Pasaulē
Eiropa

Gibraltārs – klupšanas akmens “breksita” sarunās. Vai strīdīgais rags “atdalīsies” no ES? 16


Tūristi šķērso Gibraltāra robežu. Gibraltāra klints (fonā) ir teritorijas galvenā ģeogrāfiskā pazīšanās zīme. Gibraltārs vaino Spāniju garu satiksmes sastrēgumu izraisīšanā šomēnes, veicot stingrāku robežkontroli, ko saista ar politisku spiedienu uz britu teritoriju izstāšanās sakarā.
Tūristi šķērso Gibraltāra robežu. Gibraltāra klints (fonā) ir teritorijas galvenā ģeogrāfiskā pazīšanās zīme. Gibraltārs vaino Spāniju garu satiksmes sastrēgumu izraisīšanā šomēnes, veicot stingrāku robežkontroli, ko saista ar politisku spiedienu uz britu teritoriju izstāšanās sakarā.
Foto – AFP/LETA

Gibraltārs britu acīs pirms referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES) ir bijis galvenokārt kā tūrisma galamērķis, bet uzreiz pēc premjerministres Terēzas Mejas oficiālās vēstules par izstāšanos izrādījās, ka iecienītā atpūtas vieta var pārvērsties par galveno strīda ābolu breksita sarunās. ES sarunu uzmetumā ir teikts, ka Spānijai būs veto tiesības jebkuram darījumam, kas attiecas uz teritoriju, kas ir bijusi divu nāciju strīdu centrā jau gadsimtiem.

“Vienošanās starp ES un Apvienoto Karalisti par Gibraltāru netiks noslēgta tikmēr, kamēr nebūs panākta vienošanās starp Spānijas Karalisti un Apvienoto Karalisti.”

Kas īsti ir Gibraltārs

Ja nu gadījumā skolas ģeogrāfijas stundās mācītais ir piemirsies, tad Gibraltārs ir Apvienotās Karalistes aizjūras teritorija Pireneju pussalas dienvidu daļā, tātad pašos Spānijas dienvidos. Gibraltāra teritorija ir nieka 6,7 km2, ja salīdzinām ar Latviju, tad viss Gibraltārs ir nedaudz mazāks par Smilteni. Kopš 1973. gada Gibraltārs ir Eiropas Savienībā (ES), taču uz to neattiecas kopējā ES lauksaimniecības politika, Šengenas vienošanās, un Gibraltārs neietilpst kopējā ES muitas zonā.

32 000 iedzīvotāju teorētiski ir AK un ES pilsoņi, taču paši viņi sevi uzskata par britiem. Gibraltāra jūras šaurumā, kas savieno Vidusjūru ar Atlantijas okeānu, ir izvietota britu militārā bāze. Bieži vien prese dēvē Gibraltāru par “The Rock” (latviski – klints), jo Gibraltārs būtībā ir viens liels klints gabals.

Tad kādēļ tad šī teritorija nepieder Spānijai, ja jau atrodas Spānijā? Izrādās, ka tālajā 1713. gadā Spānija, parakstot miera līgumu pēc kara ar britiem, ne visai brīvprātīgi ir nodevusi Gibraltāru Lielbritānijas valdījumā. Vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, Gibraltārs bija nozīmīga britu Karaliskās flotes bāze, jo kontrolēja ieeju un izeju no Vidusjūras. Arī mūsdienās šī vieta ir stratēģiski svarīga, jo gandrīz puse no visas pasaules jūras kravām iet cauri tikai 13 kilometrus platajam Gibraltāra jūras šaurumam.

Tūrisms, kravas un azartspēles

Gibraltāra ekonomika balstās galvenokārt uz tūrismu, finanšu pakalpojumiem, jūras kravu pārvadājumiem un azartspēlēm tiešsaistē. Gibraltāriešiem pašiem ir tiesības noteikt savu nodokļu politiku, ir savs parlaments un valsts pārvalde, taču politiskā un militārā aizstāvība tiek gaidīta no AK.

Gibraltāriešu vēlmi piedalīties referendumos var tikai apskaust, jo divos referendumos 1967. gadā ar 99% balsu un 2002. gadā ar 98% balsu pārsvaru gibraltārieši ir atteikušies pievienoties Spānijai. Jauna konstitūcija tika apstiprināta pēc referenduma 2006. gadā, kad trīspusējās sarunās starp Spāniju, Gibraltāru un Apvienoto Karalisti tika nolemts atcelt vairākus ierobežojumus un atrisināt gadiem ilgušos strīdus par gaisa satiksmi, muitu, telekomunikācijām, pensijām un kultūras apmaiņu.

Lai arī Apvienotās Karalistes referendumā par izstāšanos no ES atkal piedalījās gandrīz vai rekordliels vēlētāju skaits – 82% iedzīvotāju, kas nobalsoja par palikšanu ES ar milzīgu pārsvaru – 96%, tomēr pēc breksita gibraltārieši vēlas palikt kopā ar Apvienoto Karalisti, nevis ar ES un Spāniju. Taču Gibraltārā strādā daudzi spāņi, un viņi savukārt ir noraizējušies par to, kas notiks pēc AK izstāšanās no ES.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Karš ar Spāniju Gibraltāra dēļ?

Spānija vairākkārt ir pieprasījusi atgriezt Gibraltāru tās teritorijā, taču briti un paši gibraltārieši tam ir pretojušies. Kritiķi domā, ka, Gibraltāram pametot ES, Spānija varētu aizvērt robežu ar Gibraltāru gluži tāpat, kā to izdarīja ģenerālis Franko 1969. gadā, pēc tam robeža tika atvērta tikai 1985. gadā.

Bijušais britu konservatīvās partijas līderis Maikls Hovards pieļauj, ka Terēza Meja varētu būt gatava uz visu, lai tikai aizstāvētu Gibraltāru, gluži tāpat, kā to darīja Mārgareta Tečere 1982. gadā strīdā ar Argentīnu par Folklendu salu piederības jautājumu. “Pirms 35 gadiem cita premjerministre sieviete nosūtīja bruņotos spēkus pusceļā apkārt zemeslodei, lai aizstāvētu citu mazu britu ļaužu grupu pret citu spāniski runājošu valsti, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu pašreizējā premjerministre būs gatava risināt situāciju tieši tāpat, nostājoties Gibraltāra iedzīvotāju pusē,” izteicies Hovards.

Taču spāņu ārlietu ministrs Alfonso Dastiss iesaka visiem nomierināties. “Dažs labs Apvienotajā Karalistē ir zaudējis savaldīšanos, taču tas nav vajadzīgs. (..) Spānijas valdība ir nedaudz pārsteigta par Lielbritānijas komentāru toni, jo tā ir valsts, kas pazīstama ar spēju savaldīties.”

Bijušais britu ārlietu ministrs Džeks Strovs uzskata, ka draudēšana Spānijai ar karu ir “absurda un velk uz 19. gadsimta urrāpatriotismu”. Jāpiebilst gan, ka pašreizējās britu amatpersonas par karu pagaidām nav runājušas.


Kādēļ gibraltārieši balsoja par palikšanu ES

Gibraltāra galvenais ministrs Fabiāns Pikardo ir neapmierināts, ka ES un Spānija vēlas izmantot Gibraltāru kā trumpi sarunās, jo nevēlas būt “politiskais bandinieks” un nevēlas kļūt par breksita upuri. Viņš uzskata, ka Spānija ir apsēsta ar pussalas jautājumu, to “liekot uz galda” jau tā ārkārtīgi komplicēto ES sarunu laikā. ES ļaujot Madridei “diskriminēt Gibraltāra britus”, dodot veto tiesības jebkuram tirdzniecības līgumam, kas tiktu attiecināts uz Gibraltāru. “Taču Gibraltārs bijis, ir un būs plaukstoša, ļoti veiksmīga un ļoti britiska valsts arī pēc breksita.”

Fabiāns Pikardo, uzrunājot britu parlamenta breksita komisiju, izteicās, ka Gibraltārs pat netaisās apsvērt Spānijas suverenitātes piedāvājumu. Par spīti balsojumam referendumā par izstāšanos no ES gibraltārieši nevēlas pēc breksita kļūt par Spānijas teritoriju. “Gibraltāra iedzīvotāji 23. jūnijā nebalsoja par palikšanu ES, tādēļ ka mums patika ES vai ES ir nevainojama. (..) Gibraltāra iedzīvotāji balsoja [par palikšanu], tādēļ ka skaidri zināja, ka tad, ja tiks paziņots, ka rezultāts ir izstāšanās, Spānija uzreiz liks uz galda jautājumu par Gibraltāra suverenitāti.”

Savukārt ES amatpersonas apgalvo, ka sarunu plāna uzmetums “vienkārši konstatē situāciju, kāda tā ir šobrīd, un neko nemaina”, jo Spānijai būs veto tiesības par tirdzniecības līgumu jebkurā gadījumā. Veids, kā sarunu plāns ir uzrakstīts, juridiski neko nemainot.

Saistītie raksti

Tikmēr pati britu premjere sarunā ar Donaldu Tusku ir izteikusies, ka Gibraltāra piederība netiks apspriesta bez pašu gibraltāriešu piekrišanas. Dauningstrīta ir paziņojusi, ka AK pozīcija sarunās nav mainījusies un AK “sarunās centīsies rast labāko risinājumu Gibraltāram, Apvienotajai Karalistei izstājoties no ES, un nekādas sarunas par Gibraltāra suverenitāti nenotiks bez tā iedzīvotāju piekrišanas”.

Briti pēdējā gada laikā ir parūpējušies par ne vienu vien pārsteigumu pasaulei, otrdienas aicinājums rīkot ārkārtas vēlēšanas 8. jūnijā bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm arī pašiem britiem. Visticamāk, ka Gibraltāra jautājumā britu valdībai būs padomā kāds ekstraordinārs risinājums, taču uz to nāksies pagaidīt, kamēr tiks atrisinātas pašu britu iekšējās nesaskaņas.

LA.lv