Kokteilis
Latvijā

Vidzeme–Smoļenska–Kurzeme. Santi izseko dzimtas saknēm līdz 18. gadsimtam 16


Santu dzimta – visi kopā.
Santu dzimta – visi kopā.
Foto un datorgrafika: Arturs Nīmanis, foto no Santu dzimtas arhīva

“Lai nestāsta, ka latviešu dzimtām nav zaru Krievijā – no katras saimes vismaz viens ir devies meklēt laimi svešumā!” saka Maiga Priedīte un Varis Sants, kuplās Santu dzimtas pārstāvji, kad tiekamies “Kāroņos”, viņu dzimtas ligzdā. Varis un viņa dēls Mārtiņš Latvijā jau vairākus gadus pazīstami kā slavenie Aizputes vīndari.

“Kāroņi” ir pusotru gadsimtu veca, prāva, ar kaļķakmens javu apmesta akmeņu māja Talsu novadā, kur robežojas Abavas un Virbu pagasti. Nosaukumam sakars, visticamāk, ar netālo Kārones upīti vai senām lībiešu apmetnēm. Ozolkokā griezts māju nosaukums, biezas sienas, platas palodzes ar istabaugiem, goda istabā pie krāsns – zāļu slotiņas. Laiks apstājies.

“Dzeriet tēju, ēdiet raušus!” mudina Maiga. Šī ir viņas māsas meitas māja. Santu dzimta “Kāroņos” (un Kurzemē) ienākusi salīdzinoši nesen – pēc Otrā pasaules kara, atgriežoties Dzimtenē no Krievijas. Pati dzimta ir sena – apzinātas deviņas paaudzes, un radu raksti (sīkā datordrukā) aizņem 2 x 11 A4 lapas – tas nav galdauts, bet tepiķis!

Maiga un Varis ir māsīca un brālēns (tēvi ir brāļi). Abi kaislīgi dzimtas vēstures pētnieki, portāla “Geni” virtozauri un slepeno knifu zinātāji.

Galerijas nosaukums

Saknes Vidzemē

Lai šodienas Santi un Priedīši kļūtu par kurzemniekiem, dzimtai bija jāaizsākas un vairākās paaudzēs jānobriest Vidzemē, pēc tam jāiziet trīs elles loki Krievijā. Gan Vara un Maigas vectēva Voldemāra senči (vecāki Reinis un Karlīne Samti), gan vecmāmiņas Albertīnes priekšteči Krogzemji un Vāvuļi – visi cēlušies no Vidzemes. Dzimtas ģeogrāfija – no Mazsalacas līdz Vestienai, Tolkas muižai, Sausnējai, no Alojas līdz Madonai.

Kādi tik uzvārdi no 18. gadsimta sākuma līdz mūsdienām nav satecējuši kopā – Veides, Ceikas, Vāvuļi, Krogzemji (tie paši, kam vienā zarā dzejnieks Auseklis!), Zēniņi, Samti, Priedīši, Elbreti.

Senčos bijuši gan saimnieki un vaļinieki, gan muižas ļaudis, skolotāji, zemnieki un amatnieki. Varis noteic – kārtīgi lauku cilvēki, nevis kaut kādi baltrocīši, diedelnieki vai plānā galdiņa urbēji. Kā jau kuplās saimēs – gan bērni miruši maziņi, gan pieaugušie dēli ņemti rekrūšos. Iespējams, tāpēc cara tētiņa aicinājums kolonizēt neapstrādātos, auglīgos Krievzemes plašumus radis tik daudz dzirdīgu ausu – lepnie vidzemnieki alka paši būt sev saimnieki un apstrādāt savu zemi.

Uz Krievijas ārēm!

Nopietnāks pavērsiens Santu dzimtas vēsturē notika 1888. gadā, kad Reinis Samts (tolaik – Samte; Vara un Maigas vecvectēvs) ar pusbrāli Andreju Prauliņu un citiem novadniekiem – zemes kārotājiem aizceļoja uz Smoļenskas apgabalu. Ģimeņu vecajie ar zirgiem braukuši izlūkos, tad sekojuši pārējie – ar lopiem, iedzīvi un bērniem. Daži pat veduši līdzi nojaukto ēku baļķus.

Latviskais Reinis Samts (Samte), cariskās Krievijas skrīveru rakstībā nokristīts par “Roman Zamt, vijehal v Smoļenskij guberņ”, pamazām pārtop par Zant. Krievijā viņš apprecas ar Karlīni (Karļinu Andrejevnu), un Krievijā viņiem piedzimst četri dēli – Aleksandrs, Jānis, Alfrēds un Voldemārs.

“Bija laiks, kad uz Krieviju izceļojušos latviešu kolonistus nievīgi saukāja par laimes meklētājiem vai nabaga radiniekiem, taču tā nebija – 19. gs. 80. – 90. gadu izceļotāji, kas tur iepirka zemes, uzcēla mājas un ierīkoja saimniecības, dzīvoja pārticīgi! Mūsu dzimtā joprojām dzīva leģenda par senču mājā norakto zeltu, jāsagaida tik pensija un jābrauc lūkot!” Maiga smejas, bet Varis nopietni piebilst, ka tajos gados uz Krieviju devušies nevis švakākie, bet uzņēmīgākie un sparīgākie zemnieki, kuriem viss izdevies. “Vienas puses ļaudis turējās kopā, cits citu atbalstīja, arī precējās ar novadniekiem.”

Smoļenskas pusē, ap 20 verstu no pilsētas, bijusi prāva latviešu kolonija – 11 sētas (daudz Vāvuļu, daži Krogzemji un Liepiņi); nodarbojušies ar piena lopkopību, piena produktus un sviesta kublus vezumiem vien fīrējuši uz Smoļenskas tirgu, dzīvojuši, cepures kuldami. Santi mituši Petrozalužjē, pie lielās šosejas, pusceļā starp Minsku un Maskavu.

Par spīti revolūcijai un pilsoņu karam, dzīve pamazām sakārtojusies. Kolonijas auga lielākas un pieņēmās spēkā, latvieši organizēja kultūras biedrības, izdeva savas avīzes, spēlēja teātri, ballējās. Ļaudis strādāja, pelnīja, būvējās, precējās, dibināja kuplas ģimenes.

Voldemārs un Albertīne

Te stāsts nonāk līdz punktam, kurā faktiski sācies Santu uzvārds. Reiņa Samta dēls Voldemārs bildina Vāvuļu meitu – skaistuli Albertīni, un 1919. gadā viņi Smoļenskā salaulājas. Laikā, kad Pēterburgā un Maskavā dāmas vēl staigā garās kleitās, Albertīne atļaujas modernāku, īsāku, eiropeiskāku tērpu.

Voldemārs un Albertīne dzīvo saticīgi un laimīgi – stārķi lido čakli, atnesdami septiņus dēlus un meitu (Aleksandrs, Kārlis, Viktors, Zīna, Leonīds un Rūdolfs (abi mirst mazi), Alfrēds un Valters). Viss šķiet labi, taču Krievijā briest nelāgas pārmaiņas. “1929. gadā beidza elpot neps, valsts piežmiedza arī privātsaimniecības un uztaisīja kolhozus. Sākās pirmie aresti. Mūsējiem kolektivizācija bija traumējoša pieredze,” stāsta Varis. “Tolaik jau turīgos uzreiz nešāva, arestēja, iedeva trīs, piecus gadus. 1933. gadā, tad gan – viensētas noplēsa, pašus sadzina sādžās. Bet tos, kas pretojās, – pie sienas.”

1937. gadā, lielās tīrīšanas laikā, kad tika izvērsts terors pret Krievijas latviešiem, čekisti arestēja un aizveda trīs Santu brāļus – Aleksandru, Jāni un Voldemāru. Apsūdzība – 58. pants, sods –nometne, kur viņi 1942. gadā gāja bojā. Ceturtais, jaunākais, Reiņa un Karlīnes dēls Alfrēds, tobrīd dzīvoja Maskavā un, lai nezaudētu karjeru, atteicies no saviem radiem. Māti Karlīni paņēmis pie sevis, taču par tēvu Reini ziņu nav, vismaz Varim ar Maigu nav izdevies atrast. Vai šo soli tuvinieki jelkad spēs piedot un aizmirst? Rūgtums esot joprojām, atzīst Maiga. Vēl ilgi trīsies neizrunāto pāridarījumu asumi, kabatas novilks akmeņu smagums, bet skapjos grabināsies skeleti…

“Krievijā līdz 1937. gadam iznāca latviešu “Zemkopis”, kur bija plaši aprakstīta gan kolhozu dzīve, gan ikdiena un svētki. Protams, to likvidēja,” noteic Varis. Bet Albertīnes brālis Vāvuļu Kārlis nošauts Butovā. Par to, ka muzikants, “Prometeja” aktieris, darbojies latviešu presē. Par to, ka latvietis. Tagad Butovā atklāta piemiņas siena ar upuru vārdiem un dzimšanas gadiem.

Kad Santu brāļi apcietināti un turēti Smoļenskas cietumā, radinieki sākumā viņus drīkstēja apmeklēt – nest pārtiku un tīras drēbes, bet netīrās ņemt uz mājām mazgāt. Kad uz ieslodzīto drēbēm parādījušās asinis, Albertīnes māsa Alma (Voldemāra brāļa Jāņa sieva) sacēlusi baisu trobeli, pieprasot paskaidrot, kas notiek. Tad apmeklējumi aizliegti.

Uz mājām!

Varis stāsta – vienas puses ļaudis cieši turējušies kopā arī kolhozos. Vāvuļu pusē kolhozu nav bijis, toties pie Santiem Petrozalužjē gan – agronoma Dāvja Birkmaņa vārdā nosauktais kolhozs miljonārs. Tam piederējis varens pusotras tonnas smags vaislas bullis, kuru, karam sākoties un evakuējot lopus, nācies atstāt, jo milzeņa kājas nav spējušas turēt tā svaru. Maigas tēvs Kārlis kopā ar kolhoza sievām bijis norīkots pie lopu pārdzīšanas, tad arī pēdējo reizi redzējis savu māti Albertīni. Karš viņu ierāvis krievu armijā, un mājās (pēc mātes nāves) atgriezies kā gvardes vecākais leitnants.

Maiga saka – Santu vīri, Voldemāra un Albertīnes dēli, tādi fiksie zeļļi: rau, Vara tēvs – elektriķis, meistars uz visām kantēm, Viktors – kolhoza priekšnieks, jaunākais brālis Valters – arī elektriķis, Maigas tēvs Kārlis – izmācījies virsnieku kursos, piedalījies kaujās pie Narofominskas, forsējis Aivieksti, ievainots, ārstējies Maskavā, vēlāk bijis komandants Langstiņos.

Par atgriešanos Latvijā paldies jāsaka Albertīnes uzņēmīgajai māsai Almai – tieši viņa bija tā, kas savāca visu ģimeni un kā atamans visu duci atveda mājās un paglāba no vāciešiem, kas atkāpjoties būtu aizdzinuši uz Vāciju.

Kur palikt Latvijā nebija, tīrās nejaušības pēc nonākuši Kurzemē… Nākuši caur Blīdeni, vieni aizgājuši tālāk uz Matkuli, citi uz Auci. Ziemu pārlaiduši kādu māju siena šķūnī, beigās saimnieki ielaiduši virtuvē, jo bēgļu vidū bijušas sievietes ar maziem bērniem.

“Atbraucējiem no Krievijas palīdzēja tā – atutoja, nomazgāja, pabaroja, iedeva dokumentus un norīkoja, kur dzīvot un strādāt. Albertīnes vienīgā meita Zīna tika norīkota pie kāda saimnieka par kalponi, bet tas bija diloņnieks, kas spļāva uz grīdas. Lai meitēns nesaķertu ļauno kaiti, māte pati gāja uz tām mājām. Saslima. Kara laikā neilgi ārstējās Vaiņodes tuberkulozes slimnīcā, septembrī palaista mājās ar līdziedotu mazu pudelīti – kad pilītes izlietošot, viss. 1944. gada novembrī tuvinieki jūdza zirgu pēdējam braucienam…” stāsta Maiga.

Karam beidzoties, šerpā Alma (bijusī Birkmaņa kolhoza pirmrindniece) paziņojusi – kolhozā nestāsies un sameklējusi sev “brīvu” darbu – kļuvusi par pastnieci. Tā arī visu mūžu nostrādājusi.

“Kāroņos” Santi ienākuši pēc kara. Lielas mājas, kurās dzīvojusi skolas direktora sievasmāte. Pats mitinājies dzīvoklī skolā. Ielaidis vienā mājas galā. Vecā kundze 1947. gadā nomirusi, Santi palikuši te dzīvot. Kolhoza laikā “Kāroņos” bijis liels saimnieciskais centrs – mājas, telefons, zirgu ferma. Pirms kara vecie saimnieki nodarbojušies ar zirgu audzēšanu – līdz zemes reformai viņiem piederējis vairāk nekā 60 ha kviešu lauku, bet “Kāroņos” audzētos vaislas ērzeļus pārdeva uz ārzemēm par 700 – 800 latiem.

“Šīs mājas nekad nav tikušas nacionalizētas, nav piederējušas kolhozam. Rija, stallis, klēts – jā, māja – ne. Arī direktors nevienā represiju vilnī necieta, tikai piecdesmitajos Staļina bildei piezīmēto briļļu dēļ zaudēja amatu – pionieru vadītāja bija uzrakstījusi kļauzu,” Maiga atminas reiz dzirdēto. “Bet nu viss pagājis. Tepat kapiņos visi guļ.”

Viņas mamma Milda ar tēvu Kārli iepazinušies jau Krievijā, jo Mildas māsīca dzīvojusi Petrozalužjē – turpat, kur Santi. Bet tā riktīgi sagājušies pēc kara.

Milda Krievijā beigusi vidusskolu, neklātienē iestājusies Pedagoģijas institūtā. Kad 1944. gada rudenī atbraukusi uz Rīgu, dabūjusi darbu Svaru un mēru pārvaldē. “Fāterītis arī tur ganījās,” Maiga nosmaida. “Es piedzimu 1949. gadā, pārējie – Lidija, Jānis un Mārīte – pēc tam. Mamma ar papu nebija sarakstījušies, tā nu mēs visi esam Priedīši.”

Vēlākos gados ģimene sadalījusies – Kandava, Aizpute, Krote, Rembate… Maigas tēvs Kārlis palicis dzīvot “Kāroņos”, mūžībā aizgājis 1980. gadā, 58 gadu vecumā. Krabis apēdis. “Tā mums dzimtas kaite, nez – no Krogzemjiem vai Vāvuļiem? Ja izdodas pārvilkt sešdesmit, tad dzīvo ilgi.”

Maiga un Varis sūrojas – žēl, ka vecie tik maz stāstījuši par pagātni, acīmredzot piedzīvotais atstājis neizdzēšamas pēdas – lieki nerunāt; arī albumos maz veco bilžu. Čekisti savulaik darījuši tā – ienāk mājā, albums uz galda – kas tas, kas šitas? Lai dabūtu rokā visus tuviniekus…

Apprecēt Krogzemi un baudīt vīnu

Maiga izskolojusies par skaitļošanas tehniķi, smej – lietišķa sieviete. Vīrs Rūdolfs kapiņos – krabis… Toties abi dēli Edgars un Artūrs – lieli, kārtīgi vīri, kā jau piebaldzēni – garākie ļaudis Latvijā. Edgaram sieva Linda, bērni – Līva un Toms, Artūram – Aiva un divi puikas – Henrijs un Roberts.

Varis ar brāli Kasparu gājuši tēva Alfrēda pēdās un kļuvuši par elektriķiem – paps ar savu piemēru mācējis neuzkrītoši aizraut. Vara sieva Baiba (Elbreta) nāk no Pāles. Bērnībā ar draudzenītēm jokojusies – gribu apprecēties ar Krogzemi!, ar to domājot smuko Ausekli. Kad Varis viņai pateicis – mums Krogzemji rados (līdzību grūti nepamanīt), sievai acis bijušas lielas jo lielas. Varim ar Baibu trīs dēli – Mārtiņš, Klāvs un Alberts Alfrēds.

Senči stingri turējušies pie zemes, bet jaunie tagad apgūst arī citas mākas – meliorāciju, datorzinības, mežsaimniecību, jurisprudenci, banku zinības.

Varis no elektrības meties uz vīndarīšanu, nodibinājis ģimenes uzņēmumu, nodevis to vecākajam dēlam Mārtiņam, pats rosās kā novadpētnieks, hronists, fotogrāfs un mācās gleznot (zīmētprasme mantota no Krogzemjiem un Vāvuļiem!).

“Re, kā sanāk – laikabiedri par Ausekli runāja kā par pamuļķi, ākstu. Bijis nemiera gars. Cik pazīstami skan – kamēr cilvēks dzīvs, tikmēr viņu nenovērtē. Pēc tam runā citādi…”

Iespējams, tieši Krogzemju gēns Vari deviņdesmito gadu beigās mudināja izmēģināt spēkus vīna darīšanā, bet 2010. gadā – oficiāli reģistrēt savu vīndarītavu. Šodien Aizpute vairs nav iedomājama bez “Eko vīna”, un zinātāji, šo vārdu izdzirdot, gardi nošmaukstina lūpas. Mārtiņa lolojums – bezalkoholiskie, dzirkstošie bērzu sulas dzērieni, kas bagātināti dažādām dabīgām garšām. Vara izsmalcinātie ābolu, pīlādžu un rabarberu vīni aizsākušies kā eksperimenti, bet ieguvuši milzu popularitāti. Nesen tēvs un dēls iekārtojuši vīna pagrabu ar degustāciju zāli Aizputes muzeja pagraba velvēs. Tas viss apliecina Santu kredo: jebkuru darbu darīt no sirds, jo cilvēki ir izslāpuši pēc tā, lai notiktu kaut kas labs!

Savējos sajust ar sirdi…

Saistītie raksti

Par savu dzimtu viņi var runāt bezgalīgi. Rādīt bildes, datu apkopojumus, izdrukas. Lūk, Maiga apkopojusi represētos. Klau, vajadzētu vēlreiz aizbraukt uz Krieviju, tur ir tēvabrāļa Aleksandra kaps, tur vēl nesen dzīvojuši pirmo latviešu kolonistu pēcteči, kas runājuši latviski.

Ā, un vajadzētu vēlreiz aizskriet uz Vestienu, Tolkas kapiem pie vecajiem Santiem! Viņu atdusas vietu vairāk ar sirdi, ne acīm vai rokām atradusi Vara sieva Baiba. Un augusta pēdējā svētdienā atkal vajadzētu visiem sanākt kopā “Kāroņos” – kādas septiņas sanākšanas jau dokumentētas. “Rau, cik visi smuki un smaidīgi, par ko bēdāties? Jādzīvo tik nost!” Maiga noteic.

LA.lv