Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. jūnijs, 2016
Drukāt

Sākām ar lentzāģi sētā. SIA “Latvāņi” izveido Ziemeļeiropā modernāko koka siltināšanas paneļu ražotni

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja
UZZIŅA

SIA "Latvāņi"
Dibināta 1994. gadā kā Laimoņa Onzula zemnieku saimniecība.
Atrodas Madonas novada Bērzaunes pagastā.
Pamatražošana – līmētas masīvkoka brusas logiem un durvīm.
Eksperimentāli sākta siltināšanas paneļu un ar cēlkoku finierētu durvju ražošana.
Nodarbina 34 cilvēkus, saistītais uzņēmums SIA "Kokapstrādes pakalpojumu centrs" vēl 134.
Kokapstrādes grupa nodarbina 160 cilvēkus.
Pērn apgrozīja 8 milj. eiro, nopelnīja 225 tūkstošus, pēc "Firmas.lv" datiem.
Pieder Laimonim Onzulam un Lindai Grīnbergai.
"Zelta čiekura" laureāti nominācijā "Par inovatīvu uzņēmējdarbību".

Investējot 2,8 miljonus eiro, SIA “Latvāņi” iegādājusies pašas modernākās iekārtas Ziemeļeiropā un izveidojusi zemas enerģijas patēriņa ēku fasāžu siltināšanas paneļu ražotni. Tajā top līmēti konstrukcijas bloki fasāžu siltināšanai, kas pildīti ar elpojošu un nedegošu akmens vati, sabiedriskām ēkām paātrinot būvdarbus.

Sākām ar lentzāģi sētā

Laimonis Onzuls, SIA “Latvāņi” dibinātājs un lielākais īpašnieks: – Uz laukiem atnācām astoņdesmito sākumā. Rīgā jau nebija kur dzīvot. Tad pie vieniem vecākiem, tad pie otriem, līdz atnācām uz Bērzauni, jo te sarunāju ar Krūmiņtēvu, kas bija bitenieks un tāds kā vietējais Krišjānis Barons, ka viņš mums dos mītni. Sākumā bija vienošanās, ka mums atvēlēs vienu istabu, bet vēlāk atdeva kūtiņas ēku, kuru neizmantoja. Pa vienu vasaru tanī kūtī arī iekārtojāmies. Nodzīvojām tur septiņus gadus. Esmu koktēlnieks, bet sāku strādāt padomju saimniecības “Gaiziņš” galdniecībā. Kad Krūmiņtēvs aizgāja viņsaulē, pārņēmu atlikušos bišu stropus. Vēl paspēju par ziedputekšņiem mašīnu nopirkt, bet tad, kad sākās pārmaiņu laiki, sapratu, ka tik lielai dravai, kādu prasa kapitālisms, gatavs neesmu.

Pa lauksaimniecību maldījāmies gadus desmit. Bija viskautkas – i cūkas, i aitas, i leišu tirgus. Braucu uz Baltkrieviju tirgoties – pelnīt traktoru. Nopelnīju divus, vienu pārdevu. Pamazām sapratu, ka negribu tik riskantu biznesu kā lauksaimniecība, kurā viss atkarīgs no tā, kādi ir laika apstākļi. Zemniekiem jau tā ir – tad apsalst, tad applūst, tad sakrīt veldrē… Neko nevari pasākt, bet nostrādājies tāpat.

Pievērsāmies kokiem, kas man tuvāka sfēra. Sākām ar lentzāģi sētā un pamazām, pamazām gājām uz dziļāku pārstrādi. Pirkām baļķus, zāģējām bezzaru klucīšus un vedām uz “Floru”. Strādnieki, trīs vai pieci, bija jau no pirmajām dienām. Tos dēļus un klucīšus ražojām kādus desmit gadus. Ne kaltes nebija, nekā. Ar brusu līmēšanu nodarbojamies tikai pēdējos desmit gadus. Vai atliek laika paņemties arī ar bitēm? Nē! Es dzīvē ievēroju principu – visu vai neko!”

Pievienot komentāru

Gatis Strads. Mežā neatkarīgāks nekā teātrīSkatoties uz kokiem, redz ainavu, nevis eiro
Pasaulē
INFOGRAFIKA: Budžeta prioritātes - aizsardzība, drošība, veselība2017. gada valsts budžeta prioritārās nozares ir aizsardzība, sabiedriskā drošība un kārtība, veselība, sociālā aizsardzība un izglītība.
Draugiem Facebook Twitter Google+