Pieredzējis meža bruņinieks pārdod malku 0
“Pieredzējis meža bruņinieks pārdod malku,” pavīd atmiņā, kad rokā ņemu Leona Brieža (1949) romānu “Vilcene un atraitnis” (“Dienas Grāmata”, 2019).
Šķiet, šo frāzi izlasīju kādā sludinājumā tālos Kurzemes laukos, neapdomīgi rakstītu. Man šis poētisms pašlaik izsaka to, kas noticis: viens no ražīgākajiem Latvijas dzejniekiem, atdzejotājiem un plaša spektra inteliģentiem nolaidies no dzejas augstumiem, lai otrreiz dzīvē ķertos pie romāna, eksistenciālas ievirzes teksta, kurā pavīd autobiogrāfiskas stīgas un kultūrpieredze.
Dzejnieki, kas raksta prozu, ir jaunāko laiku renesanse – latviešu īsprozas un garprozas iespēja pārdzimt, latviešu literatūras atjaunotnes mēģinājumi, kas visbiežāk beidzas interesanti un ievērojami.
“Meža bruņinieks” šoreiz ir Leons Briedis, kurš ienāk “prozas mežā” un arī burtiski sižetiskā meža teritorijā, te atrasties ir reizē nepieciešams un tomēr bīstami – lielā forma ik pa laikam atklāj arī autora pārlieko pieķeršanos detaļām.
Tomēr šī vārdu “malka” silda un ir pat lasāma ar zināmu aizrautību, it kā Žila Verna “Noslēpumu sala” vai Daniela Defo “Robinsons Krūzo”.
Saistoši, ka Leons Briedis šīs būtiskās grāmatas radīšanas modusam ir izvēlējies cilvēka un dabas attiecības.
“– Jums visas gudrības ir grāmatās. Īstā gudrība pavisam citur. – Kur citur? – viņš tiecās noskaidrot. Karlīnas tante ilgi klusēja, tad iebildās: – Puķītēs, zālītēs, putniņos… Tepat apkārt. Dzīvajā radībā,” galvenais varonis, romānā tulkotājs un vīrietis, runājas ar veco tanti Karlīnu (127). Bet ko cilvēki? Cilvēki vai tad nav dzīvā radība? “Bij…”
Vismaz viņiem ir iespēja nedaudz atgriezties. Viņš ir nokļuvis Rumānijas kalnos, dabā, kas palikusi tur savā vispārākajā pakāpē, tomēr nez kāpēc par cilvēka labāko draugu uz vairākām dienām kļūst vilcene.
Draudzīga un uzticīga, tā seko galvenajam varonim, ierādot vietējās dabas nianses, neviļus, protams, cilvēks pats ierauga dabu tādu, kādu to veido viņa un pasaules kultūra.
Pamesta mednieku būdiņa, pusjēlas, uz petrolejas lampas apkvēpinātas foreles, zvejotas kailām rokām no kalnu strauta, aukstās naktis un sviedros mirkstošs krekls, plūškoks pie ieejas un atslēga zem durvīm, garām iet malumednieks…
Šajā pamatstīgā rit romāna gaita, ik pa laikam varonim atminoties ainas no iepriekšējās dzīves – kad dzīva bija sieva, kad attiecības ar cilvēkiem un īpaši ar sievieti bija aktuālas, kad jēga bija domām par Dievu, nāvi, dzīvi.
Galvenajam varonim pat ir liels kredīts bankā, kuru, kā rādās, rumāņu biznesa partneris nepalīdzēs tik drīz atdot, tomēr viņa domas joprojām risina tikai garīgas un eksistenciālas problēmas.
Kaut kas tuvāks Platonam – daba kā pilnība; kaut kas mazāk no viduslaikiem – nepielūdzamā daba; kaut kas varbūt no apgaismības – panteisms un dabas un dieva saplūsme.
Tas viss pavīd prātā, kad Brieža varonis, iegrimis Rumānijas kalnos, ķeras pie faunas, bet visvairāk pie floras apcerēm.
Te romāns iegūst kārtīgu botānisku pieskaņu, kas noteikti atšķiras no Ingas Žoludes “Materia Botanica” pieejas, jo Leonam Briedim dabas enciklopēdija paver savas lapaspuses tā, ka lasītājam pat nav iespējams izrauties: noteikta auga klātesamība liek varonim atcerēties gan tā augšanas un nobriešanas fāzes, gan homeopātiskās un mitoloģiskās nianses, gan virkni tautā lietoto nosaukumu.
Diemžēl tas ne tikai piešķir garšu, smaržu un krāsu vēstījumam, bet arī palēnina prozas ritmu, liek apstāties vai pat pārlēkt garajām pasāžām, lai ātrāk ķertos pie tālākajiem vīrieša un vilcenes piedzīvojumiem (tie gan arī nav strauji, drīzāk nemitīgas pastaigas un liriski fantastiskas divu “dzīvnieku” attiecības).
Atcerējās Karlīnas tantes teikto; draugs dendrologs pastāstīja; rumāņu draugs hidroinženieris ierādīja – šie un līdzīgi paņēmieni tiek lietoti, lai pēkšņi pievērstos floras detaļām.
Laikam jau autors gribēja teikt: cilvēks, nonākot mežonīgā dabā, saasināti sāks lietot uzkrātās zināšanas, kuru ieplūšanu savukārt sagādājuši citi cilvēki.
Šajā stūrgalvīgajā enciklopēdiskumā rādās, ka cilvēks ir traģikomisks savu zināšanu panteonā, tomēr gudrs un centīgs.
Krievija, Brazīlija, Rumānija, Grieķija, Latvija, Japāna, Portugāle, Spānija – tās un citas valstis un kultūras ir varoņa atmiņu kambaros. Tajās sastaptie cilvēki, ceļojumos iepazītie ārzemnieki, kuri palikuši prātā ar dzīves patiesībām.
Šis romāna slānis veido nepieciešamo kontrastu mežonīgajai Rumānijas dabai. Mūsu kultūras bagātība – vārdi, kas noteikti raksturo “Vilceni un atraitni” kā tekstu.
Arī tas, ka šī ir atjaunotne mūsdienu prozas valodai, jo autors lieto milzum daudz nu jau mazāk populāru leksikas piemēru, ievijot arī rīdziniekam saprotamus apvidvārdus un to variantus, senākus slāņus un, iespējams, atvasinot kādu frazeoloģismu no jauna.
Mūsu kultūras bagātība ir arī tas, ka dzejnieks Leons Briedis šo romānu uzrakstījis tādu, kādu ir gribējis, neķerot rokā dižpārdokļa modi, vēstures tēmas, pusaudžu literatūras vēsmas, kriminālliteratūras lāstus, tomēr saglabājot aizraujošas nianses.
