pasniedz vienkārši, viegli….
    Kā tad, es nevarēju palasīt bez kamola kaklā, ne arī gulēt nakti pēc lasīšanas. Viegli – tas neattiecas uz šo romānu.

Spontāni smiekli un kamols kaklā: "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" ir klāt (1)Vara Braslas jaunā filma ir smalka, izjusta, niansēta, vietumis varbūt mazliet pārāk "pareiza", taču tajā ir vietas, kur var smieties līdz sirds dziļumiem.
Draugiem Facebook Twitter Google+