Foto-Shutterstock

Alkoholisms turpina postīt dzīves Latvijā: pieredzes stāsti un narkologu skatījums – kāpēc cilvēki dzer? 7

Vislabāk situāciju ar alkoholismu var izprast, ieklausoties cilvēku pieredzes stāstos. Kā tas sākās, kā attīstījās, kāda bija rīcība un pašreizējais rezultāts? Paldies tiem, kas pastāstīja.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Lidija: “Alkohols atņēma viņam jebkādu pretošanās vēlmi!”

„Manā dzīvē alkoholiķu ir pilns komplekts – tēvs nodzērās un aizgāja no dzīves 46 gadu vecumā. Viņš bija ļoti sadistisks un agresīvs cilvēks, ja tā viņu drīkst saukt. Brālis nodzērās pēc šķiršanās ar sievu, nu jau vairāk kā 20 gadus viņa vienīgā profesija ir – “kodējs”. Aizvedu kādreiz ko ēdamu, brālis jau vien ir. Jokoju: „Būtu kādu veceni sev atradis, kas ēst uztaisa un drēbes izmazgā”. Viņš saka: „Māsiņ, vai tu traka – tad man viņai arī vēl dzeramais būs jāgādā”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Mans pirmais vīrs likās ļoti sirsnīgs un jauks cilvēks, kamēr alkohols atņēma viņam jebkādu pretošanās vēlmi. Sākumā tas ir tikai pa svētkiem kopā ar draugiem, pēc tam nu tā sanāca vēl pāris reizes pa nedēļas vidu, tad pa vakariem, jo darbam tas netraucē un tad tas sāk traucēt arī darbam, tad darbs sāk traucēt dzeršanai. Ar viņu laulībā nodzīvoju 20 gadus, līdz sapratu, ka nelīdz nekas – ne draudi, ne lūgšanās, ne šantāža, ne kodēšanās.
Aizgāju no viņa ar trīs bērniem. Otrais vīrs sāka dzert pēc iekrišanas azartspēļu atkarībā. Šoreiz aizgāju pēc lielā plosta un pirmās agresijas izrādīšanas.

Citām sievietēm varu teikt viennozīmīgi – bēdziet un jo ātrāk jo labāk. Dzīve paiet, mūsu nervi un mūsu bērnu ciešanas nav tā vērtas, lai mocītos.

Diemžēl mūsu valstī lielākā daļa vīriešu ir bezatbildīgi bikšaiņi, kas staigā kā teļi no vienas siena kaudzes pie otras, un trakākais, ka atrodas tādas zosis, kas savāc visus, kam tikai bikses kājās. Tāpēc viņi zina, ka kāda stāsies bijušās vietā, atkal viņu nomazgās, saģērbs, nokodēs, sameklēs darbu. Viņam tikai atliks vakaros pie televizora sūkt aliņu un štukot – varbūt es tagad varu dabūt vēl labāku.

Es uzskatu: katrs izvēlas to, ko vēlas un palīdzēt nevar, ja pats nevēlas neko mainīt, un arī tikai sākuma stadijā. Alkohols degradē cilvēku, viņš kļūst trakāks par dzīvnieku, jo dzīvnieki rūpējas par saviem bērniem, bet alkoholiķi – nē. Domāju, ka Latvijā ir tik daudz ģimeņu, kurās pārsvarā vīrieši ir ar alkohola palīdzību izpostījuši savas un savu bērnu dzīves.

Pašreiz dzīvoju viena, esmu izaudzinājusi viena 4 bērnus. Es par šo tēmu varētu uzrakstīt grāmatu, ja vien no tā kļūtu labāk. Negribu atcerēties, kā tiku pazemota gan fiziski, gan psiholoģiski. Tagad cenšos iemācīt savām meitām, cik gudrām jābūt, lai neiekristu tādās lamatās. Nedomājiet, ka es necīnījos, lai saglābtu ģimeni, vienkārši tagad to visu pārdomājot esmu secinājusi, cik daudz laika, enerģijas un spēka veltīju cilvēkiem, kuri mani nenovērtēja. Tomēr pateicoties tam es ieguvu milzīgu pieredzi un gribasspēku cīnīties ar dzīves grūtībām un uzvarēt tās, jo citas izejas nebija – bērniem gribas ēst un ģērbties un kaut ko redzēt. Neturu ļaunu prātu ne uz vienu, jo vienmēr esmu teikusi – nevar atņemt Dievam darbu – viņš dos visiem pēc nopelniem”.<

Alla: “Alkoholisms sākumā ir izlaidība, pēc tam jau slimība”

„Es apprecējos ļoti jauna, man bija 19 gadi, vīru paņēma armijā, piedzima meita, pēc diviem gadiem viņš atgriezās no armijas. Sāka strādāt par kurinātāju, tad arī viss pamazām iesākās. Sākumā iedzēra kādu dienu, bija nelabi, pavēma, nedēļu nevarēja paskatīties uz alkoholu. Ilgi nebija jāgaida, kad varēja iedzert gan vienu dienu, gan otru, gan trešo un nebija vairs nelabi. Pēdējie kopdzīves gadi bija murgs, nevienam to nenovēlu. Nomocījos 23 gadus cerībā, ka beigs, bet nekas nenotika, kā dzēra, tā dzer.

Reklāma
Reklāma

Pirms diviem gadiem aizbraucu strādāt uz Īriju, tur nostrādāju trīs mēnešus, tad arī sapratu, ka ar dzērāju kopā dzīvot negribu. Atbraucu, sarīkoju dēlam izlaidumu, tad arī pateicu vīram, ka kopā vairs nevēlos dzīvot. Es domāju, ka sākumā tā ir izlaidība, bet pēc tam jau sākas slimība, kura ir jāārstē tāpat kā visas citas slimības, un pašam arī jāgrib ārstēties, bet, ja to nevēlas, tad tur nekas vairs nav glābjams. Es vēl domāju, ka manam bijušajam ir arī kompleksi jau no bērnības, bērnības trauma, jo viņš piedzima negribēts.

Tagad viņš dzīvo viens. Dēls šad tad ciemos aizbrauc, vecākā meita vēl drusciņ kontaktējas, bet jaunāka pateica, ka viņai tāds tēvs nav vajadzīgs”.

“Biruta: “Alkohols vai sieviete? Vīrieši parasti izvēlas pirmo!”

„Esmu nodzīvojusi 23 gadus ar dzērāju, jo tālāk, jo trakāk. Varu teikt vienu – neviena sieviete (lai cik laba un skaista) nekad nebūs spēcīgāka par alkoholu. Kad precējāmies, tā dzeršana nemaz tik izteikta nebija, bet pamazām, gadu no gada…. starplaiki arvien mazāki, dzeršanas periodi aizvien garāki, kamēr viss beidzās ar Straupi. Neinteresē, ka naudas nav pat pārtikai, dzīvokļa parādi…. viss iespējamais, bērni mazi, es sāku strādāt, kad nokārtojām bērnudārzu. Ar vienu algu tāpat nekur netiec, cik nu mazpilsētā vispār var nopelnīt.

Radās iespēja aiziet uz laukiem, nu, domāju, nebūs kad dzert, jāstrādā… Kas tev deva, aizgāja vecajās sliedēs. Tad nodega māja, dzīvoju kūtī, vīrs mēnešiem nerādījās, bērnus pa radu mājām izmitināju. Tā tie gadi ir paskrējuši. Bērni beidza profesionālās skolas, atrada darbu, es pametu vīru, jo radās iespēja pie kā aiziet. Trīs gadus viņš vēl novilka, nu jau zem zemes, pat 60 gadus nenodzīvoja.

Man ir normāla dzīve ar sakarīgu cilvēku blakus, bērni brauc ciemos un mani nenosoda, esmu atgriezusies nodegušajā mājā un pamazām atjaunojam ēku, dēls palīdz ar naudu no Dānijas.

Lai kā arī nebūtu, nekad neesmu mācījusi bērniem, ka tēvs slikts bija, tas ir viņu tēvs jebkurā gadījumā. Esmu bērniem teikusi, ka jāuzmanās ar alkoholu, ģenētika vairs nav tīra un risks palikt par dzērājiem lielāks kā citiem. Tiku izlasījusi visus daktera Rudzīša rakstus avīzē, viņš 40 gadus veltīja pētot alkoholiķus, un viss rakstītais ir patiesība – tā ir slimība, kuru nevar izārstēt, tikai raksturā spēcīgākie māk atteikties no alkohola pavisam, bērni pārmanto ģenētiski šo tieksmi, tāpēc ir nopietni jārunā ar viņiem.

Veltīgas cerības lolo tās sievietes, kuras cer, ka labosies vīrs. Tas nenotiks un labāk ir saraut attiecības laicīgi.

Tas, ka aizgāju no vīra, viņu sāpināja ļoti, es pat pārdzīvoju pati….bet dzeršanu tāpat neatmeta, dzērumā arī aizgāja.

Ar ko aizvietot dzeršanu? Ja ir raksturs, tad ar darbu, smagu, fizisku darbu, tad nav, kad domāt par izklaidēm, ka tik līdz gultai vakarā tiec, bet bez paša gribēšanas nekas nenotiek….tā ir neārstējama slimība. Skatos uz jaunatni, bundžiņas rokā un tā brīvais laiks paiet, pieradums rodas nemanot, kad saproti, ka alkoholu jau gribās, tad bieži vien ir par vēlu”.

Imants: “Sabiedrībai jāpasaka, ka dzert nav normāli.”

„Ar ko tas sākās? Ar sabiedrības piemēru. Stereotips… dzert ir normāli. Dzeršanas kultūra. Svētki nav iedomājami bez alkohola… Tu vēl mazs, jāpaciešas… kad paaugsies, būsi liels, tad varēsi tā kā mēs, pieaugušie… Nu labi, mazliet jau var, ņem, pagaršo. Un tik jautri tas viss, tik interesanti, tik asprātīgi. Piedzīvojums, notikums, līdzināšanās pieaugušajiem. Un tā pamazām, pamazām, līdz kādā brīdī jūti, ka tas sāk dominēt, tas sāk kontrolēt tevi, bet vēl neapjēdz, kas īsti notiek. Tā taču norma, ir taču jādzer, visi dzer, tikai jāiemācās pareizi. Un tad seko vesela virkne recepšu, pamācību un ieteikumu – kā pareizi dzert, kā pareizi lāpīties utt.

Cits aspekts – liekas absurdi, bet bieži izrādās, ka tie nabaga cietēji, tie līdzatkarīgie nemaz nav gatavi un nav priecīgi dzīvot ar nedzerošu cilvēku, kuram pēkšņi izveidojas savas jaunas prasības, principi, viedokļi u.t.t.  Jo nav vairs ar ko manipulēt, un nav vairs ko auklēt un tas nelaimīgais dzērājs pēkšņi izrādās daudz lielāks, gudrāks, sakarīgāks, par to līdzatkarīgo vistu, kas līdz šim bija tā labā, gudrā pilnība”.

Jānis: “Dzēru daudz, ar visām no tā izrietošajām sekām…”

„Bija posms manā dzīvē, kurā es daudz dzēru ar visu no tā izrietošajām sekām – bezdarbs, šķiršanās utt. Nē, vecāki nebija dzērāji vai kā pieņemts teikt “nelabvēlīgā ģimene”, bet svinības tāpat bija regulāri. Polšs galda vidū visos svētkos, pusaudža gados aliņš un daudz, jo garšīgs. Attīstījās arī tāpat kā daudziem – vispirms tikai piektdienās, pēc tam arī sestdienās, pēc tam mazliet, bet katru dienu, līdz plosts ir klāt un tas jau ir daudzdiennieks, kamēr organisms vairs neņem pretī.

Protams, kam tu tāds esi vajadzīgs, tad nu sākās visāda veida “terapijas” – šprices, ampulas, torpēdas, kodēšanas, burves un dziednieki. Es vienmēr atsāku atkal.

2004. gadā no Latvijas aizbraucu. Turpināju regulāri dzert vēl kādus sešus gadus, pabiju divreiz slimnīcā ar asiņojošu kuņģi. Tam visam paralēli bija darbs. Atteicos no darba piedāvātās sanatorijas tādiem kā es, jo zināju, ka nepalīdzēs. Pamazām sāku atskārst, ka dzeršanai ir kāds iemesls… Pie tā arī sāku strādāt, sāku meklēt iemeslu, kāpēc man vajag būt šmigā regulāri. Atradu dažādus kompleksus, kas nāk līdzi jau no bērnības, arī mazvērtības kompleksu, kā jau lielākajai daļu alkašu. Nu un tā jau kādu laiku nevajag man šmigu, tāpat ir skaisti un ir mīļa ģimene.

Visiem atkarīgaiem no alkoholu novēlu tikt skaidrībā – kāpēc es dzeru? Tad padari dzīvi tādu, lai tev nevajadzētu draudzēties ar zaļo pūķi! Savu apkārtni vajag iztīrīt no iemesliem, kāpēc dzer. Šmiga ir kā pretsāpju komprese. Ja kādam liekas normāli, ka viņš iedzer, tad darīs to vēl ilgi. Mana bēdīgā statistika ir tāda, ka no 10 puikām, ar ko kādreiz 80-to sākumā tusējos pagalmā, nav palicis neviens.

Latvijā alkohols ir ļoti labs antidepresants, te ir diezgan depresīva ikdiena, paskatoties ziņas vien jau gribas ieraut kādu graķīti. Motivāciju atrast ir visgrūtāk, jo izrādās – kad vairs nedzer, tad redzi, ka kādam bija izdevīgi, ka tu dzer – tāds paklausīgs, vienmēr vainīgs. Es pat sāku domāt, ka valstij arī izdevīgi, ka tauta dzer, jo tad ir paklausīga, viegli manipulējama. Es gan varu teikt, ka savā dzīvē mainīt neko negribētu, jo tagad apzinos arī to, ka bez tā visa nebūtu tur, kur esmu tagad. Dzīve ir kā eksāmeni.”

Jautājumi narkologam: slimība vai izlaidība? Simptomi un gēni?

Aicinājām uz sarunu ārstes-narkoloģes, kuras palīdz cilvēkiem pārvarēt atkarību no alkohola, atbalsta viņus cīņā ar savu slimību. Uz jautājumiem atbild ārste-narkoloģe Ilze Maksima un Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta Ambulatorās nodaļas vadītāja Inga Landsmane.

Slimība vai izlaidība?
Inga: „Alkohola atkarība ir biopsihosociāla slimība, kura skar cilvēka garīgo un fizisko veselību un vienlaikus traucē sociālo funkcionēšanu, ilgtermiņā palielinot invaliditātes un mirstības risku”.
Ilze: „Par izlaidīgu varētu nosaukt dzīvesveidu, ja nezina vai palaiž garām riska faktorus alkohola lietošanas sākumā”.

Kādas ir alkoholisma kā slimības pazīmes, simptomi?
Ilze Maksima stāsta: “Lai uzstādītu diagnozi „ alkohola atkarība”, jākombinējas vairākām slimības pazīmēm un tās būtu”:
1. tieksme jeb stipra, nekontrolējama vēlēšanās lietot alkoholu;
2. nespēja kontrolēt alkohola lietošanu (sākumu, daudzumu, ilgumu);
3. fizioloģiskais abstinences stāvoklis jeb paģiras, ja alkohola lietošana tiek pārtraukta. Te lieto teicienu, ka „jāārstējas ar to, ar ko saslimis”;
4. pieaugoša alkohola panesamība jeb tolerance;
5. kaitīgas sekas – pasliktinās vai zūd attiecības, darbs, nauda un veselība kopumā.

Ja šīs pazīmes ir atpazīstamas, tad jāpārtrauc alkohola lietošana pavisam un uz visiem laikiem, jo nevar atgriezties pie epizodiskas nelielu alkohola devu lietošanas. Ja pašam to izdarīt ir grūti, vēlams apmeklēt ārstu – narkologu vai/un iesaistīties AA (Anonīmo alkoholiķu) kustībā.

Inga: „Arī izdzertā alkohola daudzuma un lietošanas dienu skaita samazināšana ir veselības risku samazināšanas koncepts. Kura pieeja atkarības ārstēšanā noderēs – samazināts alkohola patēriņš vai atturība, par to ārsts izlems kopā ar pacientu.”

Kā tad ir – vai pastāv tāds alkohola gēns?
Ilze: „Ir jārēķinās ar iedzimtību un par to var spriest, izpētot savas ģimenes un radinieku vēsturi saistībā ar alkohola lietošanas paradumiem. Pētījumi pierāda, ka alkohola atkarība ir ģenētiski iekodēta, tāpēc ir svarīgi apzināties un mazināt riskus, kas var veicināt slimības attīstību. Personai ar paaugstinātu risku jāuzmanās arī no citām atkarībām. Visa pamatā ir vielmaiņas īpatnības centrālā nervu sistēmā un alkohola metabolismā (vielmaiņā). Šie faktori nosaka slimības attīstības iespējamību un indivīda uzvedību, pašsajūtu un rīcību.”

Inga Landsmane: „Zinātnieki jau pagājušajā gadsimtā ir pierādījuši ģenētisko predispozīciju no 50% līdz 64% atkarības attīstībā. Pārējie 50% ir psihosociālie un personības attīstības cēloņi, kuri tāpat kā ģenētiskie faktori nosaka to, ka kāds nodzeras vieglāk, bet cits šajā slazdā neiekrīt.”

Vai slimība ir tikai ārstējama vai arī pārvarama ar gribasspēku?
Ilze: „Cilvēka uzvedība ir viņa griba. Ir taču piemēri, slavenas personības, atkarīgie, kas ir pārtraukušas alkohola lietošanu pavisam, un viņas nevar sūdzēties par gribas vai rakstura stipruma trūkumu. Svarīga ir motivācija, kāpēc mainīt savu dzīvi un paradumus. Kas der vienam, īsti neder citam. Līdzcilvēku attieksme ir viens no stūrakmeņiem atturības veidošanā. Atturība ir kopējais mērķis.”

Inga: „Kā jebkura hroniska slimība alkohola atkarība ir ārstējama, bet nav izārstējama. Katrs izdzertā alkohola samazināšanas vai atturības periods, slimniekam samazina citu veselības traucējumu un nāves rašanās riskus un pagarina nodzīvotos mūža gadus. Gribasspēks ļauj vien labāk motivēt sevi problēmas risināšanai. Alkoholu pārmērīgi lieto cilvēki ar augstāku ievainojamības pakāpi un emocionālu diskomfortu ik dienu, bieži izmantojot dzērienu kā pašārstēšanās līdzekli.”

Ko darīt alkoholiķa sievai/vīram – glābt vai pamest?
Ilze Maksima „Būtu svarīgi izdarīt izvēli pirms partneris vai partnere jau saslimusi ar šo slimību. Tā neiestājas vienā dienā.

Naivi būtu cerēt, ka laulība spēj mainīt gēnus, tomēr jūsu attieksme, lēmumu noturība un „nepakalpošana” var vērst riskus mazumā.

Svarīgākais ir SAVAS ATBILDĪBAS robežu apzināšanās un ievērošana. Lietojošs cilvēks nevar tikt galā ar visiem saviem dzīves pienākumiem, bet, ja kāds tos paveic viņa vietā, tad kāpēc nedzert?! Manuprāt, gaidīt galējās robežas (fiziska vardarbība, degradācija, bērnu traģēdijas) ir jau nokavēts laiks. Tiklīdz jūtams iekšējs diskomforts par to, kā otrs lieto alkoholu vai par to, kādas tam ir sekas (nespēja tikt galā ar mājas pienākumiem, personīgās izaugsmes mazināšanās, jebkas, kas jums kopā bija svarīgs), jāizrunā šīs lietas un iespējams, jāpieņem šķiršanās lēmums. Savu dzīvi nevajadzētu uztvert kā nolemtību vai nepieciešamību to kādam ziedot. Līdzatkarīgie glābj un glābj, kaut pozitīvus un ilglaicīgus rezultātus tas nenes, bet veselie pārdomā, izrunā, secina un tad pamet vai risina problēmu kopīgi, bet ne akli. Pašpārliecinātības trūkums, vainas sajūta rada šo aplamību – glābt kādu no viņa paša. Slīcēja glābšanās ir paša slīcēja rokās. Cits to nevar izdarīt, bet var parādīt, pastāstīt, ko var darīt lietas labā, paust savu attieksmi – motivēt pārmaiņām”.

Inga: „Alkohola atkarīgs slimnieks ģimenē ir hroniskas slimības pārņemts cilvēks, ģimenes loceklis var būt atbalsta persona, bet ne glābējs un sodītājs. Katram (sievai/vīram) ir savu garīgo spēku robežas, kas nosaka to vai palikt kopā ar lietotāju vai nē, katrs pats var izlemt kā savu dzīvi pilnvērtīgi nodzīvot”.

Kas var ļaut nonākt pie atklāsmes, ka tā nevar turpināt?
„Dzīves situācijas ir tik dažādas, vienotas receptes nav,” – saka Ilze – “bet ir iespēja uzklausīt pašam sevi, iekšējo balsi. Ja ir iekšējs un dažreiz pat fizisks diskomforts par to, kā rīkojos, tad laikam kaut kas nav pareizi. Ārkārtīgi spēcīgs ir atbalsts, ko gūst apmeklējot Anonīmo Alkoholiķu un Līdzatkarīgo sanāksmes. Tur norit dalīšanās ar pieredzi, „rozā briļļu” noņemšana un tiek rasts tas atbalsts, ko no tuviniekiem var arī nesagaidīt”.

Inga Landsmane papildina: „Visbiežāk alkohola atkarīgais ārstēšanos uzsāk, kad vairāki apstākļi notiek vienlaikus, piemēram, palikšana vienam ir jauni un neparedzēti apstākļi, kuri motivē mazināt slimības noliegumu – nespēju saskatīt saikni starp lietošanu un lietošanas izraisītām sekām, atzīt problēmu un piekrist ārstēšanai. Pieaudzis cilvēks var zaudēt visu un tad mēģināt piecelties, bet nepilngadīgajam, kuram nav gana attīstītas dzīves prasmes gan nekad nevajadzētu ļaut nonākt zemākajā punktā.”

Ar ko aizvietot alkohola atkarību?
Ilz: „Dzeršana sabojā cilvēku, nevis tās atmešana. Ja cilvēks nedzer tikai nedzeršanas pēc, tad ir šis efekts kā sunim pie ķēdes – niknums, neapmierinātība un degsme izrauties no valgiem. Ja notiek pašanalīze, motivācijas meklējumi un personības pilnveidošana, tad atturība ir ieguvums, nevis sabojā raksturu. Domāju, ka šeit varētu būt runa arī par izmaiņām attiecību modelī līdzatkarīgā ģimenē. Tādā šīs pārmaiņas var tikt novērtētas kā trūkums, jo nav pierasts, ka atkarīgais ir skaidrā un nemokās ar vainas sajūtu, nav glābjams, bīdāms, auklējams, bet runā pretī un pats zina, ko darīt. Bieži atturībā atkarīgie kļūst ļoti mērķtiecīgi, enerģiski un pašpārliecināti cilvēki, kas dažiem var nepatikt, bet tā jau ir cita un citu problēma.

Alkoholiķim jācenšas pilnveidot sevi, rast jaunas intereses, hobijus, aktivitātes. Izvēlēties lietas, dzīvesveidu, kas rada pievienoto vērtību. Jāuzmanās aizvietot to ar kaut ko vienu, piemēram, darbu, tad ceļš uz sabrukumu vai atgriešanos lietošanā, ir tikai laika jautājums”.

Inga Landsmane: „Atveseļošanās perioda laikā jāmācās atpazīt savas emocijas, kontrolēt uzvedību, izprast savu slimību un tās pazīmes. Izvēloties aizvietotāju – darbu, sportu, mākslu u.c., nedrīkst to uztvert kā brīnumlīdzekli un jāatceras, ka tas neizslēdz nepieciešamību turpināt saprast savu garīgo pasauli un uzlabot prasmes sava psiholoģiskā komforta līmeņa nodrošināšanā.”