Pārtraukums narkotikām – tikai cietumā. Skarbs dzīvesstāsts ar laimīgām beigām 0
INESE LIEPIŅA, foto – Matīss Markovskis
“Man ir 65 gadi gadi, 35 no tiem esmu pavadījis narkotiku atkarībā,” savu stāstu sāk Ogres Trīsvienības baptistu draudzes evaņģēlists Aivars Vīksniņš. Viņš bijis meistara kandidāts boksā, divreiz nokļuvis aiz cietuma restēm, trīsreiz apprecējies, neskaitāmas reizes ārstējies un gandrīz saticies ar nāvi. Lai gan dzīve bijusi visai raiba, narkotiku reibumā tā paskrējusi nemanot.
Filmās pierasts redzēt, ka narkomāni arī ilgi pēc atkarības beigām izskatās diezgan baisi, taču, satiekot Aivaru, nekas neliecina par viņa smago bagāžu. Vīrietis ir dzīvespriecīgs un mundrs, vien, atlokot piedurknes, var pamanīt dūrienu atstātās rētas.
Liktenīgais sievietes pirksts
Gluži kā Bībeles lappusēs rakstītajā par Ādamu un Ievu, kura pavedinājusi vīrieti iekost aizliegtajā auglī, arī Aivars pirmās narkotikas pamēģināja tieši no sievietes rokas. “Līdz divdesmit gadiem es vispār neko par to nezināju, Padomju Savienībā taču nebija seksa un narkotiku. Kad atbraucu no armijas, iepazinos ar kādu meiteni, bieži satikāmies tolaik slavenajā kafejnīcā Putnu dārzs. Dzērām kafiju, un es nevarēju saprast, kāpēc es katru reizi palieku tāds dumjš, runāju un daru muļķības. Viņa ar draudzeni par to vienmēr ķiķināja. Pēc kāda laika atklāja, ka manā krūzē pa kluso met tabletītes – ciklodolu, ko dod šizofrēniķiem. Nebiju dusmīgs, man jau bija iepatikusies tā sajūta, kas radās.” Pēc tam meitene teikusi, ka esot arī kas labāks, un piedāvājusi morfiju, pēc kura visa pasaule šķitusi mīļa. Vēlāk viņa iemācījusi vārīt un špricēt magoņu sulu.
