Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
16. augusts, 2012
Drukāt

RECENZIJA: “Rūžys byudu golūs”

Foto-Džeina SaulīteFoto-Džeina Saulīte

Viņnedēļ 3. vispasaules latgaliešu saieta ietvaros Rēzeknes kultūras namā Daugavpils teātris viesojās ar Monikas Zīles monoizrādes “Rūžys byudu golūs” iestudējumu.

 

No galvaspilsētas puses raugoties, Latgale daudziem, sevišķi tiem čivļiem, kuri tur kāju ne reizi mūžā nav spēruši, šķiet kaut kas svešs, eksotisks un mazliet atpalicis tālu Latvijas kartes apakšējā stūrī. Vieta, kur nav elektrības un leknos ušņu laukus neklāj mobilo telefonu zona, kur sādžās klaiņo kārni suņi, bet ļaudis palaidušies bezcerībā un tikai brūķē pašbrūvēto.

Protams, pa reizei brūķē! Kurā pusē gan nebrūķē? Bet ko darīt, ja latgaliešu šmakovka tā gardākā un slavenākā! Par pārējo gan – salti meli un mīti čivļu pašlepnuma celšanai. Tikko atgriezos no neliela ceļojuma, biju aizvedusi draudzeni – to, kas Latgales vārdu tikai televizorā bija dzirdējusi – novada labākās vietas parādīt. Visu aptvert neizdevās, jo, ja labi pameklē, radu būšana mani tur sagaida katrā ievērības cienīgā miestā, bet visur, kur viesojāmies, aina līdzīga. Priecīgi ļaudis cerīgi smaida, usnes tikai pa kādai dziļi grāvmalēs, mobilais strādā, elektrība griežas rūkdama, pabaroti ne tikai suņi, bet arī tu tiec pie sātīgas maltītes – nemaz nemēģini atteikties, un pat visi svešie pēc mirkļa šķiet seni paziņas.

Tāds pats latgaliskais mājīgums uz skatuves valda Daugavpils teātra izrādē “Rūžys byudu golūs” jeb, nemēģinot lauzīt mēli dialektā, kuru, par nelaimi, tikai vāri apjaušu, nevis brīvi pārvaldu, “Rozes vaigu galos”. Tas ir vienas aktrises teātris, monoizrāde, ko rakstniece Monika Zīle veltījusi savai novadniecei un, nebaidos teikt, šī teātra vadošajai aktrisei Maijai Korklišai. Viņa 90. gadu sākumā absolvējusi to pašu slaveno Daugavpils teātra aktieru kursu, kas jau mācību laikā kļuva par milzīgu sensāciju un kā audzēkņiem ir būtiska, pat noteicoša nozīme visas Latvijas teātra mērogā. 90. gadu sākumā Daugavpils teātris atradās zenītā, bet jau drīz pēc tam atkal sākās jukas – vājas teātra tradīcijas, slikta ekonomiskā situācija reģionā un visā valstī, sevišķi kultūras jomā un līdz ar to arī jaunības entuziasma apsīkums. Lielākā daļa Maijas Korklišas kursabiedru tolaik dodas uz galvaspilsētu. Maija uzticīgi paliek savā pusē un nospēlē daudzas lomas savā teātrī, lai gan administratīvo problēmu dēļ arī mākslinieciskais līmenis šeit šķobās un brīžiem pat draud pavisam apgāzties. Varētu šķist – aktrisei šeit grūti saglabāt spēles smalkumu.

Taču, par spīti visam, Maijai Korklišai tas ir izdevies un nu jaunās, ļoti centīgās un vislabākajā nozīmē ārkārtīgi ambiciozās teātra vadības pārziņā ir iespējas savu talantu atkal nopulēt.

 

Izrādās, viss atkarīgs no tā, cik prasīgs, precīzs un meistarīgs ir režisors. Šoreiz Maijai Korklišai ir iespēja spēlēt pie sava skolotāja Pētera Krilova. Viņa lieliskākā profesionālā īpašība allaž bijusi prasme gūt no aktieriem īpašu atdevi, smalkumu un savdabību, vienkāršās lietās sasniegt dziļumu un pat vissarežģītākajos filozofiskajos prātojumos atklāties ar dvēselisku vienkāršību.

 

Iestudējumā “Rozes vaigu galos” Maija Korkliša pilda ļoti grūtus aktieriskos uzdevumus, kaut gan, ar neapbruņotu aci skatoties, varētu šķist – kas gan tur grūts! Maijas loma ir Monika – latgaliešu kundze labākajos gados, tas ir, vēl tīri “priša”, bet jau dzīves pieredzes rūdīta. Viņa mitinās savā lauku sētā, cīnās ar darbiem un domā par bērniem, kuri, kā ierasts, dzīvo pilsētā. Viņa atceras pagātni, jaunību, nelaiķi vīru, priekus un grūtības, turklāt neskumstot, bet atklāti skaidrā latgaliešu dialektā stāstot, kā toreiz klājies. Ik pa laikam viņa uzpasē strādniekpuisi, kas mājās palīdz apdarīt vīriešu darbus, un vaktē kaimiņieni, kura snaikstās pa sētmali, lai izdibinātu, vai tikai Monikai nav pikantas gaitas kopā ar gados jaunāko strādnieku. Lauku sētā nepārtraukti notiek dzīvība, kaut gan tekstuāli izrāde lielākoties ir atmiņu stāstījums.

Turklāt aktrise nebaidās spēlēt, tā teikt, caur publiku, tas ir, nevis iztēloties kādu ceturto sienu, kas gaumīgo lauku virtuves interjeru uz skatuves šķir no skatītājiem, bet gan uzrunā publiku, te pasmaidot vienam, te paskatoties acīs citam. Šķiet – kas tur sarežģīts, aktieru darbs taču ir runāt ar skatītājiem! Tomēr patiesībā nodibināt mājīgu kontaktu ar publiku, nevis skatuves partneri, kurš uz to jau sagatavojies un tam īpaši trenēts, ir viens no aktiermākslas augstākās pilotāžas trikiem. Turklāt aktrise kopā ar režisoru izmanto vēl kādu ieroci – stāstot dzīves atgadījumus, Monika uz skatuves nepārtraukti rosās, viņa gatavo savā pusē iecienītus ēdienus. Jo kā gan parasti iesākas tie atmiņu plūdi pie virtuves galda – ar pusdienu taisīšanu. Tuvplāna izrādē meli nav pieļaujami, tāpēc visi gardumi, kas izrādes laikā top publikas priekšā, pēc aplausu rimšanas no krāsns un plīts nonāk pie skatītājiem. Galvaspilsētas viesizrādēs daļa savas snobiskās kautrības dēļ tūdaļ bikli devās uz garderobi, bet daļa labprāt cienājās. Nu i labi – mums palika vairāk!

Vērtējums

Dramaturģija 4

Režija 4

Aktierdarbi 4

Scenogrāfija 4

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+