Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. janvāris, 2012
Drukāt

Pasaka pieaugušajiem vai seksīgums un bērni

Foto - Mārtiņš VilkārsisFoto - Mārtiņš Vilkārsis

Noskatīties bērniem domātu iestudējumu nemaz tik viegli nav. Ja Strindberga vai Čehova niansētā pasaule ir vilšanos un pieredzes maisījums “iz pieaugušo dzīves”, tad atgriezties laikā un nokļūt Dailes teātra Mazajā zālē ar tikpat maziem skatītājiem bija izaicinājums.

 

Pasakas shematiskie tēli nemaz nav tik vienkārši, lai arī kā jebkurš arhetipisks īpašību kopums sākumā liekas plakniski. Vienu sapratu jau dažus mirkļus pēc izrādes sākuma – šī izrāde bija domāta pieaugušajiem, kuri domā, ka normālas dzīves cikls ir nemitīga skriešana pa apli mobilā tālruņa un planšetdatora pavadībā. Abi priekšmeti daudziem pieaugušajiem jau sen no rotaļlietas un darbarīka kļuvuši par atkarības simboliem – atkarības, kas čukst ausī, ka vienīgā pareizā un stilīgā dzīve tiek pavadīta ar frāzi “man nav laika”. Visai ātri šī frāze kļūst par ļoti ērtu izskaidrojumu dvēseles slinkumam, piemēram, par atrunu mātes nepavadīšanai uz slimnīcu.

Ja tik mūsdienu sabiedrība spētu pasargāt bērnu telpu no pieaugušo dzīves samezglojumiem! Ja bērni ne-
steigtos pieaugt, cik gudra gan būtu mūsu sabiedrība! Jau agrīnā romantisma pārstāvji uzskatīja bērnu par cilvēces tēvu, norādot, ka bērns glabā sevī paaudžu gudrību, kuru neaizēno pieaugušā cilvēka uzslāņojumi. Pieaugušiem ir
 grūti iedomāties, cik grūti ir būt bērnam mūsdienu Latvijā, kur svešumā veido
tas reklāmas pārpilda sma-
dzenes ar nereāli baltzobainiem cilvēkiem un nežēlīgi prasa katra mācību gada sākumā jaunu mobilo tālruni, kura trūkums provocē nežēlīgu izslēgšanu no vienaudžu grupas.

 

Tieši tādēļ šī pasaka ir brīdinājums pieaugušajiem, vienalga, vai viņiem ir vai nav bērni. Tiem, kas ir vecāki, šis ir stāsts par to, cik grūti ir būt gados mazam, skaitīt vērdiņus un cīnīties ar reklāmas paužu
 briesmoņiem, kuri ne tikai
 nepazūd, bet katros jaunos 
svētkos pieņem vēl atraktīvāku tēlu.

 

Piemēram, meite
nes tēlu, kura no agras bērnības iekodēja sev priekšstatu par pareizo mīlestību, kurā ikmēneša ienākums ieņem sirdspukstu vietu. Sarmīte Rubule tēlo vienu no daudzdimensionālākajiem tēliem šajā ne bērnu pasakā. Niansēta lomas izpratne, perfekti pārvaldītas intonācijas un labi demonstrēta aktiermeistarība veidoja saikni starp bērnu un pieaugušo auditoriju. Vienlaikus tieši šīs
meitenes vizuālais tēls ilus
trēja to, ka ķermeņa seksualizācija ir ienākusi arī tradi
cionālā latviešu pasakā. Milzīgi melni zābaki, gotiskais grims bija kvaziagresīva tēla
daļa. Visai shematisks un plaknisks bija Mirdzas Mar
tinsones veidotais mātes tēls.
Tikai tad, kad viņas replikās parādījās žēlabainība, viņas
skatuviskais tēls kļuva reljefaināks, niansētāks.

Man patika Dieva un velna skatuviskā mijiedarbība, kaut arī viņu nemitīgā “politkorektuma kontrole” (aicinot Ansi nelamāties, piesaucot vai nu Dievu, vai velnu) uzskatāma ne tikai par postmodernu ideju par labā un ļaunā saikni, bet arī nedaudz atgādināja amerikāņu komēdijas par Dievu kā stilīgu čali un velnu kā šiku biznesmeni. Un Ansis? Intars Rešetins ir prasmīgs bērnu lugu varoņu atveidotājs, kas droši un ķermeniski atraisīti veido savu lomu, ir pustoņu meistars, tādējādi pārvarot it kā pieņemto priekšstatu par to, ka bērniem domāta luga vēsta par liela mēroga vērtībām un parādībām, atstājot pieaugušajiem nianses un noklusinājumus. Intara tēlotais Ansis ir cilvēks, kas kļūdījās, taču viņš nevarēja citādi, jo turība ir stāvoklis, kas Latvijā gandrīz nekad nav pārmantots un ir maz cilvēku, kurus apvij paaudzēm krātie vērdiņi. Par naudu nevar nopirkt laiku, it sevišķi atpirkt vienu laika dimensiju – pagātni – un tajā pieļautās kļūdas. Taču viens ceļš tomēr pastāv – atcerēties, ka vērdiņš tomēr kabatā var pazust, atgriezties atpakaļ pie sākotnējā īpašnieka, bet māte, draugs un mīla pazudīs laika upē uz neatgriešanos.

 

Vērtējums

Režija5

Aktieru spēle4,5

Kostīmi 5

Scenogrāfija 5

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+