Mobilā versija
Brīdinājums -7.4°C
Tenis, Dravis
Trešdiena, 17. janvāris, 2018
15. decembris, 2017
Drukāt

“Sapnī redzu: atnāk Kaspers Hauzers”. Liānas Langas dzeja

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Liāna Langa

Liāna Langa (1960) ir dzejniece un publiciste, studējusi literatūru Latvijā un ASV. Iznākušas četras dzejas grāmatas – “Te debesis, te ciparnīca” (1997), “Iepūt taurītē, Skorpion!” (2001), “Antenu burtnīca” (2006), “Vilk­ogas” (2010) – un ceļojumu eseju krājums “Es varēju nesteigties” (2008). Saņēmusi Literatūras gada balvu (2002. un 2011. gadā) un Dzejas dienu balvu (1998. un 2006. gadā). Piedalījusies filmu atlasē starptautiskajam kinoforumam “Arsenāls”, idejas autore un producente režisora Gunāra Bandēna dokumentālajai filmai “Tramvajs, vārdā Kalpotājs” (2005), veidojusi Latvijas dokumentālā kino programmu “Garīgā pretestība” Starptautiskajam Amsterdamas dokumentālā kino festivālam.

Bijusi starptautiskā vizuālās mākslas projekta “Trīs logi” (autori Verners Pencels, Nikolass Humberts) kuratore Latvijā. Dziesmu vārdu autore Raimonda Paula mūziklam “Leo. Pēdējā bohēma”.

Liānas Langas dzejoļu izlases iznākušas Vācijā, Lietuvā, Krievijā, Čehijā un Kanādā, viņas dzejoļi atdzejoti un publicēti ivritā, kā arī franču, itāļu, zviedru, rumāņu, ungāru, turku, hindi un citās valodās. Piedalījusies dzejas festivālos un grāmatu tirgos Izraēlā, Indijā, Francijā, Čehijā, Vācijā, Lietuvā, Rumānijā, Zviedrijā, Turcijā, Krievijā un citur. Ikgadēja Dzejas dienu pasākuma “Klasisks dzejas vakars” kuratore. Ar Liānas Langas vārdiem dziesmas komponējis Raimonds Pauls, Arturs Maskats un Hardijs Lediņš. Atdzejojusi Josifu Brodski, Tedu Hjūzu un Petru Borkovecu.

Gada sākumā apgādā “Neputns” nāks klajā jaunais Liānas Langas dzejoļu krājums “Velēnu kleita”.

– Jaunais dzejoļu krājums – ciktāl var spriest pēc pāris dzejoļiem – šķiet visai atšķirīgs no iepriekšējiem. Vai tam ir kāds vadmotīvs, varbūt izjūta, kas vijas krājumam cauri?

L. Langa: – Jaunā krājuma dzejoļi tapuši gandrīz piecu gadu laikā dažādu pārdomu un izjūtu posmos, tādēļ par kādu vienu vadmotīvu nevaru spriest, neesmu ieguvusi pietiekamu distanci. Domāju, ka arī dzejoļi ir dažādi gan satura, gan formas ziņā. Neesmu daudzrakstītāja, manuprāt, viena no lielākajām bīstamībām autoram ir sākt pašam sevi atražot.

– Lasot šo dzejas kopu, ienāca prātā: vai ir kādi vārdi, kuri klusītēm sēž smadzeņu kaktiņā un gaida dzejoli, kurā varētu iegulties? Pamanīju vārdu “zimzas”, kas nešķiet ikdienišķs sinonīms.

– Tā tas ir. Par apvidvārdu “zimzas” man pastāstīja kāds cilvēks, un šis vārds, sinonīms brūcēm, iesēdās manā atmiņā un tad ienāca dzejolī. “Zimzas” ir arī vietvārds, viensētas nosaukums Jaunpiebalgas pagastā.

– Kāds ir bijis jūsu pēdējais spilgtākais literārais piedzīvojums, un kā kopumā vērtējat jau gandrīz aizvadīto gadu latviešu literatūrā?

– Mugurkaulu procesam prozā, manuprāt, pēdējos gadus veidoja sērijas “Mēs. XX gadsimts” darbi. Ikšķiles novada bibliotēkas darbinieces man teikušas, ka, lai tiktu pie sērijas romāniem, cilvēki gaida rindā. Man spilgts literārs piedzīvojums bija Vlada Spāres groteskas žanrā sarakstītais romāns “Tu nevari dabūt visu, ko gribi” – neparasts, meistarīgi uzrakstīts sacerējums, kurā autors, reflektējot par nāves tēmu un pārvarot bailes no tās, apliecina dzīvi. Romānā ir neaizmirstamu varoņu korpuss, visnegaidītākie piedzīvojumi, groda mūsdienu laika faktūra un žilbinoši izstrādāti dialogi. Savukārt no pasaules autoru darbiem vēlos izcelt Džona Maksvela Kutzē “Kristus bērnību” – romānu, kas liek domās pie tā atgriezties vēl ilgi pēc izlasīšanas.

Dzejas ABC

Literatūrkritiķe Inta Čaklā (1941-2016): “Liānas Langas dzejas pamatizjūta ir tāda, ka esības jautājumi vienmēr ir lielāki par atbildēm, pat visgudrākajām. Līdzās intelektam viņas dzejā pastāv intensīvs miesas “prāta” un likteņa pārdzīvojums, un tas vienmēr notiek šeit un tagad.”

 

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzejoļus no topošā Liānas Langas krājuma “Velēnu kleita”.

pie tava klusuma galdiem

salējām sarkanu vīnu

bet pirms tam klusi teicām –

zeme paņems mūs visus un visu

pie tava klusuma galdiem

dalījāmies ar maizi

bet pirms tam korī teicām –

zeme atdos mūs visus un visu

***

kas izmisušiem ļaudīm atliek? tikai sapņi

par valstību, kur nebeidz bumbierkoki ziedēt

kur skudras joņo bezgalības aplī

un mirušie ar dzīviem apskāvienā

stāv, it kā robežu vairs nav, un

sāpju arī

stāv ziedlapiņu drānās mirdzēdami

viss izbeidzies, un vēl nekas nav sācies

***

kādēļ tu neguli šai Ziemassvētku naktī

kāpēc tu neguli šai Ziemassvētku naktī,

kad ciemā ļaužu logi sen ir apdzisuši?

ir visas zvaigznes dieva karotē

zem galda

un sniegpārslas kā zivis apklusušas?

varbūt, ka redzi divus skuķus skrienam

pa putekļainu ceļu baltās blūzēs

un pionieru kaklautos no stikla

sarkana?

vai velti gaida mājās griķu zupa?

dzinn – dzinn – dzinn – dzinn

uz liesiem pleciem mugursomas kratās

ar bizēm bantēs tumši zeltainām?

to šonakt atjaut tu?

un vēro, kā ceļš aizdiebj viņām priekšā

dzindz stikla kaklauti un sabirst vaļā mutēs

un apklāj mēles zimzām sarkanām?

kādēļ tu neguli šai Ziemassvētku naktī?

jo aizspurdz puteklīši priekšā viņu soļiem?

un skuķi izdabū, kā vārdu stikli griež

tik vēl to nezina?

reiz mēles atstās savu rīta sarunu

kad zeme sagrozīsies vietām

ar sārtiem mākoņiem, kur sarkans kaklauts pland

no rieta atkritis kā asiņaina šķēle

uz galda gaidīs knīpas griķu zupa

no salda mutuļa

***

sapnī redzu: atnāk Kaspers Hauzers

būvēt durvis ārā man pie liepas

kuras gaismā ved uz kaut kurieni

bīdām tās pa labi un pa kreisi

durvis neredz it neviens, vien abi

izrotājam tās kā seni draugi

virs tām kurvji, pilni zemenītēm

odziņām, ko itin neviens neredz

Hauzers saka – te tām durvīm jābūt

te, pie liepas, kura tevi mīļo

saku viņam – Kasper, varbūt vēlāk…

un mēs abi atkal gaismu bīdām

tikai strazdi mūsu durvis redz

kuri liepā pulcējas uz vakti

labi, Kaspers saka,

vēl tu paliec šeit

pazūdot caur saldo liepas muti

***

divos naktī nokāpu rakstnieku namā uz ķēķi pēc tējas –

ap galdu zem lampas sēdēja kolēģi – laimīgi, sadzērušies

sejas priecīgas, apskaidrotas

korī skanēja vienlaikus runātie

monologi

apstājos ēnā dziļā kā miegs bez sapņa

tintes piedurknē stāvēju neredzama

&

laimes murdoņa skanēja gluži

kā orķestra uzskaņošanās

īsu brīdi pirms diriģents melnā

paceļ zizli

***

ausma no pupiem rasu spiež

dancina pupus ausma

biškrēsliņš pļavā

klusējot zied

un pasaules zelts iebēg stūrī

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+