Ekonomika
Bizness

“Šādi stulbumi ir turpinājušies gadu desmitiem.” Saruna ar VC4 valdes priekšsēdētāju2


“Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds: “Neviens netic, ka par tādu cenu var saņemt labu pakalpojumu. Tas ir tā saucamais zemo cenu paradokss, kas mums jāpārvar.”
“Veselības centra 4” valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds: “Neviens netic, ka par tādu cenu var saņemt labu pakalpojumu. Tas ir tā saucamais zemo cenu paradokss, kas mums jāpārvar.”
Foto: Timurs Subhankulovs

“Veselības centra 4” (VC4) valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds ir viens no veiksmīgākajiem veselības jomas uzņēmējiem. Saruna ar viņu – par šī biznesa nākotnes perspektīvām.

Pirms 100 gadiem teica, ka ir četras profesijas, kas pastāvēs mūžīgi, ar to saprotot profesijas, kas saistītas ar cilvēka dzīves svarīgākajiem mirkļiem: ārsts, mācītājs, skolotājs un jurists. Pagājuši simts gadi, bet divas no tām – skolotājs un mācītājs – ir ļoti sarežģītā situācijā, ar ārstiem Latvijā arī nav vienkārši, tikai juristi turas savās pozīcijās. Kas, jūsuprāt, notiek ar sabiedrību, par ko liecina šīs pārmaiņas?

M. Rēvalds: Ārstiem ir dalīta situācija. Tiem ārstiem, kas strādā līgumattiecībās ar Nacionālo veselības dienestu (NVD), finansējums ir briesmīgs, kas noved pie situācijas, ka ārsti un medmāsas pamet profesiju – vai nu maina to, vai arī brauc uz ārzemēm.

Nekas jau īpaši mainījies nav – medicīnas personāls, kas būtu gatavs strādāt līgumattiecībās ar valsti, joprojām ir ļoti grūti atrodams un motivējams.

Domāju, ka tas saistīts ar dīvainiem uzstādījumiem, kas mantoti no postpadomju domāšanas, proti, ka inteliģence nav darba cilvēki un nav pelnījusi normālu atalgojumu.

Juristiem kaut kā izdevās sakārtot jautājumu, “ielecot” uzņēmējdarbībā. Ārsti – nē. Tiesa, atšķirībā no skolotājiem, ārsti vienmēr ir bijuši pārtikušāki.

Veids, kā tas notika – tika ielaistas rokas pacientu kabatās. Tā bija vispārpieņemta prakse līdz pat XXI gs., kad tas tika kriminalizēts. Šobrīd ārsti izdzīvo, strādājot vairākās vietās.

Kādas stundas – valsts iestādēs, glābjot dzīvības, krājot pieredzi un pelnot punktus debesīs, kādas – privātpraksēs un privātajās klīnikās, nopelnot iztikai. Rezultāts ir pārstrādāšanās un izdegšana.

Tiesa, dažām medicīnas profesijām izdevās iekārtoties labāk. Kaut kādas dīvainas loģikas dēļ zobārstniecību valsts nolēma nekompensēt, tādēļ tā uzreiz kļuva par privātu biznesu.

Līdzīgi notika ar plastisko ķirurģiju, estētisko medicīnu, arī neauglības ārstēšanu – šajās nozarēs ar samaksu viss ir kārtībā un valsts tarifi par pakalpojumiem tajās arī tika noteikti adekvāti.

Iespējams, tam ir saistība ar vēsturisko mantojumu, to, cik tas vai cits medicīnas pakalpojums maksājis agrāk, un ārstu “cunftu”spēku. Tās, kas bijušas jaudīgākas, spējušas pārliecināt, ka viņiem jāmaksā labāk – pie tādām pieder, piemēram, mikroķirurģija un mazinvazīvā kardioloģija.

Taču otrā medicīnas profesiju spektra galā ir pilnīga katastrofa, un tur maksā burtiski grašus.

Tur neviens nav spējis lobēt pārmaiņas.

Acīmredzot tāpēc, ka šajās profesijās medicīnas “piektā vara” – medicīnas autoritātes, universitāšu slimnīcu profesūra un vadošie speciālisti, ārstu asociācijas – ir bijuši lobēšanas ziņā vājāki.

Rezultātā cieš ne tikai ārsti, bet arī pacienti – sekas ir ārstu nepieejamība. Ja ārsti neslēdz līgumus ar valsti, tad izveidojas speciālistu deficīts un šie pakalpojumi jāmeklē brīvajā tirgū, kur pakalpojumu cenas ir pavisam citas.

Pacientam nav kur sprukt un nākas maksāt.

Darba devējam arī sarežģīti – deficīto specialitāšu ārsti sāk diktēt noteikumus.

Kopumā veselības ekonomika Latvijā funkcionē traģiski slikti. Tā veidojusies kā Frankenšteins, pa gabaliņiem.

Katrs nākamais veselības ministrs, kas mainās ar ātrumu viens gadā, nāk ar jaunām idejām, viss vecais tad ir “jāaizslauka”, bet, tikko sāk jaunas reformas, ministrs atkal tiek nomainīts.

Rezultātā visas nozares ekonomiskā vadība ir kā piedzēruša šofera stūrēšana starp diviem grāvjiem, kur pazūd pat labi izdomātās lietas.

Mums ir veselības sistēma, ar kuru nav apmierināts neviens – ne pacienti, kuriem ir problēmas ar pieejamību, apmaksu un laiku, kas jāpatērē, nedz ārsti, kurus neapmierina samaksa. Protams, ir vietas, kur ir vēl sliktāk.

 

Ja kāda politiska kūleņa rezultātā jūs rīt sēdētu veselības ministra krēslā, jūs zinātu, ko darīt sistēmas salabošanai?

Radikālu un saprotamu risinājumu sistēmas ātrai salabošanai nav vispār. Mēģināja ieviest kaut kādu risinājumu – veselības apdrošināšanu, kas gan būtu tikai daļēja, – un paši redzējāt, kas notika.

Šobrīd reāli ir izdarīt tikai vienkāršas lietas, kas neprasa radikāli mainīt likumdošanu. Jāmēģina panākt racionālāka saimniekošana ar esošo līdzekļu labāku izlietojumu.

Padomus te var sniegt dažādus, taču diez vai tajos kāds nopietni ieklausās.

 

Cik lielā mērā racionālāku saimniekošanu ietekmē farmācijas uzņēmumi?

Jo nabadzīgāka valsts, jo lielāks risks, ka bagātā farmācijas nozare spēs ietekmēt nabadzīgo veselības aprūpi. Sistēmas bagātie brāļi ir zāļu un iekārtu ražotāji, bet nabagi – ārsti.

Tā kā no ārstiem tiek prasīta nemitīga kvalifikācijas uzturēšana un papildu mācīšanās, bet sistēma ir finansiāli vāja un nespēj pati to apmaksāt, tad “bagātajiem brāļiem” paveras ietekmēšanas iespējas.

Lai gan pēdējā laikā ir ieviesti dažādi ētikas kodeksi, tomēr apgalvot, ka šāda ietekme, kas atsaucas gan uz iekārtu izvēli, gan izrakstāmajiem medikamentiem, būtu izskausta, ir pāragri.

 

Taču jūs esat relatīvi labākā situācijā, proti, privātajā medicīnas biznesā. Pieņemu, ka jums ir bagātāki klienti un labāk apmaksāti ārsti. Kā sistēmas vājums ietekmē jūs?

Viss ir saistīts. VC4 veic arī pietiekami lielu darbu apjomu darbu līgumattiecībās ar NVD, daļēji to subsidējam.

Daļa mūsu pakalpojumu ir valsts apmaksāti, tostarp ļoti svarīgā vēža skrīninga programma, kuru mēs subsidējam vairāk nekā par 50%, piemēram, mamogrāfija un mobilā mamogrāfija.

Ar to tiek glābtas dzīvības burtiski katru dienu.

Otra sakarība ir tāda – jo vājāka ir valsts finansētā medicīna, jo lielāka daļa pakalpojumu tiek sniegta privātajā jomā.

Kādi ir privātās medicīnas finansējuma avoti? Pirmkārt, pacienti paši, kā arī viņu iemaksas dažādos fondos un apdrošināšanas polisēs. Otrkārt, darba devēji, kas rūpējoties par darbinieku veselību, viņus apdrošina.

Darba devēju ieguldījums veselībā ir ap 80 miljoniem eiro gadā, kas nav maz – ap 8–9% no valsts budžeta ieguldījumiem.

Katrs, kas pakalpojumus apmaksā ar polisi, atbrīvo valsts finansējumu kādam, kuram šīs polises nav.

Ja nebūtu šo iemaksu, situācija būtu vēl dramatiskāka.

 

Vai nav tā, ka mikroelektronikas attīstība kombinācijā ar viedajām ierīcēm šobrīd sāk piezagties medicīnas profesijai un pēc kāda laika samazinās pieprasījumu pēc ārstiem? Jau tagad ir dažādas ierīces, piemēram, zem ādas implantējamas cukura līmeņa mērīšanas iekārtas un citi sensori. No tā ir tikai viens solis līdz datorprogrammām, kas teiks, kurā brīdī jāiedzer tā vai cita tablete vai, vēl vairāk, pati spēs ievadīt medikamentus.

Tā nav nākotne, tā jau ir šodiena. Lielā mērā tā ir gaisma tuneļa galā medicīnas problēmu risināšanā. Tas, par ko jūs runājat, – tā ir daļa no telemedicīnas, attālinātais monitorings – nolasīt datus, paņemt analīzes, aizsūtīt tās uz laboratoriju.

Tas notiek jau šobrīd, piemēram, radioloģijā, kur ārsti spēj virtuāli dežurēt, neizejot no saviem dzīvokļiem.

Ja tas nebūtu, jau būtu iestājusies katastrofa, jo ārstu trūkst.

Arī VC4 ir savi telemedicīnas pakalpojumi, mēs nesam vienīgie Latvijā, to dara arī citi un eksportē pakalpojumus. Taču visnozīmīgākās pārmaiņas ieviesīs mākslīgais intelekts medicīnā, kura pirmās demo programmas jau pastāv, un mēs tās testējam.

Šīs programmas, aplūkojot attēlus – rentgenattēlus, tomogrāfijas rezultātus, mamogrāfiju un citus – spēj pateikt, vai tur ir problēmas vai nav.

Turklāt rezultāti ir labāki nekā cilvēkam – tā spējusi identificēt visus smagos gadījumus, arī tos, kur cilvēki kļūdījušies. Tas, ko pagaidām nespēj – noteikt diagnozi, bet spēj pateikt, ka jāpievērš uzmanība tam vai citam pacientam, tur ir problēmas.

Tāpat jau šobrīd ģimenes ārsti ar rokas dermaskopu var uzņemt attēlus, nosūtīt dermatologam un attālināti iegūt viņa viedokli.

Agrīnākas programmas pastāv jau ilgāku laiku, piemēram, programmas, kas spēj salīdzināt dažādā laikā izdarītus plaušu rentgenattēlus un identificēt izmaiņas.

Šobrīd notiek globāls mašīnmācīšanās process, tiek analizēti simtiem tūkstošu un miljoniem klīniski apstiprinātu gadījumu, šī informācija ievadīta mašīnu atmiņā, un šis process ir nobeiguma stadijā.

Process notiek ārkārtīgi strauji, un tuvākajos gados mēs šajā jomā redzēsim milzīgu progresu.

Vajadzētu pieminēt vēl vienu jomu – robotizētu ķirurģiju un diagnostiku, kur arī jau ir pirmie eksperimenti. Latvijā jau ir viena mamogrāfijas iekārta, kur neizmeklē cilvēks, bet pati mašīna, ko attālināti kontrolē operators.

Citur pasaulē jau eksistē robotizēta ķirurģija, kas nozīmē, ka ārsts, piemēram, ASV var operēt pacientu Austrālijā. Vienīgais, kas šobrīd kavē šādu sistēmu ieviešanos, ir to dārdzība.

Arī Latvijas slimnīcu vadība jau sāk domāt par šādām sistēmām, to parādīšanās ir tikai laika jautājums.

 

Vai jūs kā ārsts jūtaties komfortabli, ka nākotnē ārstēs mašīnas?

Nu, diagnozi vēl kādu laiku noteiks cilvēks, kaut gan nezinu, cik ilgi. Bet, atbildot uz jautājumu, – kā ārsts es pagaidām vēl komfortabli nejūtos. Taču kā darba devējam man vienkārši nav citas izejas.

Medicīnas profesijā ir visilgākais speciālistu sagatavošanas laiks: 11–12 gadi, viņiem tāpat piemīt visas cilvēciskās vājības, slikti raksturi, nespēja strādāt 24 stundas diennaktī. Mašīnas to visu var.

 

Kādreiz tika runāts, ka medicīna varētu būt viena no Latvijas eksporta nozarēm.. Cik tas ir reāli?

Šis process jau notiek un stabili aug. Vienīgi mēs nepārdodam visus pakalpojumus.

Šobrīd mēs spējam pārdot tos pakalpojumus, kuros ir augsta kvalitāte par izdevīgām cenām, sākot ar zobārstniecību, plastisko ķirurģiju, vēnu ķirurģiju un beidzot ar diagnostiku.

Tas notiek arvien intensīvāk, taču varētu būt vēl labāk.

Kas kavē? Atbilde ir diezgan paradoksāla – mums netic.

Piemēram, ASV pacienti, kur ir visdārgākā medicīna pasaulē, interesējas, cik maksā tā vai cita operācija.

Es atbildu – apmēram tūkstoti. Pretī saņemu dusmīgu epastu, ka nav jautāts par konsultāciju, bet gan par operāciju. Es atbildu, ka tā arī ir cena par operāciju.

Kāda ir reakcija? Neviens netic, ka par tādu cenu var saņemt labu pakalpojumu.

Tas ir tā saucamais zemo cenu paradokss, kas mums jāpārvar. Tie pacienti, kas notic un atbrauc, tie brauc vēl un vēl, jo cenu atšķirība ir desmitiem reižu.

VC4 katru gadu ir apmēram 5000 ārvalstu pacientu.

Tostarp mūs aktīvi izmanto Latvijā esošo ārvalstu armiju kontingenti un karavīru ģimenes locekļi, kā arī bijušās PSRS iedzīvotāji, kuriem mēs vienmēr esam asociējušies ar augstāku kvalitāti, kā arī trešo valstu pilsoņi.

Tomēr kopumā rietumnieku neuzticības problēma mūsu medicīnai vēl jāatrisina.

 

Kā tad ir ar trešo valstu pilsoņiem mūsu medicīnas sistēmā?

Stradiņa universitāte ir Latvijas rekordiste ārvalstu studentu ziņā – apmēram puse no studentiem medicīnas specialitātēs ir ārvalstnieki. Konkurss iekļūšanai ir viens pret četri.

Un runa nav tikai par indiešiem vai pakistāniešiem, brauc mācīties arī no Vācijas, Skandināvijas un Lielbritānijas – to skaits šobrīd jau ir lielāks nekā Āzijas valstu studentu skaits.

Iemesli – laba mācību kvalitāte, mazas grupas un iespēja jau studiju laikā trenēties ar īstiem pacientiem. Te ir potenciāls. Latvija nekad nevarēs konkurēt ar Āziju ražošanā, mums jāpārdod intelektuālie pakalpojumi, un medicīna ir viens no tiem.

 

Vai jūs kā uzņēmuma vadītājs redzat iespēju pārvērst 5000 ārvalstu pacientus šodien 50 tūkstošos rīt?

Saistītie raksti

Iekārtu ziņā problēmu nav, tā ir darba roku problēma. Vēl nesen bija pilnīgi absurda situācija, ka par dārgu naudu sagatavotos studentus aizdzina uz ārzemēm, jo rezidentūras vietu skaits bija mazāks nekā studentu absolventu skaits.

Tas arī ir sistēmas raksturojums – šādi stulbumi ir turpinājušies nevis gadiem, bet gadu desmitiem, un šobrīd kaut cik sakārtoti tikai tāpēc, ka darba devēji ministrijā ir burtiski klieguši uz ierēdņiem.

LA.lv