Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
25. marts, 2013
Drukāt

Pie Brīvības pieminekļa piemin deportācijas. Fotoreportāža

LETALETA

Pie Brīvības pieminekļa pirmdien tika pieminētas deportācijas – bija sapulcējušies liels skaits iedzīvotāju, ziedus nolika arī valsts amatpersonas, un tika teiktas svinīgas uzrunas, kurās skāra gan sāpīgos vēstures notikumus, gan pašlaik aktuālās problēmas, tostarp emigrāciju, ka valsti pametuši gadu gaitā tikpat daudz cilvēku, cik dažās izsūtīšanas dienās.

 

 

25.martā Latvijā piemin 1949.gada masveida izsūtīšanas, kas skāra 44 tūkstošus iedzīvotāju. Pēc policijas aplēsēm, pirmdien pie Brīvības pieminekļa bija sapulcējušies aptuveni 500 cilvēku. Lielākajai daļai rokās bija ziedi un vainagi. Pūlī plīvoja arī visu triju Baltijas valstu karogi, novēroja aģentūra BNS.

Uzrunās pie pieminekļa Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Gunārs Resnais un Valsts prezidents Andris Bērziņš pieminēja pašlaik aktuālas tēmas.

Reaģējot uz 16.marta norisēm pie Brīvības pieminekļa, kad leģionāru piemiņas pasākumu iztraucēja skaļas pretinieku akcijas, apvienības priekšsēdētājs aicināja cienīt šo vietu un valdībai noteikt pasākumus, kuri pie tā var notikt.

“Ir jautājums, vai tas ir normāli, ka 16.martā šeit notiek provokācijas? Mēs esam teātri mīloša tauta, bet šis teātris aizvaino. Mums būtu priekšlikums pārdomām sabiedrībai, valdībai, politiskām organizācijām – ja ir kādi iemesli, ka ik gadus šeit nevaram ieviest kārtību 16.martā, varbūt ir vērts to [šo jautājumu] pārņemt Latvijas valdībai? Šī ir Latvijas galvaspilsēta, visas Latvijas piemiņas vieta, varbūt noorganizēt komisiju, kuros datumos pie šī pieminekļa var rīkot pasākumus,” sacīja Resnais.

Viņš uzskaitīja vairākus sāpīgus procesus sabiedrībā – banku krīzes, mazo saimniecību izzušana Latvijas laukos un citas problēmas, izvirzot jautājumu par politisko atbildību.

“Mēs ceļam šodien savu brīvo Latviju, bet kāpēc tomēr ir mums tā, kā ir? Nu nav jau gluži labi. Vienīgais prieks ir tas, ka mēs bijām dziļākā bedrē iebraukuši paši. Bez Maskavas, bez Briseles, bez stihiskām nelaimēm, un tagad no tās ejam ārā. Gribētos pateikt paldies tiem varas vīriem, tām politiskajām partijām, kas labo iepriekš pieļautās kļūdas. Tā situācija mums tomēr uzlabojas. Bet tajā pašā laikā – vai mums ir garantēta droša attīstība?” jautāja Resnais.

Klātesošos uzrunāja arī Valsts prezidents Bērziņš, kurš pateicās politiski represētajiem par aktīvu piedalīšanos sabiedriskajos procesos. Viņš arī salīdzināja, ka valsti pašlaik atstājuši tik daudzi tūkstoši iedzīvotāju kā 25.martā 1949.gadā.

“Vai mēs esam sasnieguši visu, ko cerējām un gribējām sasniegt? Pēc 22 gadu un piecu dienu neatkarības vēl esam situācijā, ka ik pa diviem gadiem Latviju atstāj atkal cilvēki, kas grib sevi pierādīt un dzīvot labā pasaulē, apmēram tikpat, cik 1949.gadā tika izvesti šajās dažās dienās. Šeit ir liels jautājums, kā mēs rīkosimies tālāk, lai šo procesu apturētu. Ja mums tas neizdosies, tad nepaies desmit gadu un būs jādomā, vai ir vēl mums neatkarīga Latvija vai nav,” sacīja prezidents.

Viņš aicināja rīkoties visiem, arī atbildīgi izvēlēties, par ko balsot 1.jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.

“Šie 22 gadi ir pietiekami, lai katrs varētu novērtēt, ko tie, kas aktīvi piesaka sevi vēlēšanās, ir izdarījuši līdz šim un ko viņi sola darīt. Tas ir mūsu pašu rokās. Domāt skaidri, ko šie 22 gadi mums ir devuši, mums ir pilnīga neatkarība savā rīcībā, tātad arī pilnīga atbildība par savu rīcību,” uzsvēra Bērziņš.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+