Pundurtrusis – jauks, bet vārīgs radījums 0
“Ozolītes” Ķekavā ir lielākā pundurtrušu audzētava Latvijā. Kūtiņā būrīšos izmitināti aptuveni 80 vaislas dzīvnieki un vēl kupls bariņš mazu trušulēnu. Ina Ladiga pundurtrušus jau vienpadsmit gadus audzē ar vienu mērķi – lai tie kā mājas mīluļi priecētu gan mazos, gan pieaugušos.
Sākās viss Ladigu ģimenē ar vienu sarkano auntrusi Rokiteru, kuru uzdāvināja draugi. Pēc kāda laika trušu puika tika pie draudzenes, abiem saradās bērnu pulciņš. Un vēlāk ģimene pundurtrušu audzēšanai pievērsās nopietni.
“Ozolīšu” saimniece stāsta, ka pundurtrušiem ir divi ģenētiski noteikti izmēri: vieni pieauguši sver ap vienu kilogramu un tiem ir īsas, spicas ausis, otri – ap diviem kilogramiem un garām, noļukušām ausīm, kurus sauc par auntrušiem. Auntruši ir raksturā mierīgāki, spico ausu truši – šiverīgāki. Ja mājās ir mazs bērns, Ina iesaka izvēlēties auntrusi. Auntrušus ir arī vieglāk pieradināt staigāt pavadiņā. Kopumā Inas mīluļi pārstāv aptuveni desmit šķirnes. Pundurauntrušu saimē ir dzeltenais Siāmas, sarkanais, sarkanais tauriņš un šinšilllas, no krāsainajiem pundurtrušiem (ar mazām, stāvām austiņām) – sarkanais, zilais, zilais pērļu, pelēkais, liesmainais un zilais rekss. Vēl Ina audzē baltos hermelīnus.
No “Ozolītēm” pie jaunajiem saimniekiem pundurtrusīši ceļo, kad sasnieguši viena mēneša vecumu. Katram trusēnam līdzi Ina dod vēstulīti ar padomiem jaunajiem saimniekiem, kā dzīvnieku kopt un ēdināt. Lai nenotiek tā, kā kādās mājās, kurās mazo trusēnu baroja ar diezin ko un tas jau nākamajā dienā bija pagalam. Pundurtrušus nevar barot ar visu, kas ienāk prātā, uzsver Ina. Nedrīkst dot pelējušu sienu, arī čipsus un lielāko daļu citu produktu no ģimenes galda ne. Pret katru trusēnu jāizturas kā pret mazu bērnu, pie jaunas barības jāpieradina pakāpeniski. Pat burkānu sākumā drīkst dot tikai pa mazai ripiņai. Arī maizi – tikai pa mazam gabaliņam. Jo šā dzīvnieka organisms ir diezgan vārīgs. Truša zarnu trakts ir ļoti vienkāršs. Uzņemot jaunu barību, iepriekš apēstā stumjas uz priekšu. Tāpēc, lai gremošanas trakts labi strādātu un nesāktos pūšanas process, trusim ir jāēd gandrīz nepārtraukti. Būrī vienmēr jābūt sienam, ūdenim un trušu kombinētajai barībai. Pieaugušiem trušiem papildus var dot burkānus, maizi, Ķīnas kāpostus. Galviņkāpostus gan ne, jo no tiem trusim ļoti pūšas vēders.
Reizi nedēļā jāapskata truša zobi, jo šiem dzīvniekiem tie aug visu mūžu. Ja trusim ir pareizs sakodiens, ēdot barību un graužot augļu koku un kārklu zariņus, zobi nodils. Ja sakodiens ir nepareizs, ik pēc 7 līdz 10 dienām tie nokniebjot jāsaīsina. Ja to nedara, zobi ieaugs smaganās, līdz ar to trusis nevarēs paēst, brīdina pundurtrušu saimniece.
Tāpat kā kaķi, trusi var pieradināt dabiskās vajadzības kārtot vienā vietā. Tiesa, sākumā garausim pašam jāļauj izvēlēties, kurā būra stūrī viņš to darīs, un tikai pēc tam, kad dzīvnieks vienu līdz divas nedēļas čakli gājis uz šo vietu, jānovieto kastīte ar pakaišiem. Vislabāk izvēlēties trīsstūra kastīti, kas labi ieguļ stūrī.
Trušiem piemīt arī viens otrs nelāgs niķis, piemēram, grauzt elektrības vadus. Kad dzīvnieciņš atvests jaunajās mājās un izlaists no būra paskraidīt, pirmajās reizēs jāpaseko līdzi, kā tas uzvedas. Kad trusis būs apmierinājis savu sākotnējo ziņkāri un apradis ar jauno mājvietu, tas, visticamāk, vadus negrauzīs, teic Ina. Kad saimnieku nav mājās, trusim noteikti jābūt būrītī. Bet vienalga var gadīties visādi, jo truši pēc rakstura un temperamenta ir ļoti atšķirīgi. Viens trusis klausa labāk, otrs – sliktāk. Truša raksturu ietekmē arī apstākļi, kādos tam nākas dzīvot. Ja, piemēram, bērni dzīvnieku bieži tramda, sitot pa būra restēm vai citādi, dzīvnieks var kļūt tramīgs un pat mēģināt iekost.
