Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
22. jūnijs, 2016
Drukāt

Saliedētība kā Sīzifa akmens? (4)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ilmārs Latkovskis

Kāpēc politiskajā dienas kārtībā parādījies jautājums par nepilsoņiem? Kāpēc Latvijas politiķi bieži vairāk lūko pēc dažādām “dāvaniņām”, bet nozīmīgi lēmumi kavējas gadu desmitiem? Un vai Nacionālā apvienība maina savus akcentus? Saruna ar Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas vadītāju, Nacionālās apvienības deputātu ILMĀRU LATKOVSKI.

 

– Kāpēc politiskajā dienas kārtībā pēkšņi tik aktīvi tiek “bīdīts” nepilsoņu jautājums? Varbūt jums kā Saeimas komisijas vadītājam ir zināms kas vairāk?

– Man grūti spriest. Mūsu komisijā šis jautājums nav ticis aktualizēts. Es varu pieļaut, ka tas notiek ārējās ietekmes rezultātā…

– No kuras puses nāk šī ietekme?

– Varbūt to varētu uztvert kā kopējo mēģinājumu mainīt attiecības ar Krieviju, lai gan skaidrs, ka šādā veidā to izdarīt nevar.

– Vai Saeimai nav savs vārds sakāms? Varbūt vajadzētu būt kādam komisijas paziņojumam?

– Patiesībā oficiāli dienas kārtībā nepilsoņu jautājums tā arī neparādījās. No Valsts prezidenta nāca kaut kādi signāli, taču pats Raimonds Vējonis pasteidzās ieslēgt “atpakaļgaitu”, paziņojot, ka automātiska pilsonības piešķiršana Latvijā nenotiks. Protams, ja būs kādi jauni ierosinājumi, mūsu komisija tam nopietni pievērsīsies. Manuprāt, nepilsoņi nav tik liela pro­blēma, kā to ik pa laikam mēģina uzkurināt.

– Piemēram, bijušais prezidents Andris Bērziņš arī nesen intervijā izteicās, ka “bēgļi, kas jāuzņem, ir sīkums, salīdzinot ar joprojām neatrisināto nepilsoņu problēmu”. Bet kāpēc tā tiek saukta par problēmu? Ja jau ir naturalizācijas mehānisms, tad tā drīzāk ir cilvēku izvēle. Problēma vai, pareizāk sakot, savtīga interese varbūt ir “Saskaņai”, kas jūt, ka te varētu iegūt sev jaunus vēlētājus.

– Problēma ir tā, ka nepilsoņi parasti ir ērts iegansts, ja kāds no ārpuses grib pabakstīt Latviju, izteikt mums pārmetumus. Es gan nedomāju, ka šie pārmetumi mazinātos, ja nepilsoņu te nebūtu. Tad Krievija varētu teikt, ka tā aizstāv savus “tautiešus”.

– Tas tika izmantots arī Ukrainā.

– Un būtiski atzīmēt, ka tur tieši nebija nepilsoņu, bet Krievija tik un tā atrada ieganstus… Protams, ja nepilsoņiem gadiem stāsta par viņu it kā diskrimināciju, viņi kļūst vieglāk uzkurināmi, veidojas kaut kāda aizvainojuma sajūta. Tāpēc daudzi principa pēc atsakās naturalizēties. Tāpēc, protams, tā ir problēma, ja runā par sabiedrības saliedētību. Taču mēs zinām, kāpēc šī situācija veidojusies – tās ir okupācijas un vardarbīgas migrācijas politikas sekas, un nogludināt to nav vienkārši.

Ja runā par Andra Bērziņa izteikumu, manuprāt, nav pareizi likt svaru kausos nepilsoņu jautājumu un bēgļu jautājumu.

– Kā vērtēt “Saskaņas” līdera Jāņa Urbanoviča vēstuli ASV prezidentam Barakam Obamam?

– Tas ir tāds atraktīvi jocīgs gājiens. Man grūti spriest, ko Urbanovičs ar to bija domājis.

– Prezidents Raimonds Vējonis izveidoja sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupu, kas sniegšot vērtējumu līdzšinējai politikai un iezīmēs virzienus un konkrētus soļus saliedētības veicināšanai. Kā to vērtējat?

– Man bija neliels pārsteigums, ka tika izveidota šī grupa. Katrā ziņā Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisija par to netika iepriekš informēta. Vēlāk gan es tikos ar grupas pārstāvjiem – daudz izstāstīju, lai nebūtu ritenis no jauna jāizgudro. Domāju, ka mēs varēsim sadarboties, taču nevajadzētu gan cerēt uz kaut kādām īpaši jaunām atziņām.

– Vai jums nešķiet, ka ekspertu grupa pēc tās sastāva ir ideoloģiski vienveidīga? No tās drīzāk var gaidīt kādus priekšlikumus, kur latviešiem vajadzētu izrādīt piekāpību, nevis kļūt izlēmīgākiem.

– Es pagaidām nesteigšos ar kritiku. Kad būs pirmais grupas starpziņojums, mēs varēsim izdarīt secinājumus, uz ko šī iniciatīva ir virzīta.

– Bet vai tas viss nav saistīts ar to pašu, par ko mēs sākām šo sarunu – iecerēto prezidenta “dāvanu” nepilsoņiem Latvijas simtgadē?

– Tā arī varētu būt, ka padoms nācis no šīs puses. Bet, kā jau redzam, ar vēsu prātu izvērtējot, lielie plāni ir noplakuši.

– Viens no grupas aktīvākajiem dalībniekiem ir Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Deniss Hanovs, kurš nesen vienā diskusijā klāstīja, ka “Latvijas pilsonībai jākļūst par mārketinga ideju”. Kas te kāda “tirgošanās” paredzēta?

– Viena lieta ir valstu konkurence piesaistīt augstas raudzes speciālistus un citus cilvēkus, kuri ir liels ieguvums visas valsts un pilsoņu kopienas izaugsmei. Cita lieta ir mēģinājumi iztirgot pilsonību kā preci. Šīs divas lietas nevajadzētu sajaukt.

– Līdz šim bija nostādne, ka pilsonību var iegūt, pierādot, ka esi uz to cienīgs. Bet te jau iznāk, ka mēģināsim to “iesmērēt”.

– Jāatrod veselīgs līdzsvars. Protams, pilsonībai nav jākļūst par tirgus preci, tas būtu aplami. Taču nevajadzētu veicināt arī pilnīgu noslēgšanos.

– Kāpēc rodas sajūta, ka saliedētības politikā visu laiku dominē virziens, kas meklē iespēju sarūpēt kādas nelielas “dāvaniņas”? Piemēram, tagad atkal Saeimas dienas kārtībā atgriezies jautājums par pareizticīgo Ziemassvētkiem.

– Saliedētību vislabāk veicina sadarbība un kopīgs pārdzīvojums, kur neskan politiskie saukļi. Tas var būt sports, kultūra vai kas cits – vienkārši kopīga darbība kopīgiem mērķiem. Šādu projektu pietrūkst. Domāju, ka labs paraugs ir jaunsardze. Protams, nevar krist eiforijā, ka tur viss ies kā smērēts. Pētījumi uzrāda daļas krievu vecāku piesardzību, ka viņu bērni darbojas šādā organizācijā, bet tās jau ir dziļākas problēmas.

Ja runā par pareizticīgo Ziemassvētkiem, jā, tas ir tāds mūžīgais jautājums. Šobrīd tas varbūt ir tuvāk panākumam, nekā bija iepriekš. Manā uztverē, šādas svinamas dienas ieviešana Latvijas sabiedrību nevienos, jo īpaši ņemot vērā, ka Ziemassvētki šajā gadījumā tiek skatīti nevis kā reliģiski konfesionāli svētki, bet gan kā sekulāra tradīcija. Nosakot divus valstiskus Ziemassvētkus, valsts tikai vēl vairāk nošķirs Latvijas iedzīvotājus.

– Varbūt var izmantot pātagas un burkāna metodi – Saeima pieņem lēmumu par pareizticīgo Ziemassvētkiem, bet tas ietu kopā ar lēmumu par krievvalodīgo skolu pāreju uz mācībām valsts valodā?

– Tā jau būtu tirgošanās… Nē.

– Ko tad? Atstāt visu, kā ir? Vai integrācija vispār var notikt, ja Latvijā ir sadalīta skolu sistēma?

– Mūs sadala mediji un skolas. Sašķeltība ir komplicēta problēma. Taču risinājumi nav vienkārši, jo krievvalodīgo skolu pāreja uz mācībām valsts valodā izraisa konsekvences, kuras arī uzreiz jāņem vērā. Tas ir jautājums par skolotājiem. Es nevaru iedomāties, ka mācību valoda mainās, bet mācībspēks paliek tas pats, kas līdz šim. No latviešu vecākiem es esmu dzirdējis, ka viņi nevēlētos, lai viņu bērni mācās vienā klasē ar krievu bērniem. Visi šie jautājumi ir jāapsver.

– Nacionālā apvienība iepriekšējā Saeimas sasaukumā izvirzīja ideju, ka būtu jāsāk ar bērnudārziem, un par to politiskā atsaucība koalīcijā bija pat lielāka. Taču arī tur nekas nav mainījies. Realitāte ir cita – latviešu bērnudārzos Rīgā nav vietu.

– Acīmredzot būtu pareizāk sākt ar bērnudārziem. Tas būtu dabisks ceļš uz izglītības latviskošanu.

– Jūs jau diezgan ilgi esat komisijas vadītājs. Vai jums pašam nerodas sajūta, ka integrācija jeb saliedētība ir, tēlaini sakot, tāds kā Sīzifa akmens, kuru it kā mēģina kaut kur velt, bet tas tāpat visu laiku atripo atpakaļ?

– Labs salīdzinājums ar Sīzifa akmeni. Jā, mums jārēķinās, ka visu laiku to akmeni kāds vels atpakaļ, tāpat arī būs dabas likumi, kas liks tam akmenim velties atpakaļ. Bet tieši tāpēc tas Sīzifa akmens pacietīgi jāveļ pretējā virzienā. Es neesmu pesimists par šī darba bezcerīgumu. Manuprāt, ilgtermiņā ir arī pozitīvi rezultāti. Taču šajā laikā varbūt esmu kļuvis reālistiskāks. Ne velti komisijas nosaukums ir mainījies – agrāk bija Sabiedrības saliedētības komisija, tagad “saliedētība” ir tikai trešais vārds. Saprotu, ka tā ir tā joma, kurā nav pareizo risinājumu formulu. Diemžēl dažas starpnacionālo attiecību problēmas ir pielīdzināmas iedzimtām kaitēm, kuras nav izārstējamas pilnībā, bet tikai nemitīgi apārstējamas. To vajadzētu apzināties, citādi politkorekti pareizā integrācija agri vai vēlu piedzīvo katastrofu.

– Nesen “Latvijas Avīzes” žurnālists apmeklēja kādu Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta organizētu diskusiju par mazākumtautību identitāti Latvijā. Daudzus klausītājus pārsteidza krievu pētnieces teiktais, ka vairākumam Latvijas krievu galvenais un patiesībā vienīgais identitāti veidojošais, apvienojošais, simboliskais faktors šobrīd ir 9. maijs.

– 9. maijs noteikti apvieno lielu grupu krievu, bet ne jau visus. Ja runā par noskaņojumu, tad es domāju, ka latviešu vidū tas ir izteikti noraidošs, bet krievu vidū attieksme variē. Vispār tas ir diezgan iracionāls faktors, kas nāk no kolektīvās zemapziņas, un politkorektā valodā to nemaz nevar vienkārši pateikt. Dažreiz cilvēki sarunās vienkārši secina: “Baro vilku, kā gribi, tāpat uz mežu skatās.” Politikā tā nevar teikt, tomēr grūti atrast arī kādu pieņemamu risinājumu šai situācijai.

– Ko darīt ar 9. maiju, lai tas nekļūtu par galveno Latvijas sabiedrības šķelšanas simbolu?

– 9. maijs Latvijā ir arī Eiropas diena. Manuprāt, tas līdz šim nav pietiekami izmantots. Tā būtu alternatīva, ar ko piesaistīt krievu jauniešus.

– “LA” lasītājus bija pārsteidzis “Vienotības” deputāta Andreja Judina priekšlikums par to, ka cilvēki, kas vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgi dzīvojuši Latvijā, prot latviešu valodu un jūtas piederīgi latviešu kultūrai, turpmāk drīkstētu Iedzīvotāju reģistrā mainīt savu tautību un kļūt par latviešiem. Vai ir pamats satraukumam?

– Tas nav pareizais ceļš tieši tāpēc, ka ideja nāk no augšas, un sabiedrība par to satraucas. Tā tomēr ir pamatīga paradigmas maiņa, un bez sabiedrības diskusijām to nevajadzētu ieviest. Taču varbūt diskusijā izrādās, ka sabiedrības vairākumam tiešām svarīgāka ir pilsonība, valodas zināšana, piederība Latvijas kultūrai, nevis asinsradniecība. Jo ir latvieši, kas diemžēl pat īsti latviski nemāk. Manuprāt, būtiskākais iebildums, ka tas notiek tik sasteigti – kā pērkons no skaidrām debesīm. Taču mūsu komisija ir rosinājusi citu priekšlikumu, ka tautību varēs mainīt tie, kuriem ir latviskas saknes, piemēram, viens no vecākiem ir bijis latvietis.

– Sakiet, vai Nacionālā apvienība nav nedaudz mainījusi savus politiskos akcentus? Pēdējā laikā tās biedri aktīvāk diskutē par tādiem jautājumiem kā, piemēram, Stambulas konvencija.

– Akcenti nav mainījušies, un nacionālā ideja ir tas, kas mūs vieno. Varbūt atsevišķiem biedriem ir aktualizējušies arī citi akcenti. Manā ieskatā, mums būs ne silts, ne auksts no tā, vai Stambulas konvenciju ratificēsim vai neratificēsim. Daudz nejaukāks un postošāks ir latviešu savstarpējais karš ap šo konvenciju. Tas ir jau iesakņojies latviešu ķīviņš un izrādīšanās, kur Stambulas konvencija ir tik vien kā kārtējā epizode.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. KA’ var maini’t tauti’bu !?

  2. Glumais slīdenis Latkovskis ideoloģiski ir tikpat daudz NA, cik Vienotībā un ZZS.

  3. Galvenais nav pilsoņu kvantitāte, bet gan to kvalitāte. Ko Latvijai dod tie pilsoņi, kuri kopā ar Ušakovu un Ivanu Urbanoviču zem saskaņas karoga, simpatizē kremlim un bučo roku Putinam.

  4. Mēs neuzticamies latkovskim, tādā komisijā bija jābūt tādam kā Dombravam, kā Šnorem, ne šim tipam

Aplamie apgalvojumi. Pēc intervijas ar Fātimu teoloģe par sievietes lomu islāmā (3)Pēc “LA” publicētās intervijas ar Līgu Fātimu Legzdiņu un “Latviešu mentalitāte sasaucas ar islāmu, prāto konvertīte Līga Fātima” lasītāji uzdeva jautājumus, vai
Draugiem Facebook Twitter Google+