Kaprača stāsti: Reiz apglabājām neīsto… 3
”Savā mūžā esmu apglabājis vismaz 30 000 cilvēku, un ko gan visu esmu pieredzējis! Reizēm emocijas ir kā devītais vilnis,” teic Rīgas Pirmo un Otro Meža kapu kapracis ELMĀRS MAŽĀNS, kurš agrāk bijis jūrnieks, bet par kapraci strādā jau kopš 1969. gada. Dēvēts par kapu kungu, viņš ir arī viens no tēliem topošajā režisores Unas Celmas dokumentālajā filmā ”Brasas Hārons”.
Ikdienā mēdz iet kā pa viļņiem, dzīves jēgu un nozīmi visbiežāk izprotam liktenīgā brīdī. Elmārs jaunībā strādājis zvejnieku kolhozā ”9. maijs”, braucis jūrā tālos reisos. Ameriku gan nav izdevies apskatīt, jo uz sauszemes nelaidis čekas pārstāvis, kurš bijis uz kuģa.
Maksāja ar pudeli
Reiz, zvejojot pie Džordžijas krastiem, piedzīvots kas negaidīts. ”Dienā pār mūsu kuģi pārlidoja lidmašīnas, acīmredzot vēroja, kā zvejojam. No mazajām, nestandarta zivīm atbrīvojāmies naktī. Tumsu šķeļ prožektoru gaismas strēles, jūra šalc, albatrosu klaigas… Piepeši šajā kakofonijā izdzirdu it kā cilvēka balsi. Ieklausos ciešāk, un tik tiešām tā atbalsojas no jūras puses. Pēc mirkļa viļņos pamanu cilvēka galvu. Izšaujam apgaismes raķetes, metam glābšanas riņķi, bet šņores sapinas… Tomēr puisi izglābām, izrādījās, ka viņš bija no mūsu komandas. Kā viņš iekritis vai ielēcis jūrā, tā arī nesapratām. Otrā dienā mums lika atgriezties Rīgā, izglābto nodeva bāzes kuģim. Mani izsauca uz Stūra māju, pratināja, kamerā pabiju diennakti. Nu kā tas tā varēja notikt, ka tieši jūs viņu izdzirdējāt?! Varbūt bijāt plānojuši bēgšanu uz ASV?! Pret mani radās aizdomu ēna un neuzticība, netiku uz Āfriku, kur zvejoja ar lielajiem riņķa tīkliem un par pusgadu ilgo reisu varēja nopelnīt tik daudz naudas, lai nopirktu žiguli. Turklāt bez rindas! Mana jūrnieka epopeja beidzās, nezināju, kur rast darbu, līdz satiku paziņas, kas uzaicināja – nāc pie mums par kapraci! Biju fiziski spēcīgs, jo nodarbojos ar svarcelšanu un boksu. Tā kopš 1969. gada strādāju kapos, taču šis darbs mainīja arī manu privāto dzīvi… Neveicās ģimenē, jo arvien vairāk patika iedzert. Diemžēl toreiz kapracim pateicās nevis ar naudu, bet pudeli spirtotā. Manu profesiju uzskatīja par veselībai kaitīgu, jo, rokot trūdu zemi, tos sanāk arī ieelpot. Toreiz kapračiem bija jādzer kaitīgos apstākļos strādājošajiem paredzētais piens. Labāk ierāvu šņabīti. Katras bēres man lika aizdomāties, ko cilvēks savā dzīvē gūst. Mūžs jau nav garš, un, ja lielāko daļu tās esi ķirsī, tad kāda visam jēga… Iekšējā balss sauca: Elmār, sāc jaunu dzīvi! Nu jau vairāk nekā četrdesmit gadu alkoholu nelietoju.”
Nelaiķis no zārka ārā…
Elmārs glabājis daudzus sabiedrībā cienītus cilvēkus. Piemēram, viņam bijis gods piedalīties Ēvalda Valtera pavadīšanā. Toreiz bērinieki aktiera kapu aizbēruši paši ar rokām. Beigās kapracis gribējis ar lāpstu kapiņu nolīdzināt, taču viņš ticis padzīts… Aizsaulē pavadījis arī aktrisi Elzu Radziņu, Lidiju Freimani un daudzus citus. ”Kad Vilim Lācim uzlika pieminekli, vajadzēja viņu naktī izrakt, pīšļus pārvietot jaunā zārkā un ierakt pie monumenta. Tas bija baigs nakts darbs, nelaiķis bija nogulējis septiņus gadus, zārka vairs nebija, izceltos kauliņus no rīta pārskatīja vīri no drošības iestādēm… Sarūpēju zārku, ko vajadzēja saīsināt, lai ieliktu cementētajā šahtā, kas bija par mazu. Vislielākās bēres redzēju dziedātājam Jānim Zāberam, viņu pavadīja ļaužu jūra. Biju draugos ar aktieri Kārli Sebri, viņš man piekodināja: pārliecinies, vai sieviņas urnu ieliek manā zārkā, tajā ievietoju arī aktiera tēva spieķi. Kārlis Sebris sev bija pasūtījis pieminekli vēl tad, kad bija dzīvs. Apglabāju arī Rīgas Krievu teātra aktieri Aleksandru Bojarski, kurš 1980. gadā noslīka Melnajā jūrā. Toreiz te bija meiteņu pūļi – pārsvarā nākušas lūkoties uz viņa izskatīgo brāli Mihailu. Starp citu, Aleksandrs apglabāts netālu no komunistes Martas Krustiņsones, kura bieži boļševiku bērēs kāpa tribīnē un, izslējusies uz pirkstgaliem, aizgūtnēm sirdsdegsmē propagandēja komunisma idejas. Izskatījās tik komiski!” atceras Elmārs.
“Tagad vairs kapus neroku, palīdzu sakopšanā, izzāģēju vecos, nokaltušos zarus… Aizdomājos, cik grūti ziemā maniem darbabiedriem – zeme ir sasalusi, un kapu izrakšanai vajadzīgs daudz spēka, prasmes un laika. Lai atvieglotu darbu, kaprači ņem talkā ne tikai lāpstas, bet arī laužņus, cirvjus un zāģus. Kaprača uzdevums ir ne vien izrakt bedri, bet arī palīdzēt to aizbērt, kā arī uzraudzīt bēru norisi. Piemēram, jāreaģē, ja zārks izrādās garāks vai platāks nekā izraktā bedre. Aizrokot kapu, esmu dzirdējis: kāpēc uz zārka berat akmeņus… Bet tie taču ir sasalušās zemes kukuržņi! Man ir savs kaprača ”rokraksts” – esmu tā piešāvies, ka izroku uzreiz bez mērīšanas. Zārku laižot bedrē, stāvu atbildīgākajā vietā – kājgalī. Nereti piederīgie nelūdz firmas pakalpojumus, bērē paši, tad īpaši jāpieskata, ka nenotiek kāda ķibele. Viens dvieli aptin ap kaklu, otrs – ap roku… Piemēram, septiņdesmitajos gados glabāju kādu augstu taksometru parka amatpersonu, viens dvieli palaida ātrāk… Zārks apmetās otrādi, nelaiķis – no zārka ārā, bedrē ar seju uz leju. Zārks viņam virsū un vāks – uz tā. Pilna bedre! Skan toreizējā PSRS himna, un pavadītāji pārbīlī kā sastinguši… Kādam taču jārīkojas! Pamanu, ka dvieļa palaidējs aizskrien… Ej nu zini, varbūt tā bija ļauna atriebība? Labi, ka notiekošo piefiksēja milicis, citādi vainotu mani. Izceļu zārku, iekāpju bedrē, nelaiķa ķermenis ļodzīgs, tomēr kaut kā izdabonu no bedres. Noslaucīju viņam no sejas smiltis un iezārkojām no jauna.”
Neapglabāji īsto!
Savā ziņā kapracis ir arī psihologs, ejot līdz kapa vietai, cilvēki viņam atklāj savas bēdas, izstāsta teju visu dzīvi. ”Gadās, ka kapos esi kā izrādē; ko tik negadās pieredzēt! Dažkārt sākas piederīgo strīdi, kas robežojas ar komiskumu. Piemēram, tēvs un dēls nevar vienoties, kur un kā aprakt mirušo mammu. Villošanās un kautiņu dēļ nācies pat rakt ārā zārku. Dažreiz cilvēki ir izdomājuši, ka vēlas kapa vietu tieši konkrētā vietā un neņem vērā kapraču iebildumus, ka šī vieta nav piemērota rakšanai, jo traucē koki, krūmi, ūdens līmenis vai pat cits apbedījums. Tuvinieki to var nesaprast un ieteikt pabīdīt veco zārku malā. Varat iedomāties, ko nozīmē pabīdīt veco zārku malā? Konflikti rodas arī tādēļ, ka tuviniekiem ir dažādi priekšstati, kur jāliek krusts – aizgājēja kājgalī vai pie galvas. Pareizticīgajiem liek kājgalī, luterticīgajiem – galvgalī.”
“Reiz apglabājām kādu sieviņu, esmu jau atgriezies mājās, kad piepeši zvana priekšnieks: Elmār, ziepes! Neapglabāji īsto, steidz uz kapiem! Izrādījās, kapličā nelaiķes samainītas. Apraktās tantītes pavadītāji jau sēž pie galdiem un piemin aizgājēju. Nesaprotu, kā tas varēja notikt, jo viena tantīte tāda sīciņa, otra – dūšīga… Vai tad tuvinieki nespēja atklāt, ja zārks bija atvērts, piederīgie bija klāt – bučoja, atvadījās? Jā, esot izskatījusies tāda svešāda… Neko darīt, rokam kapu vaļā, izceļam zārku. Nu līdzās novietotas divas mūža mājas. Gatavojamies to tanti apglabāt, kad piepeši piederīgie neļauj – šiem esot lepnāks zārks, dārgāks! Nelaiķes zārkos jāsamaina, taču pamatīgi līst…”
Izņem zelta zobus
Elmārs apbedījis arī Sarkandaugavā, Ulbrokā, Jaunciemā… Tālāk aprakstītais gadījums noticis Miķeļa kapos, kur kāda krievu tautības sieviete apglabājusi savu vīru. Taču pēc tam ievērojusi, ka esot izsvaidīti vainagi, ziedi, tāpēc vērsusies attiecīgajās iestādēs ar lūgumu apbedījumu atrakt. Kas jādara – jādara. Pie kapsētas piebrauc iespaidīga melna automašīna, izkāpj lepna dāma ar pavadoņiem. ”Ieradušies visi eksperti, atrakšanu filmē, fotografē – viss pēc noteikumiem. Tiekam līdz zārkam, it kā viss kārtībā – vāks vietā. Noceļam vāku – arī tur nekādu pazīmju par nelaiķa apgānīšanu.
Piepeši kundze paziņo, ka aizmirsusi vīram izņemt zelta zobus! Visi pamatīgā izbrīnā – kāda alkatība! Lāgā neaptvēruši, kas notiks tālāk, kad pēkšņi pie zārka piesteidzas augumā sīka sieviete, uzrāvusi rokās gumijas cimdus, veikli izrauj nelaiķa zobus un iemet plastmasas maisiņā… Johaidī! Pat pieredzējuši kaprači par šādu gājienu bija šokā. Nolēmām pamest kapus, lai kundzes tiek galā pašas. Taču tad viņas lūdzās, ka pēcāk par darbu labi samaksāšot… Tā līdz šodienai viņas atlīdzina, bija baigā škrobe, toreiz pazaudēju savu pulksteni.”
Ar kapsētas kraukli
Dvēseļu dārzos no mirušajiem nav jābaidās, tur spoki nemīt, bīstami ir dzīvie cilvēki. Īpaši krimināli bijuši 90. gadi, kad attīstījās individuālā uzņēmējdarbība un zēla bandītisms. Ziedu un stādu zagšana kapos bijusi ļoti aktuāla problēma, taču patlaban garnadžu aktivitāte ir apsīkusi. ”Ne reizi vien esmu ķēris ziedu zagļus, un man ir arī uzbrukts. Īpaši netīkami ir rakt kapu naktī, kad visapkārt aizdegtas sveces. Ēnas klejo, zūd koncentrēšanās spējas…”
Vai kapu kungam nav baisi sapņi, nerādās aizgājēji, viņu astrālie ķermeņi? ”Esmu redzējis daudz bēdīgu situāciju, kapracis arī ir cilvēks. Emocionāli visgrūtāk ir, kad jāglabā pēkšņi miruši mazi bērniņi vai avārijās bojā gājuši jaunieši. Taču necenšos pārlieku ļauties pesimismam. Dzīvoju tā, lai vakarā, pārnākot mājās, nebūtu skumju un nomāktības. Varbūt tāpēc sapņos kapu pasauli neredzu. Taču kapos sava māņticība ir gan! Piemēram, ja esi aizmirsis kapličā lietussargu, neej pēc tā, jo tā esot zīme, ka vari būt nākamais… Esmu redzējis, ka bedrē kāds iemet karoti vai nazi, arī kurpes veikala iepakojumā – tādējādi it kā varot atbrīvoties no slimībām… Es tam neticu – tieši pretēji – tas var būt kā bumerangs, kas nāk atpakaļ. Kapsētas ar klusumu un apstādījumiem piesaista dzīvniekus, piemēram, Meža kapos redzēti aļņi, lapsas, truši, mežacūkas, pat dzeloņcūka, kas bija izbēgusi no zoodārza. Ir bijis, ka grābekļa kātā uzlien vāvere. Reiz kapa bedrē mita sešas peles! Ķēru ar cepuri, kā viena iekšā, tā otra ārā… Tik zibenīgas, turklāt arī kož… Vienreiz pārnācu mājās ar kraukli uz pleca, ilgi nodzīvoja pie manis – lidinājās pa dzīvokli, sievai gan bija neomulīgi.”
Elmārs atceras arī jautras bēres, reiz racis vairākas urnas. Atvadu runu teicis mācītājs no ASV, viņš aizgājējus labi pazinis un atcerējies viņu jaunību, kā čiepuši ābolus, gājuši meitās, līksmojuši ballēs… Bēru laikā klātesošie dziedāja latviešu dziesmas, un beigās mācītājs noskaitījis Tēvreizi.
Komentārs no interneta
“Elmārs ir BRĪNIŠĶĪGS Cilvēks! Viņš glabāja gan manu tēti, gan mammu, gan dēlu… NEKAD neaizmirsīšu, ar KĀDU iejūtību un maigumu, jā, jā – tieši maigumu – viņš mūsu dēliņam kapā blakus ielika viņa skrituļdēli…”
