×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.4°C
Rasma, Rasa, Maira
Trešdiena, 20. jūnijs, 2018
2. marts, 2018
Drukāt

Kādas ir trīsdesmitgadnieku raizes? Artūrs Dīcis par savu jauno lugu (1)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Artūrs Dīcis

Jauna mūsdienu varoņa meklējumi notiek uz Nacionālā teātra skatuves. Režisors Elmārs Seņkovs iestudē dramaturga Artūra Dīča lugu “Arī vaļiem ir bail” par trīsdesmitgadnieku raizēm. Ko darīt, kad dzīve rit labi un tomēr nekas vairs nesagādā prieku. Lugas autors sola melodrāmu, kur vieta arī smiekliem. Pirmizrāde – Sieviešu dienā pēc vecā kalendāra.

 

Lugu konkursos Artūram Dīcim veicas – kā piedalās, tā godalga. Ar darbu iestudēšanu pagaidām neiet tik gludi. Režisors Regnārs Vaivars no viņa traģikomēdijas “Lidojošais Travolta”, kas pirms pāris gadiem pārliecinoši uzvarēja Nacionālā teātra konkursā, uztaisīja savu versiju. Darbs bija tā pārveidots, ka uz izrādes afišas nācās rakstīt “R. Vaivara brīva skatuves fantāzija, iedvesmojoties no A. Dīča lugas”. Šā gada repertuārā iestudējumu vairs neredz.

Gados un pieredzē jauno dramaturgu pērn varēja sveikt ar otrās pakāpes godalgu Dailes teātra konkursā “Austrumi ienāk Latvijā” par lugu “Purva bērni”. Uz skatuves to varēs vērtēt kādā no turpmākajām sezonām. Kas sanācis ar viņa jaunāko garadarbu “Arī vaļiem ir bail”, skatīsim 8. martā uz Nacionālā teātra lielās skatuves.

Kādā radio intervijā dzirdēju, ka studiju laikā sarakstītu gabalu esat nosaucis “Kā izdrāzt sniegavīru”. Patīk jums provocējoši un ievelkoši nosaukumi, jaunākā luga taču nav par vaļiem?

Būtu labi, ja lugas rakstīšana sāktos ar nosaukumu, taču “Arī vaļiem ir bail” mums nāca ar lielu domāšanu, kad materiāls jau bija gatavs. Stāsts nav par vaļiem, taču nosaukums likās atbilstošs.

Saprotu, ka izrādes afišā šoreiz būs ierakstīts jūsu kā dramaturga uzvārds. Par ko ir luga?

Šis ir pasūtījuma darbs. Elmārs (režisors Elmārs Seņkovs. – I. P.) man piezvanīja un sacīja, ka teātris piedāvājot uzrakstīt lugu par mūsdienu varoni. Varoni parasti vada liela ideja, kuras dēļ viņš ir gatavs iet pat nāvē. Radās jautājums – kā vārdā viņš to darītu mūsdienās? Mūsu izejas punkts ir par cilvēku, kas kādu dienu saprot, ka radīts kaut kam augstākam. Ir taču tik daudz ceļu, kurus izvēlēties, un iespējamība aiziet pa to, kur jutīsies nelaimīgs, pastāv liela. Dzīvo viņš savu dzīvi, liekas, ka viss notiek perfekti, tik daudz zināšanu, un tomēr sāk likties, ka kaut kā nav.

Droši vien tas no labas dzīves.

Nu, skaidrs! Cilvēkam, kuram nav darba, naudas un nav ko ēst, ir ļoti saprotami uzdevumi dzīvē – vajag atrast darbu, lai nopelnītu iztikai. Ja tāds, kuram tā visa pietiek, sāk stāstīt, ka jūtas slikti, daudzi teiks – kā viņam nav kauna! Kā dažkārt dzirdēts – ko sūdzies, kad Āfrikā cilvēki badu mirst. Un ko tev tas dod? Nejutīsies taču labāk no cita problēmām. Man pašam jāatrod savs mērķis un jēga.

Citi to meklē, pa pasauli apkārt braukdami.

Mūsu varonis – plastikas ķirurgs Jānis Bērziņš – paliek uz vietas un sāk dauzīt savā mājā sienu. Viņš taisa logu. Tā ir praktiska darbība, kas, no malas skatoties, iegūst arī simbolisku jēgu. Var vai nevar viņš uztaisīt logu? Lugā izmantojam daudz apzinātu klišeju. Stāsts ir par visu ģimeni, attiecības visvairāk tiek risinātas ar sievu.

Artūrs Dīcis galvenajā lomā izrādē "Amadejs".  Foto -
 Māris Lapiņš/M.L.StudioArtūrs Dīcis galvenajā lomā izrādē "Amadejs". Foto - Māris Lapiņš/M.L.Studio

Kā jūtat – varonis ir piedzimis?

Vēl grūti pateikt, bet potenciāls ir… Patiesībā uzdevums bija ļoti grūts, jo luga var sanākt ne par ko. Jebkurš tēls, kuram tu piešķir vieglāk definējamu problēmu, piemēram, viņa tēvs dzer, ir daudz saprotamāks un ieņem galvenā varoņa vietu. Bet tas, kurš mums domāts galvenais, – ai, kas tas par cilvēku – nekāds. Un tas mums bija jāatrisina.

Kā pašam ar dzīves jēgas meklējumiem, arī bojā dzīvi?

Esmu domājis, ka būtu labi dzīvot pēc noteikta plāna – saplāno desmit gadus uz priekšu un dzīvo viegli. Man tā galīgi nav. Šad un tad nodarbojos ar eksistenciāliem jautājumiem. Kad sāku stāstīt, par ko rakstu lugu, daudzi atveras, sāk runāt par sevi un saprotu, ka tā problēma ir arī citiem.

Kaut vai teātrī, ja aktieris nospēlē augstāko virsotni Hamletu, var nākt domas – ko lai tagad spēlēju, jo visu laiku taču jābūt izaugsmei.

Kādreiz karjerai bija garāks ceļš, mūsdienās jauniem cilvēkiem izaugsme notiek daudz ātrāk. Trīsdesmit gados daudzi savā karjerā jau sasniedz griestus. Un tad ir jautājums – ko tālāk?

Vai daudz no dzīves “norakstāt”, vai ir arī kādi citi iedvesmas avoti?

Lielākais iedvesmas avots ir lasīšana – tā ir neatsverama, jo lasot paralēli izdomā ideju, vairāk vietas iztēlei. Nupat sāku domāt, ka vēl dzīvoju uz vecās bāzes un vienā brīdī tā būs iztērēta, bet ritms ir tāds, ka lasīšanai un krāšanai maz atliek laika. No dzīves vairāk paņēmu “Lidojošajā Travoltā”, tur arī varoņi runāja kā manā pusē, kur esmu uzaudzis – es ies, es darīs. Izmantoju reālo pasauli kā aizmetni un tālāk darbība it kā sāk dzīvot savu dzīvi.

Nesen klausījos interviju ar Stīvenu Kingu – rakstnieks, kas man ļoti patīk, – viņš teica, ka laba darba pazīme, ja no sākotnējās ieceres beigās paliek divdesmit procenti.

Man bieži tā notiek, ka iecere aiziet citā virzienā – atnāk jauns impulss un es tam ļaujos. Tā ir interesantā daļa, kāpēc vērts nodarboties ar rakstīšanu. Ja būtu baigā matemātika, kur viss izskaitļots, es to nedarītu. Man patīk brīdis, kad kļūst tik negaidīti, ka pašam pārsteigums.

Tā ir atbilde, kāpēc nepietiek tikai ar aktiera darbu un vajadzīga arī rakstīšana?

Iespējams, viena no atbildēm. Cītīgāk sāku rakstīt, kad teātrī bija mazāk darba un vairāk brīvā laika.

Bērna arī vēl nebija.

Arīdzan, un gribējās realizēties. Tagad ir ģimene, vairāk iestudējumu teātrī un rakstīšanai atrast brīvu brīdi kļūst grūtāk.

Lugu rakstīšanai palīdz aktiera profesija. Kā teikusi viena no Nacionālā teātra konkursa vērtētājām teātra zinātniece Ieva Struka, šķiet, ka visas lomas pats esat izspēlējis.

Tā arī ir. Kad rakstu, savā nodabā izspēlēju, izrunāju pie sevis dialogus, un pašam liekas, ka visu var nospēlēt. Citreiz šķiet, tik emocionāli sanācis, ka asaras saskrien acīs…

Un tad jūsu gabalu paņem režisors un sāk svītrot un labot. Vai ar Regnāra Vaivara iestudējumu bijāt apmierināts?

Skatījos ar divējādām sajūtām. Kaut kas patika un arī nepatika. Bija lietas, ko viņš bija pielicis, un tās izdevās, bet bija arī tādas, kurām totāli nevarēju piekrist.

Vai nav aizvainojoši, ka tas noticis ar lugu, kuru žūrija vienbalsīgi atzinusi par labāko un ko vēlējās iestudēt vesela rinda režisoru?

Tas bija mans pirmais darbs, kuru iestudēja, tāpēc gribējās pārbaudīt – ja tas ir draņķis, tad lai ir manējais un pats par to esmu atbildīgs. Taču tagad es tā īsti nevarēju par iznākumu atbildēt.

Par šo iestudējumu pats būsit atbildīgs, vai nenāk uztraukums?

Vēl jau nav, jāpagaida, kad tuvosies pirmizrāde. Kad palikušas desmit dienas, aktieri mēdz pajokot – ir tik nenormāli daudz laika! It kā joks, bet pa desmit dienām tu tā spēj sakoncentrēties un izdarīt lielas lietas. Taču tas ir arī termiņš, kad var rasties nepatīkamas sajūtas, ja vēl nekā nav.

No kā jums rakstīšanas indeve?

Studiju laikā dramaturģijas pamatus mācījos pie Laura Gundara. Ņēmām lugu, izlasījām, analizējām shēmu. Viņš uzklausīja mūs un pēc tam stāstīja savu skatījumu. Gundaram bija interesanti skatpunkti par lugu – ko par lugu domā citi un kā ir patiesībā.

Rados man rakstnieku nav. Skolā domraksti padevās viegli. Bērnībā daudz lasīju un visai bieži uzrakstīju arī savu versiju. Izlasu, piemēram, Džeka Londona “Balto ilkni”, ņemu burtnīcu un rakstu savu stāstu ar ļoti līdzīgiem notikumiem. Tālu gan netiku, rakstīšana aprāvās ap piekto sesto lappusi. Varbūt burtnīcas kaut kur vēl mājās mētājas. Par šo man jaunākajā lugā ir neliela atsauce.

Burtnīcas vajag paglabāt, kazi, pēc gadiem Dīča rokraksti būs vērtē… Kā ir labāk – būt aktierim vai lugas rakstīt?

Vislabāk būtu, ja varētu eleganti apvienot – vienu iestudējumu uztaisi teātrī, trīs mēnešus vari rakstīt un atkal – uz teātri. Ir taču teiciens – ja gribi atpūsties, nomaini darbu. Piekusi skaldīt malku, paroc zemi

 

 

Artūrs Dīcis

Dailes teātra aktieris, dramaturgs

Dzimis 1985. gada 18. aprīlī Aizkrauklē.

Mācījies Tukuma rajona Engures vidusskolā.

2009. gadā beidzis Dailes teātra 9. studiju, vienlaikus iegūstot Latvijas Kultūras akadēmijas Humanitāro zinātņu bakalaura grādu mākslās.

Par Amadeja lomu Dailes teātra iestudējumā “Amadejs” un Jura lomu iestudējumā “Aija pēc Jaunsudrabiņa” nominēts “Spēlmaņu nakts” 2010./2011. gada balvai “Gada jaunais skatuves mākslinieks”.

Filmējies televīzijas seriālā “Tikai nesaki man Bizu”, “Ugunsgrēkā” un “Ēnu spēles”.

Veidojis K. Hamsuna romāna “Loks noslēdzies” dramatizējumu, kas 2011. gadā iestudēts Dailes teātrī ar nosaukumu “Ābels un Olga”.

Scenārija autors seriāla “Ēnu spēles” trešās sezonas sērijām.

Raksta lugas, tās vairākkārt godalgotas nacionālajos lugu konkursos.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+