Egils Līcītis: Rudenīga grāmata? 3
Ne pārāk dziļš, ne pārāk košs, bet iepriecinošs ar sirsnīgu vienkāršību grāmatu galdos ir klāt eksprezidenta Valda Zatlera 60 gadu dzīves ceļojumu apraksts “Kas es esmu”. Tās nav trūdošas 250 rudenīgas grāmatas lapas, bet traucējošs ir vājais izklāsta saaudums. Zatlers vietām paceļas, paiet aizraujošās politiķa gaitās, tad atsēžas sienmalī, ļauj stāstīt citiem, kavējas atmiņās par bērnību un mediķa darbu, ieslīgst planetāros prātojumos. Iznākumā “Kas es esmu” ir pa pusei grāmata, pa pusei bloknots, kuru varēja apšķērēt, un kā ķirurgs Zatlers būtu vairāk uzšķērdis, ticis pie serdes, lai atklātu mūsu vainām cēloņus. Tāpēc saistošākā šķiet Zatlera – daktera, medicīnas menedžera – darbības atspulgu daļa, bet kaulu licējs, kļuvis par prezidentu un partijas līderi, neizcēlās kā šahists domātājs, un no praktiskās politikas zināja tik vien, cik viņa tronī vēja pūsmu atnestās smaržas. Kā liecība ir ne visai garā politkarjera, ko nevainagoja ienākušos plūmju raža. Ģenerālis pazaudēja reformu un tiesiskuma zaldātus, uz partijas kapa aug papardes, rāzīte, kā nākas latviešu kapu kultūrā.
No operāciju zāles Valsts prezidenta kabinetā, Zoodārzā izraudzītais ietika trekno gadu ballītes kulminācijā. Zvērēdams viņš spiedis roku krūšu rajonā par zīmi, ka būs sirds prezidents. Nudien, sirds pukstēja, asinis riņķoja, citi orgāni izvadīja šlakvielas, cilvēkā Zatlerā bija dziļi iegūlušās morāles vērtības – nestrādāt nelietības. Ārsts, ģērbies prezidenta tērpā, tika galā ar augšanas grūtībām, un ar gadiem Zatlerā saslēdzās sajēga, saprašana, atziņas un secinājumi. Viņš raksta par trekno gadu valdību nesaimnieciskumu, kas atsvieda Latviju par gadiem sešiem atpakaļ. Viņš diezgan saprotami izskaidrojis, kas ir oligarhiska domāšana un kas par darboņiem ir Lembergs, Šķēle, Šlesers, un kā pats Saeimai treknā divnieka licējs nonācis līdz “Rīkojumam nr. 2”. Maijpuķīšu revolūcija un krīzes pārvarēšanas periods, kad nācās staigāt gar bezdibenīgas aizas malu un Zatlers kļuva “motorisks”, nešaubīgi ir labākie brīži augstajā amatā.
Kaut ļoti personiski, tomēr ar šodienas acīm Zatlers nesimulē, raksta, kā bijis. Godīgi atzīst kļūdas, izsaka pa kodīgai piezīmei, nesaudzīgi runā par lietām, kas smacē politiķus. Teiksim, ka patiess līderis Latvijā nedzīvotu ilgāk par pāris mēnešiem, jo mazāk reitingotus pārņem skaudība, seko sāpīgi dunča cirtieni mugurā. Citātam izvēlējos: “Vai esam ievērojuši, ka protesta petīcijas, tā dēvētās inteliģences atklātās vēstules un uzsaukumus tautai parasti paraksta vieni un tie paši cilvēki? Tas nekas, ka vēstījuma saturs katru nākamo reizi būtībā ir diametrāli pretējs – kas vakar bija melns, šodien jau kļuvis balts.”
Varbūt politikā darbojās dvīņubrāļi Zatleri. Viens, kam neaptraipīts gods, otrs, kas bija spiests maksāt zināmu cenu, lai izdzīvotu, tomēr summāri dakteris nedz zižļa turēšanas četrgadē pilī, nedz Saeimā netika ragā saliekts. Politikā palika humānists. Viņš gribēja atvērt logu, ielaist spirgtāku gaisu, lai nācijai labāk elpot, bet pats sēdēja ar muguru pret logu, neprata parādīt, cik jauki tur laukā. Valda Zatlera vārdā vajadzēja saukties tīro roku un gaismas aplī ietvertai politikai, kam jāaizslauka vecais, oligarhu nopirktais kā izlietots tualetes papīrs, bet tā arī gluži neizdevās. Kādreiz feļetonā ironizēju, ka prezidents ortopēds saprot, kas notiek cilvēka kājā, nevis galvā. Kā gara auguma vīrs Valdis Zatlers, iespējams, bijis par maz slīpēts, par daudz naivs mūsu politikai, bet vai vīrietim 60 gadi ir vecumdienas? Mēģini vēlreiz.
