×
Mobilā versija
Brīdinājums +21.4°C
Zelma, Zemgus, Virma
Otrdiena, 14. augusts, 2018
8. maijs, 2018
Drukāt

Puscilvēka varavīksne Lieldienās (1)

Foto - Zane Bitere/LETAFoto - Zane Bitere/LETA

Ingas Gailes radošo rokrakstu var atpazīt pēc tikai viņai raksturīgās ritma izjūtas un absolūtās fonētiskās dzirdes.

Inga Gaile galvenokārt ir dzejniece, kuras dzeja provocē un neatstāj vienaldzīgu. Protams, autores daiļrades kontā ir arī lugas un proza, tomēr dzejā Ingas Gailes poētisms ir visspēcīgākais.

Dzejnieces daiļrade jau vairākkārt novērtēta ar nominācijām un balvām, tomēr dzirdēts ne mazums skeptisku frāžu par Ingas Gailes radošo rokrakstu, tostarp tiešumu un dzīves atkailināšanu bez žēlastības, taču tas nozīmē, ka Gailes dzeja liek runāt, domāt un vērtēt. Tieši šis atklātums, feminais kailums līdz sievietes dzīļu dziļumiem, dažbrīd pat skarbums ir ievelkošs. Jā, un Ingas Gailes trumpis ir precīzi izvēlētais dzejas ritms un tās skaniskums, kas patīkami dominē gan iepriekšējos, gan arī šajā krājumā. Tomēr, lasot Ingas Gailes (1976) sesto dzejoļu krājumu “Lieldienas”, attieksme ir visnotaļ kaleidoskopiska, pārdomas pēc krājuma izlasīšanas ir asimetriskas – lai arī pieņemot dzejnieces spēles noteikumus, dažbrīd tomēr rodas pārsātinātības sajūta.

 

Puscilvēka poētika

Svaigs un suģestējošs ir Ingas Gailes radītais puscilvēks, kas dzejā (gan tekstos, gan sajūtās vispār) iemirdzas visās varavīksnes krāsās, – tēls un liriskais “Es” vienlaikus. Šķiet, ka tieši puscilvēks ir būtiskākais krājuma poētisms, kas ietver autores globālo sāpi visplašākajā spektrā. Jā, dzejnieces skatpunkta tvērumu var raksturot kā globālu. Lokālais, protams, ieskanas, bet tas šķiet pieklusinātāks un trauslāks atšķirībā no sajūtu vētrām, kas mutuļot mutuļo, ja ir runa par pazemojumu, dzīves/nāves negācijām, citādību, cilvēci kopumā, īpaši femino aspektu. Šķiet, ka tieši šo puscilvēka ideju ir akcentējusi arī grāmatas dizaina autore Zane Ernštreite. Uz pirmā vāka ir fotoattēls: sievietes portretfoto (šķiet, modele ir pati autore), tikai šis melnbaltais portretfoto ir absolūts pretmets ierastajam līdziniekam, proti, uz austrumniecisku motīvu paklāja fona fiksēts sievietes ķermenis no krūtīm līdz ceļiem, kas savukārt ir pretmets aizmugurējā vāka varavīksnes krāsu salikumam. Inga Gaile vienmēr ir paudusi aizstāvību sievietei, nav taupījusi vārdus un frāzes, lai kārtējo reizi atkailinātu sievietes neaizsargātību, sievietes-puscilvēka, šajā krājumā – arī citādo (geju, citādi domājošo u. c.) – pazemojošo puscilvēka statusu globālajā sabiedrībā, kurā bieži vien tiek pozicionēta attieksme: “dzimis cilvēks vai tikai puse”. (25. lpp.)

 

Inga Gaile. "Lieldienas." "Neputns", 2018.Inga Gaile. "Lieldienas." "Neputns", 2018.

Radošā rokraksta metamorfozes

Ingas Gailes radošo rokrakstu var atpazīt pēc tikai viņai raksturīgās ritma izjūtas un absolūtās fonētiskās dzirdes. Iepriekšminētie aspekti ir ļoti būtiski krājumā “Lieldienas”, jo pretējā gadījumā lasītājs būtu pakļauts riskam neuztvert sirreālos apziņas plūsmas elementus – katrā dzejolī klātesošās blīvo tēlu un frāžu uzskaitījuma poētikas virtenes, kas dažubrīd šķiet mākslīgi konstruētas. Pārskatot iepriekšējos krājumus, jāsecina – jā, tēlu viļņi ir raksturīgi autorei, bet šoreiz piezogas pārsātinātības sajūta. Sablīvējuma intensitāti glābj un to labirintā palīdz orientēties tieši prasmīgi un profesionāli lietotās stila figūras, īpaši atkārtojuma figūras (dominē anafora).

Ingas Gailes poētiskajā rokrakstā ierakstās vēl viena jauna šķautne, proti, veidot tekstu, ņemot talkā fonētiskos līdzekļus un tos karnevalizējot, tādējādi formas efektu vēl vairāk padziļinot ar dzejas rindu formu rotaļām, piemēram, dzejolī “Tumša”: “Uzbeku sieviete platiem vaibstiem / tumša / upe, kas atrodas un atkal no jauna atrodas / atnesas / debesu upe / tum / tum / tum / mša / mša / ašmet / Kad tumsa atkāpjas, tad debesīs kļūst siltāk.” (22. lpp.). Asociācijas ar buramvārdu stilistiku raisa dzejojums “daugaviņa, daugaviņa”, kurā tieši fonētiski akustiskiem signāliem ir uzticēta galvenā loma zemteksta atkailināšanai un emocionālajai teksta gradācijai: “ha kha kha / khu khu khu / dun dun dun lui / bū bar bū bar bū / kaida kaida laida laida / ūūū ūūū / mana elpa mana elpa / sarkans asins krāso ledu / viņi vēl nav attapuši / lāču bars vēl melnā ciemā / melnās upes baltais ledus”. (24. lpp.) Krājumā visās varavīksnes krāsās iemirdzas gan spēles ar skaņām un stila figūrām, gan priecē radoša pieeja dzejas formai (poēma, dialogs, dzejproza u. c.).

Inga Gaile dzejas krājumā “Lieldienas” apvienojusi neapvienojamo – pretstatus (kaut gan dzīve no pretstatiem vien veidojas), ireālo, intertekstualitāti, biblisko ar reālo, globālo ar lokālo, vēsturisko ar mūsdienīgo –, bet pāri visam ieskanas dzejnieces puscilvēka ļoti ietilpīgā, dziļi poētiskā filozofija.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Draugiem Facebook Twitter Google+