Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
3. marts, 2015
Drukāt

Sarežģītajā pasaku pasaulē (1)

Publicitātes (Ziedoņa Safronova) fotoPublicitātes (Ziedoņa Safronova) foto

Skats no Liepājas teātra izrādes "Zelta pods".

Izrāde “Zelta pods” kārtējo reizi apliecina Liepājas teātra aktieru  ansambliskumu, tomēr ir sajūta, ka režisors pasaku interpretējis atbilstoši bērnu, nevis pieaugušo uztverei .

Liepājas teātra jauniestudējumā “Zelta pods” skatītājs tiek ievests vizuāli krāšņā pasaku pasaulē, kuras galvenā tēma atbilstoši izrādes pamatā izmantotajam vācu romantisma rakstnieka E. T. A. Hofmaņa stāstam ir realitātes un fantāzijas attiecības. Ironiskā kārtā šī tēma kļūst arī par galveno izrādes problēmu, jo nepamet sajūta, ka latviešu skatītājiem labi pazīstamais nīderlandiešu režisors Jans Villems van den Boss Hofmaņa pasaku interpretējis atbilstoši bērnu, nevis pieaugušo uztverei.

Izrādes centrā, kā jau ierasts pasakas žanrā, ir harismātisks titulvaronis. No vienas puses, Rolanda Beķera atveidotais students Anselms raisa prieku – nav šaubu, ka aktieris pelnījis vairāk lielu lomu, jo ar savu skatuvisko organiku nezūdoši prot noturēt skatītāju uzmanību. No otras puses – tomēr nerodas pārliecība, ka Anselma loma būtu neapšaubāma veiksme, kaut arī formāli aktierim maz ko var pārmest. Problēma, kas saskatāma ne tikai titulvaroņa portretējumā, bet arī visa iestudējuma kopējā koncepcijā, – režisors gan uz Anselmu, gan uz pārējām skatuviskajām norisēm raudzījies no visai vienkāršota skat­punkta. Anselms savā būtībā atgādina latviešu Sprīdīša arhetipu, un līdz ar to – diemžēl – izrādes centrā ir nevis paša galvenā varoņa potenciāli sarežģītā un pretrunīgā personība (ko iezīmē kaut vai marionetiski deformētā kustību partitūra), bet gan notikumi, kas risinās ap viņu. Tādēļ Rolandam Beķerim titullomā atliek tikai tipinošā solītī skriet līdzi (vai pretī) jauniem piedzīvojumiem, bezgalīgu skatuves laiku veltot izbrīna attēlošanai, un aktieris šo uzdevumu pilda tik precīzi, ka brīžiem pat pārspēlē ap viņu demonstrētos “brīnumus”. Pateicoties grima mākslinieces Maijas Gundares radošajam darbam un Ingas Raudingas izstrādātajai lauzītajai kustību partitūrai, Anselma ārējais veidols raisa asociācijas ar aktiera Džonija Depa bieži portretētajiem ekscentriskajiem dīvaiņiem Tima Bērtona filmās – šokolādes fabrikas īpašnieku Villiju Vonku vai dēmonisko bārddzini Svīniju Todu. Tādēļ vilšanos sagādā fakts, ka režisors izrādē pat nav centies radīt iespaidu par Anselmu kā kaut ko vairāk nekā brīnumu apžilbinātu un nedaudz neveiklu jaunekli, kurš ar bērnišķīga izbrīna izteiksmi sejā mēro ceļu cauri dažādiem piedzīvojumiem.

Par sarežģītāko skatuvisko tēlu izrādē kļūst Kaspara Kārkliņa atveidotais Autors/Stāstnieks, kurš ne tikai ar dažādu skatītāju zālei adresētu uzrunu palīdzību idejiski ieved un izved no Hofmaņa stāsta fantastiskās pasaules, bet arī gluži reāli darbina skatuves mehānismus. Aktieris, ģērbies pelēkā kostīmā ar cepuri, pie kuras piestiprinātas kinematogrāfa brilles, trīs stundas garo izrādi pavada skatuves bedrē – cītīgi griež ratus, rausta sviras un ar apbrīnojamu jūtīgumu dzīvo līdzi visam, kas notiek uz skatuves. Kaut arī realitātē skatuves mehānismus vada daudz racionālāki “spēki”, šī metafora par izrādi kā Autora iedarbinātu un ierosinātu atmiņu stāstu ir pat vairāk nekā aizraujoša.

Izrādei kopumā trūkst smalku nianšu, pustoņu, kas skatītājam liktu pašam sev nemitīgi uzdot jautājumu, vai tas, kas notiek uz skatuves, piederīgs reālajai vai irreālajai (fantāzijas) pasaulei. Hofmanis, atšķirībā no van den Bosa, robežu starp šīm divām matērijām nenovelk un līdz ar to rada gandrīz netveramu sajūtu, ka lasītājs atrodas abās šajās pasaulēs vienlaikus. Atšķirībā no vairuma pasaku, “Zelta pods” fantāzijas avotu meklē nevis fantastiskajā, bet tepat – dzīves realitātē, līdz ar to jau a priori apšaubot ap mums esošo pasauli kā racionāli izskaidrojamu.

Skatuves darbība tikai retos brīžos paceļas līdz mistiski brīnumainas norises līmenim. Izrādē mītu un simbolu pasaule izskaidrota pat trīskārši – gan vārdos, gan fiziskajā skatuves darbībā, gan programmiņā. Iebildumus raisa vairākos izrādes līmeņos izmantotais ilustratīvisma princips – aktieru plastiski izspēlētās attiecības pārbagātīgā slānī nomāc teksta gūzmas, kuras brīžiem dublējas ar fizisko skatuves darbību, bet vēl biežāk (sevišķi iepriekš nesagatavotam, respektīvi, Hofmaņa stāstu nelasījušam skatītājam) gluži vienkārši apgrūtina loģisku sižeta uztveri. Savukārt varoņu izpildīto songu laikā paralēli jau tā skaidri uztveramajam dziesmas tekstam skatuves priekšplānā režisors bariņam aktieru liek vēlreiz ar pantomīmiskiem izteiksmes līdzekļiem ilustrēt dziesmu saturu. Radītais efekts ir nedaudz neveikls, jo atgādina tādu kā pamatskolas Ziemassvētku koncerta priekšnesumu.

Neskatoties uz izrādes saraustīto ritmu, ko gribot negribot diktē režisora veidotajiem iestudējumiem raksturīgās monumentālās skatuves pārbūves, “Zelta pods” ir kārtējā izrāde, kas apliecina Liepājas teātra aktieru ansambliskumu – gandrīz fiziski jūtams, ka aktieri izrādē darbojas kā milzīga vienota mehānisma zobratiņi, katrs, izņemot galvenās lomas atveidotāju, iejūtoties vairākās lomās. Žanra smalkumus aktierspēlē visprecīzāk jūt Anete Berķe, Egons Dombrovskis, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata, Mārtiņš Kalita.

Uz scenogrāfa un videomākslinieka Māra Kalves radītā pasakainā skatuves noformējuma fona aktieri atgādina augstāka spēka (autora/režisora) vadītas marionetes, un šo iespaidu vēl pastiprina Ilzes Vītoliņas modelētie kostīmi – melna zamšauduma triko, kas ātri un vizuāli efektīvi tiek papildināti ar dažādām “pieliekamām” kostīmu detaļām – cepurēm, frakām, svārkiem, kleitām. Tikai žēl, ka režisors ārkārtīgi spilgtajai un vizuāli iespaidīgajai izrādes formai nav radis dziļāk pamatotu saturu.

Uzziņa

E.T. A. Hofmanis “Zelta pods”, iestudējums Liepājas teātrī

Režisors: Jans Villems van den Boss, scenogrāfs un videomākslinieks Māris Kalve, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Andris Vilcāns.

Lomās: Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis, Anete Berķe, Everita Pjata, Agnese Jēkabsone, Ilze Jura, Ģirts Lukevics u. c.

Nākamā izrāde: 15. martā.

Vārds skatītājam

Evija Barkāne, optometriste: “Pirmais, kas nāk prātā – krāsaina pasaka pieaugušajiem. Lai arī viedokļi ir dažādi, es spēju iedziļināties šajā pasakā, jo tā lieliski atspoguļoja divas pasaules – ilūzijas un realitāti –, ar kurām bieži nākas saskarties arī ikdienā. Šī noteikti nav izrāde, kas patiks visiem. To nevar izprast virspusēji, jādomā dziļāk. No pārējām klasiskām izrādēm tā atšķiras ar krāsainību, skaistām instalācijām un tērpiem. Vēlos izcelt aktieru ieguldīto darbu, kas ir apbrīnojams. Nepiekrītu tiem, kas saka, ka izrāde ir slikta. Tā vienkārši ir savādāka.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Īsti nesaprotu tikai vienu – kā var nesajust to, kas izrādē iekodēts? Varbūt traucē paši prāts, ne režisors… Man likās izcili. Bravo!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+