Foto – Ģirts Zvirbulis

Šodienu visaugstāk spēj novērtēt tie cilvēki, kam vakardiena bijusi smaga. Tieši tādēļ Latvijas politiski represēto 15. salidojums Ikšķilē sestdien tika aizvadīts uz jautras nots. 


Lasītākie

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 1

Neizmet, turpini izmantot – 10 praktiski pielietojumi ikdienā tavam vecajam viedtālrunim 7

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 178

Lasīt citas ziņas

Tā vietā, lai sūdzētos par mazām pensijām, politiķu nevērību vai citām nedienām, sirmie ļaudis baudīja saulaino dienu Ikšķiles estrādē, priecīgi čaloja ar sen nesatiktajiem draugiem, zaļumballē lēca dančus, mielojās ar groziņos līdzi paņemtiem našķiem, uzrāva pa dziesmai un iedzēra pa čarkai. Īsi sakot – pavadīja laiku ne mazāk jautri kā viņu mazbērni vai mazmazbērni kādā no brīvdabas rokfestivāliem.

Represēto salidojums tradicionāli sākas ar svinīgo daļu un dažādu amatpersonu uzrunām. Par “savējo” represēto lokā kļuvis Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš šo pasākumu apmeklē jau trešo gadu pēc kārtas. Arī šoreiz viņš pārtrauca savu atvaļinājumu, lai ierastos Ikšķilē. Turklāt viņš neskrēja prom uzreiz pēc oficiālās daļas beigām, bet uzturējās ilgāk, lai pļaviņā pie ugunskura parunātos ar ļaudīm, kas bija sabraukuši no visas Latvijas. “Jūs esat izgājuši smagu izdzīvošanas skolu, bet pat visgrūtākajos brīžos esat raduši sevī spēku turpināt un iet uz priekšu. Arī valstij šobrīd ir jāatrod ceļš uz priekšu, tādēļ jūsu viedoklis un pieredze mums ir svarīgs,” savā uzrunā sanākušajiem teica Bērziņš. Viņš arī uzsvēra, ka Melngalvju nams, kurā šobrīd mājvietu radusi Prezidenta kanceleja, vienmēr ir atvērts represētajiem. Savukārt Eiropas parlamenta deputāte Sandra Kalniete uzsvēra, ka totalitāro režīmu nodarījumu nedrīkst aizmirst kaut vai tikai tādēļ, lai nākamās paaudzes pasargātu no tādām šausmām. Represētos uzrunāja arī Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš, kā arī Nacionālās apvienības Saeimas deputāti Ināra Mūrniece un Jānis Dombrava. Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) vadītājs Gunārs Resnais savā uzrunā aizrādīja, ka politiski represētie nav ultranacionāli noskaņoti:

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcībau saistībā ar Ukrainu

Krimināls

Slepakvība mežā pie Alfas: jaunākā informācija par lietas virzību

Bailes no nabas, pogām un vēl 13 visneparastākās cilvēku fobijas

“Latvijā dzīvo daudz etnisko krievu, kuri ilgstoši bijuši saistīti ar mūsu valsti, ir tai uzticami un aktīvi strādā tās labā. Šos cilvēkus nevajadzētu jaukt kopā ar padomju laikos ieklīdušajām krievvalodīgo masām, kuras zaudējušas savu identitāti un cenšas atjaunot aizgājušos režīmus.”

Vērtējot pašreizējo politiku, G. Resnais uzskata, ka tā sauktajām latviskajām partijām tuvākajā nākotnē neizbēgami būs jārod kopīga valoda ar “Saskaņas centru” (“SC”), bet saskaņiešiem vispirms jāatbrīvojas no Latvijai naidīgiem provokatoriem. Starp citu, tieši “SC” un īpaši tā pārstāvis Andrejs Klementjevs Saeimā stingri iestājās par to, lai politiski represēto pensijas tiktu indeksētas neatkarīgi no to apmēra.

Represētie arī neslēpa bažas par pašreizējās valsts pārvaldes nespēju risināt dažādus saimnieciskus jautājumus. Tādēļ salidojumā tika pieņemta rezolūcija, kurā LPRA izvirza vairākus aicinājumus valsts politiskās sistēmas uzlabošanai. Pirmkārt, represētie atbalsta Valsts prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Otrkārt, pieprasa dot premjeram tiesības pašam izvēlēties ministrus, nevis samierināties ar partiju izvirzītajiem kandidātiem. Treškārt, Saeimas vēlēšanās pāriet uz daļēju mažoritāro sistēmu (šo prasību LPRA uztur jau gadiem ilgi). Ceturtkārt, samazināt ministriju un ierēdņu skaitu. Un, piektkārt, pārstrukturēt nodokļu politiku, lai mazinātu nevienlīdzības plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.

Pēc oficiālās daļas represētie sapulcējās uz zaļumballi Ikšķiles estrādei blakus esošajā pļaviņā, kur viņiem spēlēja Lubānas ansamblis “Meldiņš”. Bez īpašas aicināšanas sirmie ļaudis laidās dejā vai sirsnīgi čaloja ar draugiem.

Kā man atzina vairāki no viņiem – nebūtu bijusi jēga izdzīvot visas izsūtījuma šausmas, lai pēc tam atlikušo mūžu žēlotos par tur pārciesto. “Taču aizmirst to nav iespējams,” atzina Haralds Brizga no Brocēniem, kurš 1941. gadā, 12 gadu vecumā, tika izsūtīts uz Krasnojarskas novadu, bet 1946. gadā viņam paveicās atgriezties ar pēdējo no tā sauktajiem “bērnu vagoniem”, ar kuriem uz dzimteni tika atgādāti bāreņi.

Lielu daļu mūža nostrādājis par ģeogrāfijas skolotāju un tūristu gidu, tagad viņš aizraujas ar novadpētniecību. Savukārt Dailis Rijnieks 1962. gadā ar dažiem domubiedriem teoretizējis par Baltijas valstu izstāšanos no Padomju Savienības. Šī diskusija viņam “maksāja” 10 gadus Mordovijas lēģerī, taču dumpīgo garu nav salauzusi. Arī pašreizējo varu Rijnieka kungs nebaidās vērtēt skarbi. Piemēram, viņu kaitina mūsu Eiroparlamenta deputāti, kuri nespēj pienācīgi aizstāvēt Latvijas saimnieciskās intereses: “Skaisti papļāpāt par vēsturi un totalitāro režīmu nodarījumiem viņi gatavi gan Briselē, gan pie mums Ikšķilē. Taču, kad jācīnās pat taisnīgām zemnieku dotācijām, tad nekāda jēga no viņiem nav.”

Jautāti par šodienas problēmām, vairāki represētie pauda satraukumu par jaunatnes patriotiskās audzināšanas trūkumu. Tomēr Vera Zēberga, kura četrdesmito gadu beigās par dalību jauniešu pretošanās kustībā izsūtīta uz Noriļsku, tic – ja, nedod Dievs, šodien Latvijā ienāktu sveša, naidīga vara, arī mūsdienu jaunieši būtu gatavi tai pretoties visiem iespējamiem līdzekļiem.

UZZIŅA

Politiski represēto skaits Latvijā

  {gallery id=”2026″}