Pasaulē

Džordžs Soross: Putins nav sabiedrotais cīņā pret “Islāma valsti”16


Alepo, Sīrijas otrā lielākā pilsēta, agrāk bija valsts tirdzniecības centrs, bet tagad sagrauta.
Alepo, Sīrijas otrā lielākā pilsēta, agrāk bija valsts tirdzniecības centrs, bet tagad sagrauta.
Sīrija. Ilustratīvs attēls. Foto – AFP/LETA

Autors: Džordžs Soross, Sorosa fonda un Atvērtās sabiedrības fonda priekšsēdis

 

ASV un ES vadītāji smagi kļūdās, domājot, ka prezidenta Vladimira Putina Krievija ir potenciāls sabiedrotais cīņā pret tā dēvēto “Islāma valsti”. Pierādījumi liecina par pretējo. Putina pašreizējais mērķis ir veicināt ES izjukšanu, un labākais veids, kā to panākt, ir pārplūdināt Eiropu ar sīriešu bēgļiem.

Krievijas lidmašīnas bombardē civiliedzīvotājus Sīrijas dienvidos, spiežot viņus bēgt uz Jordāniju un Libānu. Aptuveni 20 000 sīriešu bēgļu pagaidu apmetnēs tuksnesī gaida iekļūšanu Jordānijā. Nedaudz mazāks bēgļu skaits gaida iekļūšanu Libānā. Abu grupu skaits ar katru dienu pieaug.

Krievija ir izvērsusi arī plaša mēroga gaisa uzbrukumus civiliedzīvotājiem Sīrijas ziemeļos. Tam sekoja Sīrijas prezidenta Bašara Asada armijas uzbrukums Alepo pilsētai, kurā savulaik bija aptuveni divi miljoni iedzīvotāju. Kasešu bumbas nogalinājušas simtiem civiliedzīvotāju un likušas desmitiem tūkstošu bēgt uz Turciju. Turpinoties Asada armijas uzbrukumam, bēgļu plūsma var pieaugt.

Sīriešu bēgļi var neapstāties Turcijā. Vācijas kanclere Angela Merkele 9. februārī apmeklēja Ankaru, kur vienojās ar Turcijas valdību mudināt bēgļus, kas jau atrodas Turcijā, pagarināt savu uzturēšanos.

Merkele piedāvāja ar lidmašīnām pārvietot 200 – 300 tūkstošus sīriešu bēgļu tieši uz Eiropu ar noteikumu, ka Turcija neļaus viņiem doties uz Grieķiju un uzņems viņus atpakaļ, ja viņi tā rīkosies.

Putins ir prasmīgs taktiķis, bet nav stratēģisks domātājs. Nav pamata uzskatīt, ka viņš iejaucās Sīrijā, lai padziļinātu bēgļu krīzi Eiropā.

Drīzāk viņa iejaukšanās bija stratēģiska kļūda, jo tā ierāva viņu konfliktā ar Turcijas prezidentu Redžepu Erdoganu, kas kaitējusi viņu abu interesēm.

Taču saskatījis iespēju paātrināt ES izjukšanu, viņš to nepalaida garām. Viņš aizēnojis savas darbības, runājot par sadarbību cīņā pret kopīgu ienaidnieku – “Islāma valsti”. Līdzīgu taktiku viņš izmantoja Ukrainā, parakstot Minskas vienošanās, bet neizpildot tās noteikumus.

Ir grūti saprast, kāpēc gan ASV, gan ES vadītāji tic Putinam uz vārda, nevis spriež pēc viņa uzvedības. Vienīgais izskaidrojums, ko es varu atrast, ir demokrātisku politiķu vēlme pārliecināt sabiedrību, veidojot labvēlīgāku ainu, nekā ir realitātē. Fakti liecina, ka Putina Krievija un ES sacenšas ar laiku: jautājums ir, kura sabruks pirmā. Putina režīmu gaida bankrots 2017. gadā, kad jāatmaksā liela daļa no tā ārzemju parāda, un politiskās jukas var izcelties vēl agrāk.

Putina popularitāte, kas saglabājas augsta, ir atkarīga no sociālā kontrakta, kas prasa valdībai gādāt par finansiālu stabilitāti un lēnu, bet pastāvīgi augošu dzīves līmeni. Rietumu sankcijas līdz ar naftas cenu strauju kritumu novedīs pie režīma neveiksmes abās jomās.

Krievijas budžeta iztrūkums ir 7% no iekšzemes kopprodukta, un valdībai nāksies to samazināt līdz 3%, lai nepieļautu inflācijas nekontrolētu pieaugumu. Krievijas sociālā apdrošinājuma fonds izsīkst un ir jāapvieno ar valdības infrastruktūras fondu, lai to papildinātu. Šie un citi notikumi negatīvi ietekmēs dzīves līmeni un vēlētāju noskaņojumu pirms parlamenta vēlēšanām rudenī.

Visefektīvākais veids, kā Putina režīms var izvairīties no sabrukuma, ir panākt, ka ES sabrūk agrāk. ES, kas izirst pa vīlēm, nespēs uzturēt sankcijas pret Krieviju, kas tika ieviestas pēc tās iebrukuma Ukrainā.

Putins spētu gūt ekonomisku labumu no Eiropas sašķelšanas, izmantojot sakarus ar biznesa aprindām un preteiropeiskajām partijām, ko viņš rūpīgi kultivējis.

Spriežot pēc pašreizējā stāvokļa, ES ir ceļā uz sabrukumu. Kopš 2008. gada finanšu krīzes un sekojošām glābšanas paketēm Grieķijai, ES ir iemanījusies, kā izkulties no vienas krīzes pēc otras.

Taču šobrīd ES ir jātiek galā ar piecām vai sešām krīzēm vienlaikus, kas var izrādīties pārāk daudz. Kā Merkele pareizi paredzēja, migrācijas krīzei ir potenciāls sagraut ES.

Kad valsts vai valstu apvienība ir nāves briesmās, to vadītājiem ir labāk skatīties acīs bargajai realitātei, nevis to ignorēt. Cīņā par izdzīvošanu ES sacenšas ar Putina Krieviju. “Islāma valsts” ir drauds abām, bet to nevajadzētu pārvērtēt. Džihādistu teroristu uzbrukumi, lai cik šausminoši, nav salīdzināmi ar draudu, kas nāk no Krievijas.

“Islāma valsts” (un pirms tās “Al Qaeda”) ir atklājusi Rietumu civilizācijas Ahilleja papēdi – bailes no nāves – un iemācījusies, kā to izmantot. Uzjundot latento islamofobiju Rietumos un mudinot sabiedrību un valdību izturēties pret musulmaņiem ar aizdomām, viņi cer pārliecināt gados jaunos islāmticīgos, ka terorismam nav alternatīvas. Ja šī stratēģija ir izprasta, pretlīdzeklis ir vienkāršs: atsakieties uzvesties tā, kā grib jūsu ienaidnieki.

Apdraudējumu, kas nāk no Putina Krievijas, būs grūti atvairīt. Nespēja to atpazīt padarīs uzdevumu vēl grūtāku.

© Project Syndicate

Tulkojis Valdis Bērziņš

LA.lv