Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Saeimas vēlēšanas un ļaunu vēstošā ilūzija 16


Valsts prezidents Raimonds Vējonis
Valsts prezidents Raimonds Vējonis
Foto – Edijs Pālens/LETA

“13. Saeimas vēlēšanas – pārbaudījums demokrātijai?” – tāds bija nosaukums Rīgas pilī rīkotajai diskusijai. Visai netipiski šādiem pasākumiem, bet būtiskākie vārdi atskanēja tieši ievadrunā, kuru teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, kamēr turpmākā diskusija ritēja visnotaļ teorētiskā garā. Viens no viesiem – igauņu stratēģiskās komunikācijas aģentūras “META Communications” partneris Andreass Kaju, pat atļāvās izteikt brīdinājumu par riskiem, kas rodas, iedomājoties, ka visas problēmas varot atrisināt ar zinātniskas ievirzes konferenču palīdzību. Parasti tajās sapulcējoties vieni un tie paši cilvēki un viens otru uzklausot. “Es gan to nedomāju par šīsdienas konferenci,” delikāti piebilda igaunis.

Jā, bet par ko tad uztraukums? Citēšu Valsts prezidentu: “Latvijas Republikas Saeima ir viens no instrumentiem, ar ko mūsu valstī tiek īstenota demokrātija. Vēlēšanas ir iespēja īstenot mūsu pašnoteikšanos, bet tas ir arī laiks, kad gan iekšējie, gan ārējie spēki var apdraudēt demokrātiju pašos pamatos. Esmu pārliecināts, ka tieši tā arī notiks. Vēlēšanu aģitāciju un rezultātus mēģinās ietekmēt gan ar legālām, tas nozīmē – atļautām, gan pusatļautām metodēm, un, visticamāk, tiks izmantoti arī nelegāli paņēmieni.”

Tik tieši vārdi varētu liecināt, ka prezidentam kā Nacionālās drošības padomes vadītājam ir kāda konkrētāka informācija par nelāgiem nodomiem saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Jo īpaši tāpēc viņš vēlēšanas aicināja vērtēt nevis kā “sporta sacensības ar uzvarētājiem un zaudētājiem, bet kā valsts drošības jautājumu”.

Un vēl: “Mūsu pretinieki izmantos demokrātijas instrumentus tās vājināšanai. Vārda brīvība var kļūt par melu brīvību. (..) Mēs vēl nesen redzējām sekas, ko melu brīvība radīja vairākās Rietumu valstīs, turklāt senās demokrātijas citadelēs. Jo šodien līdzās ierastajiem informācijas saņemšanas veidiem un kanāliem – TV, radio un avīzēm – ir arī citi: internetvide un sociālās platformas, kur katrs var kļūt par ziņu un notikumu radītāju. (..) Arī plašsaziņas līdzekļi kļūst par vienu no šīs cīņas instrumentiem. Pirmsvēlēšanu laikā mēs redzam, ka bieži vien vienā pusē ir profesionāli, objektīvi un neietekmējami žurnālisti, bet otrā – tādi, kas izvēlas apiet vai pārkāpt likumu, lai pakalpotu kādam no kandidātiem. Arī žurnālistiem un ekspertiem ir jāspēj pamatot savu viedokli, atbildēt par saviem vārdiem un informācijas patiesumu.”

Kopumā aina tiek zīmēta diezgan biedējoša, tomēr te arī parādās šādu iedomu konstrukciju vājums – viss paliek pateikts pusvārdos. Tie, kuriem ir informācija, atrunātos ar pienākumu aizsargāt valsts noslēpumu (kā noteikti atbildētu R. Vējonis, ja viņam lūgtu “iztulkot” paša runu), savukārt tie, kuriem nav, negrib atzīties nezināšanā, tāpēc runā vispārīgi. Nu jau nedaudz prasti sāk izklausīties mūžīgā atsaukšanās uz Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā un breksita referendumu Lielbritānijā. Turklāt daudzi oratori, runājot par “iejaukšanos”, kas tiešām ir konstatēta, joprojām paralēli mēģina apšaubīt šo politisko procesu leģitimitāti, lai gan ne ASV, ne Lielbritānijā tas vairs netiek darīts.

Lietderīgāk būtu nevis teorētiski baidīties, bet beidzot sākt analizēt, kas tad tiešām Latvijā varētu notikt pirms un arī pēc 13. Saeimas vēlēšanām. Kas tad būtu Maskavai vēlamais rezultāts? Līdz šim tās politisko iejaukšanos rietumvalstu politiskajos procesos vispirms raksturo atbalsts prokrieviskajiem spēkiem, lai gan ne visur to skaidri var iezīmēt, piemēram, ziemeļvalstīs. Mums gan nav grūti uzminēt, kas šo nišu aizpilda Latvijas politikā – protams, “Saskaņa”.

Savukārt otrs Kremļa mērķis bijis, tā teikt, politiskās sistēmas “sakratīšana”, radot mulsumu un šaubas par tālāko politisko kursu. Te gan Krievijas aģentiem nav tik viegli izvērsties, jo Latvijā politiskās pārmaiņas notiek gandrīz uz katrām vēlēšanām – partijas var parādīties, iegūt pat vērā ņemamu ietekmi parlamentā un valdībā, bet vēlāk ātri pazust. Gan vēlētāji, gan arī politiskā elite pie tā ir pieraduši. Mēģinājumi ar kampaņu palīdzību iebīdīt politikā kādu “tumšo zirdziņu” (atcerēsimies Sudrabas “sirds” partijas uznācienu 12. Saeimā), protams, iespējams, bet tas nav tik satraucoši kā dažās citās valstīs.

Ja briesmas sauc vārdā, tās vairs nav tik bīstamas. Bet vienkārši uzburot noslēpumainu ļaunuma ilūzijas ainu, var ļoti viegli krist panikā.

LA.lv