Relikvijas, kas neatstāj vienaldzīgu 0
”Fantastiski, ka kaut kas tāds saglabājies,” taustot no virsjakas plānā auduma darināto Latvijas karogu, kas 1988. gadā tika uzvilkts Rīgas pils Sv. Gara tornī, teic bijušais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Romualds Ražuks.
LTF muzeja rīcībā kopš vakardienas oficiāli nonākuši 82 vēsturiski priekšmeti – savulaik tautas ar domu stimulēt Latvijas neatkarības atgūšanas procesu ziedotas lietas.
1988. gada rudenī, veidojoties LTF, ļaudis atcerējās, ka 1918./1919. gadā pēc Latvijas nodibināšanās, pilsoņi ziedojuši valstij rotaslietas un vērtīgus mākslas priekšmetus, tāpēc nolēma rīkoties tāpat. Zelta kabatas pulkstenis, sudraba medaļas, monētas un karotītes, māksliniecisks šķīvis, sena Bībele, kauss, porcelāna Lāčplēša statuete, padomju obligācijas – cilvēki vispārējā pacilātībā nesa ģimenes liecības, to, ko uzskatīja par vērtīgāko, labāko. ”Šo relikviju uzlūkošana, pieskaršanās tām nevienu no mums neatstāj vienaldzīgu, jo tās ir saistītas ar pašu dārgāko – Latvijas neatkarības ideju,” tā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis. Nereti ziedojumam bija drīzāk emocionāla, ne materiāla vērtība. Lielākā daļa lietu LTF tika saziedotas 1988. gada beigās, tūlīt pēc frontes dibināšanas kongresa vai pat tā laikā. ”Tās vienkārši uzradās uz prezidija galda,” pirmdien LZA sarīkotajā pasākumā atcerējās Dainis Ivāns.
Kā stāstīja LZA viceprezidents Tālavs Jundzis, LTF 1999. gadā likvidējoties, frontei tautas saziedotās muzejiskās vērtības tika noglabātas LZA seifā ar domu, ka dzīve parādīs, ko ar tām darīt tālāk. Kāpēc tieši LZA, kas nav ne muzejs, ne arhīvs? Droši vien tāpēc, ka akadēmijā bija spēcīga LTF grupa.
Tā nu tautas cerību un cieņas apliecinājumi vairāk nekā 10 gadu gulēja LZA seifā aizzīmogotos iesaiņojumos. Šogad, gatavojoties LTF 25. gadadienai un ņemot vērā, ka Latvijas Tautas frontes muzejs ieguvis akreditāciju un juridiskas personas statusu, jaunais LZA prezidents Ojārs Spārītis nolēmis, ka laiks glabāto nodot tur, kur to pienācīgi izmantos.
Divas lietas simbolisko vērtību klāstā ir patiesi unikālas. Pirmā ir jau pieminētais sarkanbaltsarkanais karogs, kuru 1988. gada 11. novembrī sirmais aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels uzvilka Rīgas pils Sv. Gara tornī. Klātesošie laikabiedri uzsvēra, ka tas bijis pats saviļņojošākais mirklis. ”Faktiski tā bija pirmā lielā mūsu uzvara,” atzina Romualds Ražuks.
Otrais ir koka āmurs un paliktnis, kas kalpojuši kārtības uzturēšanai LTF domes sēdēs. Dainis Īvāns: ”Šis āmuriņš, šķiet, piedzīvojis visvairāk un daudz ko varētu pastāstīt, ja spētu runāt. Ar to esmu sitis gan domes, gan valdes sēdēs, jo tās notika nelielā pārpildītā telpā un vienmēr ļoti kaismīgi.”
Āmuriņš un paliktnis reiz nākuši no Latvijas Lauksaimniecības universitātes ar domu, ka LTF jāvada ”kā kārtīgs parlaments”. Tā ir īstena Latvijas parlamentāro tradīciju relikvija, jo pēc šā atribūta parauga pēc tam darināts Augstākajā padomē izmantotais. Diemžēl meistara vārds nav zināms.
Pagaidām nav zināms arī tas, kurš šuvis Sv. Gara torņa pirmo karogu un gādājis tam audumu. Lielākā daļa ziedojumu un labo darbu LTF labā tolaik notika anonīmi.
Romualds Ražuks ir pārliecināts, ka unikālajam karogam pavisam droši būs vieta LTF muzeja jaunajā pamatekspozīcijā. Savukārt Tālavs Jundzis lūdza arī citus atmodas laikabiedrus ”palūkoties savos mājas plauktos un rakstāmgaldu atvilktnēs”, vai tur nav saglabājušās vēl kādas latviešu tautas atmodas relikvijas. Tas viss ļoti noderētu gan LTF muzejam, gan arhīvam.
