Pasaulē
Eiropa

Uldis Šmits: Pēc tiesas un taisnības0

Foto: AFP/LETA

Eiropas Savienības Tiesa, kura atrodas Luksemburgā, 10. septembrī atcēla Eiropas Komisijas 2016. gadā pieņemto lēmumu, kurš atļāva “Gazprom” izmantot gāzesvada OPAL – tas ir Vācijas austrumos izbūvēts “Nord Stream” turpinājums – jaudas visā pilnībā jeb par simts procentiem. Tiesa konstatēja lēmuma neatbilstību Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas aizliedz monopolizēt svarīgas enerģētikas infrastruktūras, un principiem, tajā skaitā enerģētikas solidaritātes principam.

Nevilšus rodas jautājums, varbūt naivs, kādēļ Eiropas Komisija šādu atļauju bija devusi, un interesanti, vai EK izmantos iespēju spriedumu pārsūdzēt.

Kopš Polijas 2016. gada decembrī celtās prasības, kam pievienojās Lietuva un Latvija, prāvošanās ir noritējusi nepārtraukti un dažādās instancēs. Polijas valsts enerģētikas uzņēmums (PGNiG) vērsās arī Diseldorfā esošajā Federālās zemes augstākajā tiesā, kura nekādus pārkāpumus nesaskatīja.

Te jāpiebilst, ka Vācijas tiesas nav apmierinājušas arī nevienu no vides aizstāvju prasībām pret “Nord Stream–2” ierīkošanu, kas apdraud Baltijas jūras jau tā kritiski trauslo ekosistēmu.

Acīmredzami “šrēderizācija” ir stipri skārusi ne jau tikai Berlīnes valdošās aprindas vien.

Tāpēc ES Tiesas verdikts ir apsveicams, jo apliecina, ka iepriekš minētā parādība vēl gluži nav pārņēmusi visus ES varas atzarus.

Līdztekus šiem pārsvarā juridiskas dabas atzinumiem būtu jāizdara arī daži politiski secinājumi. Brisele kopā ar Berlīni, no vienas puses, OPAL lietā aizstāv “Gazprom” monopolstāvokli, kas Kremlim dod iespēju vajadzības gadījumā izmantot gāzes piegādes kā ieroci. It īpaši pret Kijevu un varbūt arī pret Varšavu un vēl citiem.

No otras puses, Eiropas Komisija uztur sarunas, lai saglabātu Krievijas gāzes tranzītu caur Ukrainu. Tagadējā tranzīta līguma termiņš noslēdzas šā gada beigās, bet Krievija nav izrādījusi vēlmi slēgt jaunu ilgtermiņa vienošanos un, protams, attiecīgi izmanto radušos apstākļus.

ES, Krievijas un Ukrainas “gāzes sarunas” (kārtējais raunds – 19. septembrī) tāpēc norit ar dažādām peripetijām.

Un it kā pilnīgi neatkarīgi no tā sauktā Normandijas četrinieka formāta, kur Vācija, Francija, Ukraina un Krievija spriež par Donbasu. Ar tikpat gariem pārtraukumiem un līdz šim bez rezultātiem.

Ledus šķietami sakustējies pēc Volodimira Zelenska ievēlēšanas Ukrainas prezidenta amatā, un, cik noprotams, galvenā intriga ir par to, vai Kijeva piekritīs pārņemt Donbasa “tautas republikas” ar Kremļa nosacījumiem. Vai arī Krievijas agresija Austrumukrainā turpināsies. Rietumi patiesi gribētu, lai tā apstātos, jo tad varētu pamazām noņemt Putina režīmam noteiktās sankcijas un ar skubu atsākt ierasto biznesu.

Saistītie raksti
Arī viņš tajā ir ieinteresēts, tāpēc izspēlēja gūstekņu apmaiņu un droši vien tur gatavībā gāzes tranzīta kārti.

Taču tagad tā vairs nav trumpja dūzis.

Par formālo zaudētāju OPAL lietā vismaz pagaidām, kā jau sacīts, uzskatāma Eiropas Komisija, kura pārkāpusi pašas sludinātos principus, jo bija pakļāvusies viegli nojaušamu politisko un ierastā biznesa lobiju spiedienam. Viņi šoreiz neguva virsroku. Toties konkrētais gadījums liecina par nepieciešamību, kāda rodas arvien biežāk, – panākt, lai izšķirošie lēmumu tiktu pieņemti nevis varas aizkulisēs, bet tiesas zālē.

LA.lv