×
Mobilā versija
Brīdinājums +23.3°C
Jautrīte, Kamila, Digna, Sāra
Ceturtdiena, 19. jūlijs, 2018
20. jūnijs, 2018
Drukāt

Inga Pizāne: Rakstniekam ir jāgrib rakstīt

Ingas Pizānes arhīva fotoIngas Pizānes arhīva foto

Inga Pizāne (1986, Krāslava) ir pazīstama kā dzejniece (krājums “Tu neesi sniegs”, 2016), kura nu arvien vairāk atklājas arī kā proziste. Neaizmirstot, ka jākrāj materiāls otrajam dzejas krājumam, Inga bija viena no tiem dzejniekiem, kas šopavasar Latviju pārstāvēja Londonas grāmatu tirgū. Ingas dzejas krājumu “Having Never Met” (58 lpp.) angļu valodā atdzejojis Džeids Vils, sakārtojusi redaktore Džūlija R. Enszera, izdevis Lorenss Šimels un apgāds “A Midsummer Night’s Press”.

– Kā jūtas dzejniece, kuras dzejoļu krājums ir tulkots un izdots angļu valodā, kā arī prezentēts Londonas grāmatu tirgū?

I. Pizāne: – Jūtos ļoti priecīga un pateicīga. Vislielākie paldies – tulkotājam, izdevējam un “Latvian Literature” komandai, kas visu organizē. “Having Never Met” man ir liels notikums un jauns sākums, mana poētiskā “es” robežu paplašināšanās. Redzēt savu grāmatu Londonas grāmatu tirgus stendā bija ļoti saviļņojoši, tāpat kā piedalīties Eiropas dzejas festivālā. Šādos brīžos jūtu gan aizkustinājumu, gan lielu atbildību pret sevi, savu valsti un jomu, ko pārstāvu. Joprojām mazliet neticu, ka tas notiek ar mani.

– Rakstīt prozu pēc starptautiski rezonējošas dzejas – ko nozīmē šī izvēle?

– Prozā biju iemēģinājusi roku jau pirms vairākiem gadiem, un bija arī dažas publikācijas. Nāca jauni impulsi un tēmas, kas lauzās tieši caur prozu, nevis dzeju. Dzeja un proza manā dzīvē katra iet savu ceļu – neatkarīgi viena no otras parādās uztveres impulsos un pirkstu galos. Taču dzeja mani pašu spēj vairāk pārsteigt un iekustināt – gan lasot citu darbus, gan rakstot savus.

– Tev ir iestrādes stāstu krājumam, un tas ir tapis ļoti īpatnējā “rakstnieku treniņnometnē”. Pastāsti, kas tas bija!

– 2017. gada oktobra sākumā uzzināju par pašizaugsmes kafejnīcas “Spiikiizi” iniciēto projektu “10 nedēļu izaicinājums autoriem”, kas rosināja pabeigt kādu iesāktu darbu. Tieši tajā brīdī jutu impulsus jauniem stāstiem. Trīs man jau bija, un gribēju uzrakstīt vēl kādus septiņus. Turklāt tā bija iespēja strādāt kopā ar citiem: bijām pieci autori un 10 nedēļu garumā tikāmies reizi nedēļā piecos vai sešos no rīta un apspriedām darbus, prezentējām fragmentus, vērtējām, trenējām publisko runu un cits citu balstījām un vilkām laukā no nerakstīšanas krīzēm. Tā bija brīnišķīga pieredze, iziešana no ikdienas, jauni rituāli un iespaidi.

– Vai šādas lasītāju un rakstītāju klubiņu iniciatīvas varētu veidot Latvijas literatūras nākotni? Vai tajās var tapt ne tikai proza, bet arī citi literatūras veidi (dzeja, lugas, bērnu literatūra)?

– Lai arī kopumā rakstnieka darba process ir nošķirts un iekšupvērsts, šāda sanākšana dod papildu stimulus, kā arī ļauj mazliet plašāk paraudzīties gan uz savu darbu, gan uz rakstīšanas procesu kopumā. Tagad ir arvien vairāk radošo darbnīcu – gan bērniem, gan pieaugušajiem. Mūsu grupā Agnese Zarāne rakstīja dzeju, Āris Birze un Joanna Kristīne Golubeva – ar izaugsmi saistītus darbus, Iveta Pavziniuka – stāstus un arī bērnu literatūru. Žanrs var būt jebkurš. Mums visiem tapa ļoti atšķirīgi darbi, tas pat ir interesantāk, jo daudzveidojām savas pieredzes.

– Man šķiet, ka tu esi viena no tiem, kas var no sirds atbildēt uz jautājumu – kas ir nepieciešams mūsdienu rakstniekam? Iztikas līdzekļi, laiks… vai tiešām tas ir viss?

– Telpa arī, kaut gan siltā laikā bieži eju rakstīt brīvā dabā – rakstīšanas plenēros. Esot Ventspils Rakstnieku mājā, gāju līdz jūrai un veicu piezīmes, sēžot uz soliņa. Rakstniekam ir jāgrib rakstīt, lasīt, izzināt, vērot. Prezentēt sevi un savus darbus, iziet no rakstām­istabas, komunicēt ar lasītājiem un rakstītājiem. Jābūt arī sakāmajam, un, ja ir aizrautība, tad atradīsies arī laiks un līdzekļi. Un atbalsts no mīļajiem un tuvajiem – tas man ir ļoti nepieciešams un svarīgs, tāpat kā komunikācija ar radošiem cilvēkiem un kultūras pasākumu baudīšana.

PROZAS ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Dzejnieku rakstītā proza ir parādība, kas mūs ik pa laikam patiešām priecē. Galvenokārt tā ir nianšu, detaļu un metaforu pilna proza, kas ne vienmēr uztraucas par episkumu. Arī Ingas prozai piemīt šīs iezīmes, turklāt, gluži kā viņas dzejā, te klātesošas ir tieši “proziskā es” izjūtu nianses, ainiņu nogriežņi, kas ir simpātiski un tuvi gluži kā dienasgrāmatas piezīmes. Prasmīgā sakārtojumā šādi stāsti var iegūt gluži vai terapeitiskas funkcijas.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam Ingas Pizānes stāstu “Nezināmais” no topošā krājuma.

Pamostoties beidzot apjēdzu, ka dzīvoju viena. Ne jau apjēdzu, tā bija panika. Ne gluži tikpat spēcīga kā četru piecu gadu vecumā, kad pamodos un, mājās nevienu neatrodot (izmeklējos visur – pat zem gultām), ņēmu un izlēcu ārā pa logu. Ar asiņojošu degunu gāju meklēt kādu tuvinieku, bet tad nobijos, ka mani par lēkšanu lamās, un paslēpos. Uzkāpu trepju telpas trešajā stāvā un gaidīju, kamēr mani kāds tur atradīs.

Šoreiz stāvs vairs nebija pirmais – lēkšana nebija opcija. Turklāt – kurš mani ietu meklēt? Bija jātiek galā citādi. Kā, kā, kā – es domāju pie sevis. Kā cilvēki tiek galā ar savām emocijām? Kā cilvēki tiek galā ar savām bailēm?

Jā, tieši tiek galā, nevis aizbēg – es sev apstiprināju. Bēgt – es zināju, kā, bet to vairs nevēlējos. Sākšu ar to, ka uztaisīšu kafiju, – nodomāju.

*

Aizgājusi taisīt kafiju, es virtuvē ieraudzīju nemazgātos traukus, sāku tos mazgāt un, tikai atgriezusies istabā, atcerējos, ka gribēju kafiju. Arī domas par vienatni bija pakāpušās mazliet zemāk apziņā, bet ne tik zemu, lai es ik pa laikam par to neiedomātos. Vienkārši – nogriezu paniku klusāk, kārtējo reizi mierinot sevi ar vārdiem, ka pieradīšu. Pie visa pierod, pie visa pierod, pie visa – atkārtoju šos vārdus tik ilgi, kamēr patiešām likās, ka pieradu.

*

Aizgājusi vēlreiz uz virtuvi, beidzot uzvārīju kafiju. Pirmos malciņus nobaudīju, skatoties pa virtuves logu uz vientuļo priedi, kuras galotnē sēdēja tikpat vientulīga vārna. Krā, krā. Kad tā pacēlās spārnos un aizlidoja, es aizgāju pie datora. Krūzi noliku blakus un ik pa laikam par to aizmirsu. Internets bija lieliskas zāles pret atcerēšanos, vienatni, sevi un vispār jebko. Cilvēki un viņu laiks tur iekrita kā melnā caurumā, un arī es tam šad un tad ļāvos, kaut gan kvēli vēlējos pretoties.

*

Paripinājusi savu draugu dzīves tiešsaistē, nolēmu iztukšot netīrās veļas grozu. Nē, ne jau internetā, kaut gan, jā, daudzi to dara tieši tur.

Iemetu drēbes veļas mašīnā un, kamēr tās tur griezās, beidzot no interneta pārcēlos uz darbiem un rēķiniem.

*

Gads tuvojās noslēgumam, un pēc Ziemassvētku tēriņiem mēģināju tikt galā ar finansēm. Skatīties kontā nebija jēgas – man bija nojausma par tur notiekošo, tāpēc vienīgais, ko es varēju darīt, bija apmaksāt jumtu virs galvas un pārējo atlikt uz vēlāku, vienlaikus cerot uz neplānotiem ienākumiem. Parasti gadījuma nauda veidoja pusi no maniem guvumiem un paglāba no nulles punkta.

*

Stabilitāte nebija man raksturīga. Drosme – gan. Tomēr – kas gan veicināja drosmi, ja ne bailes? Vai es būtu izlēkusi pa logu, ja nebūtu bijusi līdz nāvei nobijusies?

*

Salasījusies psiholoģijas grāmatas, zināju, ka vēlmei pēc kaut kā ir jābūt stiprākai par bailēm riskēt ar jebko, lai to iegūtu. Tātad toreiz es vienkārši negribēju būt viena. Tagad gan sanāk, ka gribēju, jo noriskēju ar visu, kas man bija, lai beidzot nokļūtu ar sevi aci pret aci. Vairs nebija neviena, kas mani spoguļotu, man vajadzēja spoguļot pašai sevi.

*

Ko es redzēju spogulī?

*

Pagaidām – vien to, ka vecās bailes pamazām atkāpās. To vietu savukārt pielaikoja jaunas bailes. Bailes no nezināmā. Mēģināju tās no pielaikošanas kabīnes padzīt, bet – neveiksmīgi.

*

Pagaidām.

*

Nepatika pret nezināmo man piemitusi jau kopš algebras laikiem. Acīmredzot tādēļ, ka nekad neesmu varējusi saprast, kā atrisināt uzdevumus. Nepalīdzēja pat formulas, kas stāvēja acu priekšā. Tagad ir ļoti līdzīgi – nodomāju.

*

Divreiz ļoti plus vēl viens ļoti ir trīs ļoti.

*

Tiklīdz nezināmais kļūst zināms, viss atrisinās. No sirds un no pleciem noveļas visi akmeņi, bluķi, ķieģeļi. Var iztaisnot muguru un iet tālāk.

*

Kad uzzināju, ka matemātikas eksāmenu esmu nolikusi uz pieci, priekā gavilēju. Ne jau par atzīmi, kas bija viduvēja un manu liecību neizdaiļoja. Par to, ka nezināmais kļuva zināms, jo varēja jau būt arī trīs.

*

Mūsu dzīvei taču atzīmes neviens neliek – mēģināju ar sevi diskutēt.

Bet kā ar mums pašiem? Vai mēs paši sev neliekam atzīmes? Vērtējam sevi no visām pusēm. Un tad ir pašpārmetumi par sliktām atzīmēm, ko paši sev esam ielikuši.

*

– Pag, bet es nevaru sev likt tikai desmitniekus?

– Likt vari, bet vai tu pati tiem noticēsi? Melošana sev pašai noved, nu tu pati zini, līdz psihosomatiskiem traucējumiem.

*

Veļa izmazgājās. Iekrāmēju to oranžajā spainī, piekabināju sev pie ārjakas kādus desmit knaģus un gāju laukā karināt. Lai arī bija ziema un zināju, ka drēbes tur neizžūs. Man vajadzēja, lai tās vismaz pāris stundas paelpo svaigu gaisu. Vispār tas gaiss bija nepieciešams arī man pašai un manām smadzenēm. Un vēl viena kafija arī. Nolēmu aizbraukt uz centru.

*

Iekāpu trolejbusā, nopīkstināju savu e-talonu, kurā bija palikuši trīs braucieni, un lūrēju logā uz pilsētu. Pilnīgi bez domām – tāda sajūta, kaut gan ne – es vēroju cilvēkus, un vērošana ļoti reti iztiek bez domām. Tā bieži vien iet roku rokā ar secinājumu izdarīšanu. Turklāt – pilnīgi aplamu. Tas ir gandrīz tāpat kā internetā – sēžu un laikoju cilvēkus. Kādam ielieku sirsniņu, kādam – neko. Izkāpju no trolejbusa un visus aizmirstu.

*

– Man, lūdzu, vienu mazo, melno, – pienākot pie letes, saku baristam. Pirms tam apskaujamies – te tā pieņemts, un man tas iet pie sirds.

– Mafinu?

– Jā, to garšīgo, – saku, un tad mēs parunājamies par rakstnieku dzīvi, tas ir, par to, vai izdodas saņemties rakstīt.

– Rīt rakstīšu, – viņš saka. – Es šodien, – atbildu.

*

Atveru datoru un secinu, ka neko sakarīgu darbam šodien neesmu padarījusi. Izdaru, kas darāms, un pievēršos rakstīšanai.

*

Rakstās lēni, bet pie pāris jaunām rindkopām tieku. Sapakojos un braucu mājās. Galīgi negribas neko gatavot, bet ēst – ļoti. Apetīte pamazām atgriežas, un tās ir labās ziņas. Sliktās? Nu tas, ka atkal būs jāēd vienai. Labās? Var ēst, ko grib, un nedomāt par kāda cita gaumi. Sliktās? Trauki jāmazgā pašai, viss jādara pašai, nav neviena, ar ko dalīt pienākumus. Labās? Traukus var atlikt uz rītdienu. Sliktās? Rīt atkal pamodīšos viena. Labās? Es varu to mainīt. Sliktās?

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+