Pasaulē
Eiropa

Sagriezt Eiropu neizdevās0


Eiroparlamenta jaunās politiskās grupas “Identitāte un demokrātija” paziņošanas preses konferencē itālis Marko Zanni vaigu pie vaiga ar franču Marinu Lepēnu, noskatās flāms Gerolfs Annemans.
Eiroparlamenta jaunās politiskās grupas “Identitāte un demokrātija” paziņošanas preses konferencē itālis Marko Zanni vaigu pie vaiga ar franču Marinu Lepēnu, noskatās flāms Gerolfs Annemans.
Foto: Melanie Wenger/EIROPAS PARLAMENTS

Eiroparlamentā “izveidot vairākumu vai vismaz tādu mazākumu, kas spēj bloķēt Eiropas Savienības destruktīvo politiku” un “mainīt Eiropu no iekšienes”. Tādu apņēmību gada sākumā bija izteikusi Francijas Nacionālās apvienības vadītāja Marina Lepēna, kura pati uz Eiropas Parlamentu vairs nepretendēja, bet priekšvēlēšanu kampaņā iesaistījās ārkārtīgi aktīvi un Francijā viņas partija ieguva visvairāk balsu. Tomēr Eiropas mērogā mērķis nav sasniegts – ne maksimālais, ne pat minimālais.

 

Eiroskeptiķu “supergrupa”

Arī Lepēnas centieni izveidot attiecīgu eirodeputātu “supergrupu” nav vainagojušies panākumiem, lai gan galēji labējo pieplūdums parlamentā ir diezgan ievērojams. Viņiem paveras plašākas iespējas izpausties, lai aizstāvētu savas intereses, kuras mēdz būt stipri atšķirīgas, bet reizēm savstarpēji pilnīgi nesaderīgas. Un vairumā gadījumu atsevišķu dalībvalstu, piemēram, Latvijas, interesēm neatbilstošas. Tāpēc šīs norises jāņem vērā.

Nesen Lepēnas prezentētais Eiroparlamenta jaunveidojums “Identitāte un demokrātija” ir uzskatāms par “Nāciju un brīvības Eiropa” pēcteci. Tā gan nav cerētā politiskā “supergrupa”, bet dalībnieku skaita ziņā pagaidām piektā lielākā, kurā apvienojušies 73 deputāti, kas pārstāv deviņu valstu partijas: Itālijas “Līgu”, Francijas Nacionālo apvienību, Beļģijas flāmu separātistus (“Vlaams Belang”), Austrijas Brīvības partiju, “Alternatīvu Vācijai”, Čehijas partiju “Brīvība un tiešā demokrātija”, Dānijas Tautas partiju, “Īstos somus”, kā arī Igaunijas Konservatīvo tautas partiju (EKRE) tās priekšsēdētāja vietnieka Jāka Madisona personā.

EKRE klātbūtne tiek uzskatīta par nozīmīgu, lai arī galvenokārt gluži simbolisku ieguvumu tāpēc, ka tā tagad ir viena no divām šajā politiskajā grupā esošajām partijām, kas darbojas arī savas valsts valdošajā koalīcijā. Tāpat kā nesalīdzināmi ietekmīgākā, parlamentā divdesmit astoņus deputātus ievedusī “Līga”, kas pārņem grupas vadības grožus – tie nodoti partijas priekšsēdētāja Itālijas vicepremjera Mateo Salvīni izvirzītajam Marko Zanni, agrākajam “Pieczvaigžņu kustības” biedram.

 

Sabiedrotie vai konkurenti

Tiesa, 13. jūnijā prezentācijā tika piesaukts arī plašāks, parlamentā ap pāris simtu mandātu ieguvis “suverēnistu bloks”, ar to domājot gan grupā “Identitāte un demokrātija” iekļāvušās, gan vēl citas partijas un atsevišķus deputātus. Respektīvi, tos politiskos spēkus, kas tomēr atteicās pievienoties šai grupai. Piemēram, Breksita partija, kam drīzumā nāksies parlamentu atstāt, rezultējoties partijas nosaukumā minētajam procesam. “Identitāte un demokrātija” tad dabūs trīs papildu vietas.

Savukārt Farāža vadīto partiju – agrāk Apvienotās Karalistes neatkarības partijas un tagad Breksita partijas – dominētajai grupai “Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropa” (tajā noenkurojusies arī Itālijas “Pieczvaigžņu kustība”) izredzes pastāvēt kļūst apšaubāmas. Šķietamie “Identitātes un demokrātijas” sabiedrotie, kas patiesībā varētu būt konkurenti, pārsvarā apvienojušies Eiropas konservatīvo un reformistu saimē, kur lielā mērā toni noteiks no Polijas valdošās partijas “Likums un taisnīgums” ievēlētie, un viņu ietekme vēl pastiprināsies pēc britu toriju aiziešanas oktobrī.

Poļiem, un ne tikai viņiem vien, nav pieņemamas Lepēnas joprojām stipri ietekmētās kompānijas ārpolitiskās nostādnes, kas proponē transatlantisko saišu saraušanu un beznosacījuma draudzību ar Maskavu. Taču Konservatīvo un reformistu grupa arī solās būt politiski itin raiba. Tajā dalību pieteikusi, piemēram, Spānijas “Balss” (“Vox”), ko izveidoja no Tautas partijas atšķēlušies stingrākas līnijas piekritēji, kuri asi nosoda kataloņu neatkarības kustību un sludina centralizētas valsts ideju.

Turpretī flāmu lielākā partija (“N–VA”) grib panākt Beļģijas konfederācijas izveidi. Grupā būs arī Nīderlandes “Demokrātijas forums”, kura ideologs Tjerī Bodē pratis aizēnot Eiroparlamenta vēlēšanās caurkritušās Brīvības partijas līderi Gērtu Vildersu, tomēr kā viens, tā otrs mudina uz “neksitu” jeb, citiem vārdiem, sekot britiem.

Klīda runas par Ungārijas premjera Viktora Orbāna partijas (“Fidesz”) piesliešanos konservatīvajiem vai – citā versijā – par viņa un Salvīni vadīto spēku apvienošanos, tomēr galu galā “Fidesz” pārstāvji šobrīd paliek Eiropas Tautas partijas grupas rindās, kura savukārt nav ieinteresēta šķirties no ungāru trīspadsmit deputātiem. Taču nevar izslēgt to vai citu pārmaiņu varbūtību nākotnē. Turklāt Eiroparlamenta deputātus nesaista nacionālajos parlamentos ierastā frakcijas disciplīna.

 

Suverēnistu bloks” – fikcija

Katrā ziņā “suverēnistu bloks” ir fikcija, nevis realitāte. Būtiskas domstarpības pastāv pat starp “Identitātes un demokrātijas” izveidotājiem. Viņus saliedēja migrantu problēma, toties pieeja bēgļu krīzes risināšanai ir katram sava – Salvīni labprāt piekrīt citkārt nīstās Briseles ierosinājumam par Itālijā ieplūdušo bēgļu sadali, ko Lepēna noraida. “Alternatīva Vācijai” kritizē Romas vaļīgo budžeta politiku un sludina ekonomisko liberālismu, turpretī Francijas Nacionālās apvienības piedāvājums ekonomikā maz atšķiras no kompartijas programmas.

Dažās valstīs galēji labējie arvien strīdas par lielo jautājumu – palikt vai nepalikt Eiropas Savienībā. Piemēram, Čehijā viņi uzstāj, ka vajag izstāties. Tāpēc grūti iztēloties, kāds izskatīsies “Identitātes un demokrātijas” piesolītais kopīgi virzītais “jaunais projekts” Eiropai.

 

Mainīt Eiropu – kādā virzienā?

Diezgan droši var paredzēt, ka tas nebūs Eiropas Savienības nākamo augstāko amatpersonu projekts. Kaut gan mainīt Eiropu vēlas teju visi politiskie spēki, sākot ar aktīvākā vizionāra Francijas prezidenta Emanuela Makrona deleģēto komandu, kuras ietekmē Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības grupa pagaidām ir nomainījusi vien nosaukumu uz “Renew Europe” jeb “Atjaunot Eiropu”. (Liberālisma piesaukšana daudzus aizkaitina.)

Bet, pirms politiķi ķersies pie Eiropas atjaunošanas, viņiem ir jāizraugās jauns Eiropas Komisijas priekšsēdētājs, un tas ir visnotaļ sarežģīts kompromisiem kaisīts ceļš, ejams kopā ar Eiropas Tautas partiju un sociāldemokrātiem. Nonākt pie mērķa ir plānots jūlija otrajā pusē, kad būs nepieciešams nodrošināties ar kvalificētu balsu vairākumu Eiropadomē jeb 21 balsi no 28 un vismaz 376 balsīm parlamentā. Asas diskusijas ir neizbēgamas, un pārmaiņas Eiropā – vajadzīgas, bet ne kuram katram uzticamas.

LA.lv