Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. maijs, 2014
Drukāt

Egils Līcītis: Partijas nav karstas putras strēbējas

Foto - LETAFoto - LETA

Bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba uzrunā klātesošos tautas kustības "No sirds Latvijai!" biedru sanāksmē, kurā informē par kustības mērķiem un veido nozaru darba grupas.

No vēla rudens līdz agram pavasarim notiek partiju kongresu sezona. Tie ir svinīgi pasākumi, nevis sīka formalitāte un raibu spalvu politiķi kā gājputni salido lielā, par pagasta lielizmēra šķūni lielākā sabiedriskā ēkā, lai nodūdotu slavas dziesmu savai partijai un applaucētu opozīciju, lai tā lokās kā zuši uz karstas pannas.

Delegātu reģistrācijas ņigu ņega. Priecīga sasaukšanās, bužināšanās ar sen neredzētiem tālo nodaļu biedriem – o, vai cienīgmāte no laukiem ar pletēto balto blūzīti nav tā pati freilene, kurai nozagāt bučiņu pērnajā afterpārtijā? Re, tagad kaunīgi jānolaiž ausis! Vadoņa un šlepes nesēju cēla slīdēšana cauri pūļa burziņam, rokas spiedieni, skāvieni, ka iekrakšķas kauli, un, lūk, trešais zvans, kas aicina prom no bufetes.

Kukuļņēmēji par godu kongresam nozāģējuši ragus, sirmgalvji šķietas pārvērsti jaunekļos, bet partijas jauniešu avangardam mati gludi pieķemmēti un sejas tīri noberztas. Delveriem pavēlēts nesmīkņāt un nevaikstīties, kad veči raus vaļā politiskā spēka himnu “Kad vecais Krišs uz mežu iet, viņš liek pār plecu šķipeli”.

Politiskajās svinībās torti pasniedz uzreiz. Partijas pirmā dāma priekšlasījumu sāk no tās pašas vietas, kur pagājšgad apstājās: reiz, sensenos laikos, kad pa pasauli klīda milži, velni un pūķi. Klātesošie sajūsmā noelšas un atlaiž vaļīgāk krādziņas. Ļaujiet minēt, kam viņi varēja redzēt ko līdzīgu mugurā kā priekšsēdētājas debeszilo kleitu? Baronesei Eštonei? Kristīnei Lagārdai? Bet pēc krāsu gammas tērps uz mata atbilst partijas biroja veco aizkaru tonim. Ko tik nevar pašūt no auduma, ja to skārušas itāļu vai vietējā modes skrodera rokas! Toties kājās pirmā dāma uzvilkusi darba zābakus. Viņa saka – mēs būsim tie, kas sāks no baltas lapas un pārvērtīs Latviju par paradīzes dārzu, kur plūst ķīseļa upes, mūžīgi ir augļi un paēna!

Tas izskan mazliet teatrālā manierē, bet nenoliedzami spēcīgāk par Māmiņdienas koncertu, un delegāti atviegloti uzelpo – cik radoša ir partijas sabiedrisko attiecību žagatu grupa. Pēc stundas aplausi modina iesnaudušos, jo seko lūgto viesu plānveida uzrunu dekoratīvais garnīrs, un partijai ir vēl pāris spīdekļu – zeltamutes, kam ar tik iedvesmas, cik pilošam krānam, jānolasa koreferāti, kas pēc satura aizdomīgi atgādina telefona abonentu grāmatu. Tad kādu brīdi notiek enerģiska mandātu augšā lejā cilāšana, dežuranti nomierina satrakojušos mutesbajāru, kurš gribētu līst debatēt, līdz no prezidija galda – beidzot! – aicina visus uz vieglu ķirsi. Ar acīm jūs uztaustāt vietu zālē, kur tikko sēdēja pērn meņģētā freilene.

Kongress beidzies? – neticīgi jautā bezpartijiskie. Kur saruna par valsts lietām un sabiedrībai nozīmīgām tēmām? Kur atskaite par valstī sniegtiem pakalpojumiem un nākotnes plāni? Johaidi, kur biedru debates!

Draugi, ar paškritiku partijas neslimo. Analīzes spējas tām nepiemīt, bet debatēs dulburi sarunās tādas muļķības, ka vēlētājs mēms paliks. Alus pagrabiņos, no kurienes dižvīri iznāk sasārtušiem vaigiem – no turienes jāva valsti!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+