Kultūra
Teātris un kino

“Seksīgā vecmāmiņa” ārpus labā un ļaunā. Lenijai Rīfenštālei – 115 0

Foto: Wikimedia Commons

Stingrā bērnība

Dejotāja, aktrise, režisore, kinematogrāfa reformatore, fotomāksliniece, zemūdens filmētāja… Ar savu “bezšķautņainību”, kā pati to definējusi kādā intervijā, Lenija Rīfenštāle tiecās aptvert neaptveramo un tāpēc palika tieši tāda, kādu sevi aprakstījusi atmiņu grāmatā – elks un avantūriste, upuris un uzvarētāja, krietni vien patmīlīga un vienlaikus arī nesavtīga un pašaizliedzīga būtne, vāja, taču arī nesalaužama, allaž atdzimstoša pēc neskaitāmajām traumām, kropļojumiem un visa veida kaunpilnām padzīšanām no visiem pjedestāliem. Katrā ziņā viņa noteikti ir viena no savdabīgākajām 20. gadsimta sievietēm.

Lenija, pilnā vārdā Helēna Berta Amālija Rīfenštāle piedzima Berlīnes strādnieku rajonā Vedingā 1902. gada 22. augustā. Viņas tēvs Alfreds Rīfenštāls bija sekmīgs uzņēmējs, kuram piederēja prāvs ventilācijas un apsildes iekārtu uzņēmums. Māte Berta Ida Rīfenštāle (dzimusi Šerlaha) pati bija 18. bērns ģimenē, un ar viņas nākšanu pasaulē šis “rūpals” noslēdzās, jo viņas piedzimšana viņas māte beidzot laupīja dzīvību. Bertas Idas tēvs drīz apprecēja savu bērnu audzinātāju, kura viņam dzemdēja vēl trīs bērnus. Bertai Idai un Alfredam bija divi bērni – Lenija un Haincs.

Protams, Leniju ģimenē loloja un jau agri novērtēja viņas mākslinieciskās noslieces. 1910. gadā Lenija sāka mācīties Berlīnes mākslas skolā, kur pievērsās glezniecībai, taču par lielāko bērnības un jaunības kaislību Lenijai kļuva deja. Itāļu mūziķis F. Buzoni, noskatījies, kā Lenija dejo viņa mūzikas pavadījumā, uzrakstīja viņai īpašu valša kaprīzi, kas vēlāk kļuva par viņas vienu no populārākajiem priekšnesumiem.

12 gadu vecumā Lenija iestājās peldēšanas sporta klubā, kur ātri sāka ar panākumiem piedalīties sacensībās un saņemt godalgas. Taču reiz viņa neveiksmīgi nokrita no piecmetrīgā tramplīna, guva nopietnus savainojumus, un meitenei nācās aizmirst par peldēšanu kā sportu. Atkopusies Lenija iestājās vingrošanas klubā, taču arī tur viņu vajāja traumas, tāpēc arī šo vidi nācās pamest. Tad viņa pievērsās slidošanai – gan ziemā, gan ar skrituļslidām. Taču – atkal traumas, un drīz arī šī nodarbe bija jāpamet.

Atmiņās Lenija daudz un detalizēti vēstījusi par savu bērnību: par pasaku lasīšanu, aizraušanos ar fizkultūru, deju nodarbībām un baletu, pievēršanos filosofijai, astronomijai un Džeka Londona, Ļeva Tolstoja un Fjodora Dostojevska darbu lasīšanu. Lenija atzinusi, ka jau bērnībā viņu aizrāvuši reliģijas un brīvības jautājumi, stiprinot viņā dzīves vienu no galvenajām atziņām, ka personīgā brīvība, tieksme patstāvīgi sasniegt izvirzītos mērķus, necerot uz nejaušībām, ir vissvarīgākais. Šī sakoncentrēšanās visu pārējo pārliecinoši atbīdīja otrā plānā.

Dejas kaislība

Paralēli jeb faktiski pamatā, protams, notika arī mācības, par kurām gan Lenija pati īpaši daudz nav vēstījusi. 1918. gadā viņa sekmīgi pabeidza mācības Berlīnes Kolmogrenes licejā un tūlīt pat sāka pastiprināti apgūt dejošanu. Pēc viņas pirmās publiskās uzstāšanās izcēlās nopietns konflikts ar tēvu, kurš uzskatīja, ka dejotājas faktiski pielīdzināmas padauzām jeb tā dēvētajām kritušajām sievietēm.

Un tēvs bija ļoti kategoriski noskaņots. 1919. gadā viņš nosūtīja Leniju uz pansiju Talē. Taču tur viņa sāka vēl aktīvāk nodarboties ar dejošanu, piedalījās teātra uzvedumos, kā arī apmeklēja vietējo brīvdabas teātri. Pēc gada viņai atļāva aiziet no pansijas. 1920. gadā Lenija uzsāka algota darba gaitas, kļūstot par sekretāri tēvam piederošajā uzņēmumā, apguva rakstāmmašīnu, stenogrāfiju un grāmatvedības uzskaites pamatprincipus. Tostarp beidzot viņa varēja pilnībā brīvi nodoties dejošanai bez atskatīšanās uz tēva bargo seju, kurš savus uzskatus šajā jautājumā tā arī nemainīja.

No 1921. līdz 1923. gadam Lenija mācījās baleta skolā, ko vadīja bijusī Pēterburgas balerīna Jevgeņija Eduardova, kā arī papildus apguva raksturdejas zinības Jutas Klamtas skolā. 1923. gadā Lenija uz pusgadu aizbrauca uz Drēzdeni, lai mācītos pie Mērijas Vigmanes. Starp citu, Eduardovas baleta skolā Leniju uzņēma 19 gadu vecumā, lai gan parastais vecums šādam nolūkam bija seši gadi. Tur Lenija trīs reizes salauza potīti, taču divu gadu laikā vienalga kļuva par labāko audzēkni. Koncertējot Prāgā, Lenija traumēja ceļgalu, pēc kā ārsti ieteica viņai tomēr atteikties no domas par baletu, kam viņa uzreiz nepaklausīja.

Lenijas pirmā solo uzstāšanās notika Minhenē 1923. gada 23. oktobrī, kam sekoja tūre kopā ar teātra kamertrupu Berlīnē, Frankfurtē pie Mainas, Leipcigā, Diseldorfā, Ķelnē, Ķīlē, Štetinā, Cīrihē, Insbrukā un Prāgā, kur kārtējās nopietnās traumas dēļ tad arī būtībā noslēdzās viņas dejotājas karjera. Cita starpā vērts pieminēt, ka Lenijas pirmā publiskā solo uzstāšanās Minhenē notika tajā pašā zālē, kur mazliet vēlāk kopā sanāca Hitlera vadītie pučisti…

Kino pasaules vilinājumi

Augšupejas ceļu kinomākslā Lenija uzsāka 1924. gadā tieši kā dejotāja. Savā debijas filmā “Svētais kalns”, kuras režisors bija Arnolds Franks, viņa izpildīja dejotājas Diotimas lomu. Tad sekoja darbs vairākās tā dēvētajās “kalnu filmās” (darbība notiek tikai kalnos), kuru režisors arī bija Franks: “Lielais lēciens”, “Baltais ad Picpalū”, “Vētra virs Monblāna” un citās. Tur Lenija bezbailīgi iekaroja kalnu virsotnes, iztiekot bez nodrošinājuma, riskējot ar dzīvību, pati izpildot arī virkni sarežģītu triku.

1925. gadā Lenija nofilmējās filmā “Ceļš uz spēku un skaistumu”, kas vēstīja par moderno fizisko kultūru. Kopā ar vācu fizkultūriešiem, topošajiem esesiešiem, pavadītais laiks, iespējams, nepalika gluži bez sekām. Pēc filmēšanas laikā notikuša kārtējā meniska savainojuma Leniju nogādāja slimnīcā operēšanai. Tajā laikā viņas pielūdzējs Franks jau rakstīja scenāriju jaunajai filmai, kurā Lenijai bija paredzēta īpaša loma. Tā dēļ Lenija pārtrauca saderināšanos ar savu pirmo līgavaini Otto Froichaimu, pēc ceļgala apārstēšanas nekavējoties metoties filmēšanas un jaunu mīlas dēku gūstā.

1927. gadā Franks sāka filmēt savu kārtējo filmu ar Lenijas piedalīšanos – “Lielais lēciens”, kurā viņas sportiskie talanti jau izpaudās pilnā mērā. Filmēšanā viņa iepazinās ar Hansu Šnēbergeru – galvenās lomas izpildītāju un kinooperatoru, ar kuru nodzīvoja mīlas savienībā nākamos trīs gadus, kas bija viņas personīgais rekords. Taču katrā ziņā tā bija savienība ar nosacījumiem, pietiekami stingriem, jo Lenija strikti cienīja personīgo brīvību, tāpēc – nekādas laulības, bērni, virtuve vai baznīca. Un viņas brīvības izpratne praksē galvenokārt izpaudās tā, ka viņa pati izlēma, ar ko kopā filmēsies, ko filmēs un kuru kādu laiku mīlēs. Tiesa, vēlāk viņa gan pārkāpa šo savu principu – gadījumā ar Peteru Jakobu…

Kādas Franka filmas uzņemšanas laikā vēl bez Lenijas traumām filmēšanas grupu vajāja arī gūzma citu nelaimju, turklāt tik lielā mērā, ka vienubrīd režisors uzskatīja, ka projekts izgāzies, tāpēc slēdza to. Taču Leniju tāds iznākums neapmierināja, un viņa pirmo reizi pati ņēma rokā kinokameru, par saviem līdzekļiem uzfilmēja apmēram 600 metrus kinofilmas, kas beigās arī izglāba filmu. Satriektais Franks sāka pats personīgi apmācīt Leniju gan režisora, gan operatora meistarībā, turklāt viņa paralēli iestājās darbā filmu kopēšanas nodaļā, kur apguva visus attīstīšanas, kopēšanas un filmu montēšanas procesu smalkumus.

Lenijas popularitāte pieauga tik strauji un tik lielā mērā, ka viņa acumirklī izpelnījās citu slavenību skaudību. Piemēram, kādā filmēšanas reizē pati Marlēna Dītriha niknumā vienkārši parādīja Lenijai savu… atkailināto pēcpusi.

Griba un vara

1931. gadā Lenija nodibināja pati savu kino ražošanas uzņēmumu un gada laikā uzņēma pirmo patstāvīgo filmu “Zilā gaisma”, kurā startēja gan kā režisore, gan producente, gan scenāriste (kopā ar Belu Balašu) un arī galvenās lomas izpildītāja. Filma ekrānos noturējās rekordilgu laiku: Parīzē 14, bet Londonā 16 mēnešus bez pārtraukuma.

1932. gadā Lenija uzrakstīja vēstuli Hitleram, faktiski it kā lūdzot atbalstu lielformāta darbu uzsākšanai. Hitlers atbildēja Lenijai, taču vēl nekāds konkrēts risinājums debesmalā neiezīmējās. Taču kopš tā mirkļa Leniju sāka aizvien biežāk ievērot nacistu partijas augstāko funkcionāru sabiedrībā. Iegūstot varu 1933. gada sākumā, Hitlers atcerējās par Leniju un uzaicināja viņu pie sevis, pasūtot it kā pārbaudes darbu – dokumentālo filmu “Gribas uzvara”, kurā atainots NSDAP 5. kongress.

Rezultāts Hitleru iepriecināja, taču to ļoti drīz izņēma no apgrozības – tajā visu laiku līdzās fīreram bija redzams nekaunīgais un strauji par ienaidnieku kļuvušais Rems. Lieta atrisinājās visnotaļ laikmetīgi: Remu nogalināja, bet filmu nolika plauktā. Hitlers nevarēja saviem brutālajiem kaulu lauzējiem uzticēt tik smalku padarīšanu, kāda ir māksla. Viņu darbs ir šaut, kārt, slīcināt un spridzināt, bet ne jau veikt efemēras kustības dvēseles apmierinājumam. Patiešām, kurš gan var iedomāties visnotaļ primitīvo homiķi Remu dvēseles inženiera lomā? Bet te, raugi, ir viena tāda debešķīgi gracioza Grietiņa. Viņa spēs.

Jāpiebilst, ka Hitlers sevi uzskatīja par mākslinieku jeb vismaz mākslu saprotošu cilvēku, un nodarbošanās ar politiku jau bija tikai tāda piespiedu padarīšana. Raugi, tā nu sanācis, ka viņš vienkārši spēj labāk par citiem saskatīt un risināt visas iespējamās politiskās problēmas. Viņam piemīt ģeniāla intuīcija, un visi to labi saprot. Un tagad viņam obligāti jānodarbojas ar politiku, jo citu, ar kuriem varētu rēķināties, vienkārši nav. Taču, tiklīdz vācu nācijas un āriešu rases diženums būs atjaunots (un tas notiks ļoti drīz, viņš svēti tic!), viņš uzreiz atgriezīsies mākslā un satrieks pasauli ar mākslinieciskajiem atklājumiem vēl vairāk, nekā to iespējis ar politiskajām un militārajām uzvarām.

Hitlera mākslas koncepts

Saistībā ar Lenijas skumjā laikabiedra Hitlera attieksmi pret mākslu un ideoloģiju ir vērts vēl mazliet pie tās pakavēties. Zināms, ka Hitlers bija noteicis trīs galvenos iekšējos reiha ienaidniekus: strādnieku kustība, žīdi un baznīca. Pirmie divi nav nekādā saistībā ar šā materiāla tēmu, taču trešajam tāda ir. Hitlers allaž draudēja, ka iznīcinās jebkuru, kurš sadomāsies stāties viņam ceļā, tāpēc arī baznīca (kristiešu tātad) kā gluži konkrēts morālais spēks, kas stājās pretim Hitleram, bija pakļaujama iznīcināšanai. Un viņš patiešām nesaudzīgi izrēķinājās ar ikvienu garīdznieku, kurš atļāvās savos sprediķos bilst kaut ko pret jebkādu viņa iniciatīvu. Tādējādi nometnēs nokļuva tūkstošiem garīdznieku, un viņu dzīve tur nebija viegla.

Taču vienlaikus Hitlers atšķirībā, piemēram, no boļševikiem sākumlaika padomijā atzina arī baznīcas noderību. Taču ar nosacījumu, ka tā piesliesies valstij un pārtrauks pretstāvi nacismam. Tam bija konkrēta jēga: baznīca savos tūkstošgadēs noslīpētajos rituālos, mūzikā, arhitektūrā bija estētiski pievilcīga nolūkā iedarboties uz draudzes locekļu apziņu jeb faktiski zemapziņu ar “ideoloģiski pareizi ievirzītām runām”. Ja tādu spēku padarītu paklausīgu un dabūtu savā pusē, nacismam no tā būtu tikai labums.

Un vēl Hitlers bija negatīvi noskaņots pret kristietību tieši tās proponētā vājas gribas un beziniciatīvas cilvēka ideāla dēļ. Viņam labpatika kaut kas izlēmīgāks. Piemēram, samuraju ideja par došanos nāvē imperatora vārdā. Tostarp viņam nepatika arī islāms, lai gan tajā vislabāk viņam simpatizēja visa veida džihāda jeb tātad nesaudzīgas svētās cīņas ar neticīgajiem ideja.

Vārdu sakot, Hitleram bija vajadzīgs režisors, kurš spētu visas partijas vajadzības nokārtot eleganti, nevis uzbāzīgi un aprobežoti, kā to bija paradusi darīt nacistiskā prese, ko saprata arī pati Trešā reiha vadība. Hitlers nepārvarami alka, lai nacionālsociālisma nesatricināmi pareizās idejas cilvēku galvās iegulst it kā pašas – tikai noskatoties precīzi nofilmētus un samontētus kinokadrus možu maršu ritmu pavadījumā.

Lūk, un tieši tas arī bija Lenijas “pārbaudes” darbā. Hitlers acumirklī to uztvēra, tāpēc nekavējoties uzticēja viņai ļoti atbildīgu darbu – lielas dokumentālās filmas uzņemšanu par grandiozo nacistu partijas saietu, kas notika speciāli šim notikumam uzceltajā stadionā Nirnbergā 1934. gadā no 4. līdz 10. septembrim. Lenijai piešķīra neierobežotus līdzekļus, kā nolūkā vienkārši iesaldēja visu citu Vācijā jau uzsākto filmu finansēšanu.

Lenijas komandā bija 120 (daži avoti vēsta, ka pat vismaz 170) darbinieku: 36 operatori, 80 palīgi un tamlīdzīgi. Kameras nostiprināja uz augstākajiem namiem, pacēla gaisā dirižabļos, pašu fīreru efekta pastiprināšanas nolūkā filmēja dažādos rakursos no apakšas, no speciāli šim nolūkam izraktām akām, kā arī no īpašiem paceļamajiem krāniem un kustībā no automobiļiem, kas pārvietojās pa speciāli filmēšanai uzstādītām sliedēm. Vienlaikus vairāki desmiti kameru filmēja pūli, hitlerjūgenda, trieciennieku, jaunu sieviešu, kareivju sejas. Pēc tā visa – rūpīga un labi pārdomāta montāža.

Filmas “Gribas triumfs” būtība un saturs ir gaužām vienkāršs – fīrers un tauta; fīrers ir uzticīgs savai tautai, un tā viņam uztic savu likteni; fīrers ir vienots ar tautu. Pirmizrāde paša Hitlera klātbūtnē notika 1935. gada 28. martā Berlīnes zooloģiskā dārza UFA pilī. Efekts bija grandiozs. Pēc filmas noskatīšanās fīreram sāka ticēt arī tie, kuri vēl bija svārstījušies, – viņam acumirklī uzradās miljoniem jaunu atbalstītāju visā Vācijā. Un ārvalstīs arī.

“Gribas triumfs” saņēma 1934./1935. gada vācu kinoprēmiju, 1935. gadā prēmiju par labāko ārvalstu dokumentālo filmu Venēcijas biennālē un 1937. gadā zelta medaļu Vispasaules izstādē Parīzē. Pēc tā Lenija Vācijā kļuva par sava veida “nacionālo režisoru”. Tāpēc saistībā ar to, kurš būs režisors filmai par 1936. gada Berlīnes olimpiādi, pat neradās neviens lieks jautājums…

Kongresa filmēšanas laikā Lenijai bija 32 gadi: izsmalcināta, augstākā mērā enerģiska, īstena “Vācijas meiteņu savienības” pārstāve. Tiesa, viņa nebija šīs organizācijas locekle, un vispār lielākā daļa vāciešu centās uz turieni nelaist savas meitas, jo parasti no vasaras nometnēm viņas mājās atgriezās stāvoklī… Lenija nebija vēl ne reizi precējusies, lai gan jau vairākkārt bijusi stāvoklī. Visapkārt grozījās gūzma vācu ūbermenšu, un arī Lenijai bija grūti turēties visiem pretim. Tostarp, kā pauž avoti, viens no aktīvākajiem šajā frontē it kā bijis labi zināmais izvirtulis Gēbelss jeb, kā viņu bija iedēvējuši partijas aprindās, “Bābelbergas vaislinieks”.

Lenijai intervijās daudzkārt jautāts: kādas tad īsti bijušas viņas attiecības ar Hitleru, Gēbelsu, Gēringu, Hesu un citiem reiha vadoņiem? Bija vai nebija viņa katra atsevišķi un vienlaikus viņu visu mīļākā? Viņa allaž to noliegusi. Tiesa, viņa gan atzinusi, ka Gēbelss patiešām veicis atsevišķus mēģinājumus ielīst viņas gultā, taču viņa to pārliecinoši noraidījusi, par ko, protams, izpelnījusies ienaidu, uz visiem laikiem saglabājot abpusējas antipātijas.

Un, patiešām: kam gan slaidai dejotājai, sportistei, aktrisei un režisorei būtu vajadzīgs sīkais un kroplīgais Gēbelss vai druknais Gērings? Un pat pats Hitlers! Jo, raugi, viņas apkārtnē allaž neiztrūkstoši spietoja milzīga jauneklīgu, daiļu operatoru, palīgu, virsnieku un tostarp arī uzņēmēju un vispār tā dēvētā sabiedrības krējuma armija. Katrā ziņā Lenija allaž uzsvērusi savu neizmērojamo brīvības, tostarp arī seksuālās, mīlestību. Viņas dzīve to patiešām apliecinājusi.

Berlīnes olimpiāde kinolentē

Lenija pati par savu augstāko kinokarjeras virsotni uzskatīja filmu par 1936. gada Olimpiskajām spēlēm Berlīnē. “Olimpija” patiešām ir apjomīga filma – abas daļas kopumā 3,5 stundu garumā. Neierobežota budžeta apstākļos, strādājot kopā ar lieliskiem profesionāļiem, ar neparasti lielu iedvesmojumu un izdomu, viņi visi kopā Lenijas virsvadībā spēja paveikt, iespējams, vēl joprojām nepārspētu sporta tematikai veltītu un varbūt vispār dokumentālā kino paraugu. Lenija pati teikusi: “Ar šo filmu mēs visi vēlējāmies pateikt jaunu vārdu kinodokumentālistikā, un tas nozīmēja nepārtrauktus eksperimentus ar tehniku.”

Kopumā nofilmēti vismaz 400 kilometri kinofilmas, savukārt montāža ilga aptuveni pusotru gadu. Vajadzīgo kadru atlasi Lenija neuzticēja nevienam citam. Viņa pati dienām un naktīm, iztiekot bez izejamām un svētku dienām, eksperimentēja ar kadru pārlīmēšanu tik ilgi, kamēr beidzot pašai iepatikās izvēlētā secība.

Filmējot kārtslēcējus, Lenija lika tieši stadionā ierīkot īpašas bedres, lai varētu atlētus efektīgi parādīt debesu fonā. Lai iespaidīgāk nofilmētu notikumus sprinta distancē, Lenija pirmo reizi izdomāja katapultēt kameru vienlaikus ar starta šāvienu. Skatiem no augšas viņa izmantoja dirižabļus un gaisa balonus ar tajos ierīkotām mazām kamerām. Daiļlēkšanu ūdenī viņa filmēja ar trim kamerām: viena no augšas, otra – arī pirmo reizi kino vēsturē – zem ūdens, bet trešā no sāniem – turklāt tā filmēja dažādos ātrumos. Savukārt montāžā, laižot filmu atpakaļgaitā, mainot ritmu un pakāpeniski to samazinot, Lenija sasniedza fantastiski lielisku cilvēku augumu it kā lidināšanos gaisā.

Filmu “Olimpija” pirmo reizi demonstrēja 1938. gadā – starp citu: tikai mēnesi pēc Austrijas pievienošanas Trešajam reiham – un to uzņēma sajūsmā, piešķirot gan nacionālo prēmiju, gan balvas Zviedrijā un Grieķijā, kā arī “Zelta lauvu” Venēcijas kinofestivālā, kur, cita starpā, “Olimpija” apsteidza Volta Disneja “Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus” un Marsela Karnē “Miglaino krastmalu”.

1939. gadā “Olimpijai” piešķīra Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) zelta medaļu. Jau pēc kara, 1948. gadā, filmu apbalvoja ar Olimpisko diplomu kinofestivālā Lozannā. 1949. gadā Somijas olimpiskās komitejas prezidents piedāvāja Lenijai veidot filmu par 1952. gada olimpiskajām spēlēm Helsinkos. Neskatoties uz plašajām perspektīvām, ko viņai pavērtu šis darbs izstumtības apstākļos, Lenija tomēr atteicās no piedāvājuma. Viņa paskaidroja: “Es labi apzinājos, ka nespēšu pārspēt to, ko paveicu “Olimpijā”, bet filmēt kaut ko vājāku vienkārši negribēju.”

Līdz pat mūža galam Lenija nenogurstoši uzsvēra, ka tajā laikā absolūti nav domājusi par kaut kādu īpašu sadarbošanos ar nacistisko režīmu, bet tikai un vienīgi par savu profesionālo veikumu. Mūsdienu pētnieki un vērtētāji pauduši, ja, piemēram, šodien Lenija apņemtos uztaisīt sieviešu biksīšu ieliktnīšu reklāmu, viņa ar savu attieksmi pret darbu vispirms izveidotu apjoma ziņā itin pagaru filmu, toties pēc tās noskatīšanās jau nākamajā dienā būtu ļoti grūti veikalos iegādāties ieliktnīšus, jo tie visi acumirklī būtu pārdoti. Iespējams, tieši to arī mākslā dēvē par talantu. Katrā ziņā Lenijas filma “Olimpija” joprojām gluži oficiāli ierindojas pasaules labāko kinodarbu pirmajā desmitniekā.

Par “Gribas triumfu” mēdz izteikties arī kā par ne gluži dokumentālu, bet gan teju vai spēlfilmu. Tas gan nevarētu būt tiesa, jo atliek tikai pavērot citus tā laikposma fotodokumentus, kuriem ar Lenijas filmu nav nekādas saistības, un tur vērojams lielā mērā tieši tas pats, tikai, tā sakot, citos rakursos. Grib to kāds atzīt vai negrib, bet ir skaidrs, ka “Gribas triumfā” Lenija sev raksturīgajā pamatīgumā vienkārši spīdoši atspoguļojusi to, ko redzēja visapkārt. Turklāt tas ir tieši tas, ko redzēja arī citi, un ne tikai Vācijā.

Tikai pēc kara iestājās masveidīga sabiedrības atžirgšana, kad miljoniem cilvēku it kā iebelza sev pa pieri, saucot: “Kā tad tā? Nevar būt, ka tie bijām mēs! Nē, tā ir viņa, Rīfenštāle! Tieši viņa visus savaldzināja, nohipnotizēja, piespieda mūs šaut gaisā roku un piešķirt viņai pašai prēmijas!” Un, piemēram, tie paši franči, kuri 1937. gadā, kājās piecēlušies, dedzīgi aplaudēja “Gribas triumfam” un 1939. gadā kopā ar angļiem mierīgi atdeva Hitleram čehoslovāku aizsardzības rūpniecību, bet vēlāk no Mažino līnijas noraudzījās, kā tur tapušie tanki saraustīja gabalos sabiedroto Poliju, un tad šie paši tanki iedzina jūrā angļus pie Dankirkes, bet 1941. gadā spēja aizkļūt līdz pat Maskavai, lūk, šie franči 1945. gadā pēkšņi kļuva par Lenijas vajātājiem.

Lenija patiešām nesaprata: kāpēc viņu vaino tieksmē kinolentē iemūžināt vēstures notikumus, kāpēc viņai vēlētos aizliegt būt par sava laikmeta pārdzīvojumu aculiecinieku? Piedzimšanas laiku tāpat kā valsti cilvēkbērnam nav lemts pašam izvēlēties. Par ko viņai šajā gadījumā būtu jānožēlo grēki? Pilnībā nepārprotami pierādīts, ka viņa nav bijusi nacistu partijas rindās, nav rokās ņēmusi ieroci, nevienu nav nogalinājusi.

Protams, publiski nožēlot grēkus tad, kad no tevis to pieprasa, ir savā ziņā ne tikai viegli, bet pat visnotaļ izdevīgi, sak, atšūsies un piedos. Un, ja Lenija savā iedabā būtu konformiste, viņa to jau sen būtu izdarījusi – līdzīgi tam, kā to izdarīja daudzi viņas kolēģi, tādējādi saglabājot iespēju turpināt savu karjeru citas varas paspārnē. Taču Lenijas allaž visaugstākajā godā turētā brīvības apziņa un pašlepnums nepieļāva šādu nelietīgu mānīšanos. Tiesa, pašās mūža beigās Lenija tomēr atzinās, ka vienīgais, ko viņa patiešām nožēlo, ir tas, ka “savā dzīvē sastapos ar Hitleru”…

Un nekāda naida

Šķiet, nebūs lieki piebilst, ka vēl joprojām lielākā daļa ļaužu, kuri turpina pārmest Lenijai “nacistiskās estētikas” slavinājumu divās filmās, kas uzņemtas pirmskara Vācijā un vēsta par to, nekad nav vispār noskatījušies ne “Gribas triumfu”, ne “Olimpiju”. Visdrīzāk, viņi redzējuši tikai filmu reklāmas “rullīšus”, kuros galvenokārt figurē tie kombinētie kadri, kuriem atbilstoši Lenijas iecerei būtu jāsimbolizē, piemēram, senatnes olimpisko spēļu pārmantotība. Šī savdabīgā montāžas vieta kopumā aizņem ne vairāk par 2% no kopējās filmas hronometrāžas, un jau tūlīt pēc tās kaut kur gluži maliņā nobīdās apziņa par to, ka šī filma uzņemta pirms vismaz 70 gadiem, un jau līdz pašām beigām neatstāj sajūta, ka skatāmies pilnībā normālu un mūsdienīgu filmu par visnotaļ mūsdienīgām sporta sacīkstēm.

Un būtībā jau mūsdienu sporta reportāžās ir tieši tā pati estētika, ko arī varētu dēvēt par “nacistisku”: ir atkailināta natūra, ir griba un vēlme būt vislabākajam, tostarp arī spēka un pārsvara demonstrācija un viss pārējais. Vienalga, rādi, kuru nāciju vēlies – amerikāņus, krievus, japāņus, angļus un tos pašus vāciešus. Filmas par olimpiskajām spēlēm, kas patiešām ir fantastisks un unikāls notikums, vienmēr ir aizraujošas, epohālas, monumentālas, tikai šajā gadījumā runa ir par to, ka pirmā to tā parādīja tieši Lenija.

Tostarp patiesības labad jāpiebilst, ka kritiķu nekad nav trūcis arī to cilvēku saimē, kuri atšķirībā no pamatmasas tomēr ir noskatījušies, piemēram, Lenijas filmu “Olimpija”, turklāt ļoti vērīgi un rūpīgi. Un, kā pauduši citi pētnieki, pret Leniju labvēlīgi noskaņoti, šo iepriekšminēto kritiķu attieksmi varot labi saprast. Raugi, filmā “Olimpija” absolūti nav itin nekāda ienaida. Ne pret ko un ne pret vienu. Nav viegli dokumentālajā kino sasniegt tādu attieksmi, un, visdrīzāk, tieši to Lenijai nespēj piedot nelabvēļi, proti, ka patiesībā viņa “nav nostājusies nevienā pusē”.

Filmu neredzējušajiem var paskaidrot, ka tajā, piemēram, ir kadri, kur redzams, kā nēģerzellis Džonsons no ASV augstlēkšanā pārvar 203 centimetru augstumu un – viss stadions aplaudē. Vai pirms izšķirošā ungāru sportistes lēciena, kad iepriekš nesekmīgi bijuši anglietes un vācietes mēģinājumi, lielais stadions vispirms sēž, aizturējis elpu, bet tad uzsprāgst ovācijās. Vai arī no visiem skaļruņiem skanošā franču himna “Marseljēza” – par godu franču uzvarai 100 kilometru velobraucienā. Vai pa visu ekrānu plīvojošs amerikāņu karogs – pēc sacensībām kārtslēkšanā, desmitcīņā un vēl kādu reizi. Un nevienam nerodas aizdomas vai pat pārsteigums, kad baltā uniformā tērpti pasākuma apkalpotāji maratonskrējiena finišā uztver bezspēkā krītošu tumšādaino atlētu, apsedz viņa plecus ar segu un uz rokām nones no skrejceļa. Bet apkalpotājiem, raugi, uz rokas visiem ir standarta apsēji ar svastiku…

Lai arī vēlāk viņa to noliegusi, taču laikam jau tas ir neapstrīdams fakts: patmīlīgā un itin sievišķīgi vieglprātīgā Lenija pati “uzprasījās” uz vairāk vai mazāk tuvām attiecībām ar Hitleru, Gēbelsu un citām nacionālsociālistu bonzām. Tiesa, visdrīzāk, bez absolūti tīriem karjeras attīstības nolūkiem tur nekā cita patiešām nebija. Iespējams, viņa tajā laikā vēl nespēja adekvāti novērtēt to, ka viņas pamata ideāls – karjera un māksla – absolūti bez jebkāda politikas piemaisījuma būtībā nav iespējams. Nekad un nekur. Tostarp arī mūsdienās.

Personīgās zaudējošās uzvaras

21 gadu Lenija nodzīvoja visstingrākajā vecāku uzraudzībā, un, ja 15 gadu vecumā bija pilnībā pārliecināta par to, ka bērni dzimst no bučošanās, un krūšu palielināšanai zem blūzītes bāza zeķes, tad jau burtiski pēc dažiem gadiem viņā neprātīgi iemīlējās gan vienaudži, gan jau nobrieduši, dzīvē noteiktus panākumus guvuši vīrieši.

Reiz jaunībā, gluži nejauši iegriezusies kādā skaistumkonkursā, Lenija izpelnījās otro vietu. Turklāt pirmā vieta, šķiet, jau pirms konkursa rīkošanas bija piešķirta speciāli uzaicinātai tā laika kinozvaigznei. Taču negaidītā Lenijas triumfa dēļ kinozvaigznei netika tik daudz uzmanības kā Lenijai. Kopš tā brīža Lenijas pielūdzēju pulks pieauga ar katru dienu. 30. gados Lenija bija tik ļoti populāra un skaista, ka, kā jau tas bieži dzīvē notiek, vīrieši no viņas vienkārši baidījās, jo, šķiet, jābūt krietni vien nenormālam, lai sadūšotos uzsākt romānu ar tādu sievišķi.

Mēļo, ka sievietes mīlot ar ausīm. Kā izteikti mākslinieciska, pat zināmā mērā eksaltēta sieviete, Lenija uzticējās tikai savām sajūtām, tāpēc bieži vien iemīlējās, kā mēdz teikt, no pirmā acu uzmetiena. Piemēram, vētrainajā un īsajā romānā ar amerikāņu vieglatlētu Glenu Morisu, kurš bija 10 gadus jaunāks par viņu, viss noticis tieši pēc viena šāda acu uzmetiena, sastopoties stadionā.

Ar vieglatlētiku Glens vispār bija sācis nodarboties tikai divus gadus pirms olimpiādes. 1936. gada aprīlī viņš uzvarēja savās pirmajās sacensībās, uzreiz uzstādot jaunu ASV rekordu (7575 punkti), bet jūnijā uzvarēja pirmsolimpiskajās sacensībās, jau uzstādot pasaules rekordu (7880 punkti). Berlīnē viņš kļuva par olimpisko čempionu, nopelnot 7900 punktus un uzstādot jaunu pasaules rekordu, kas, cita starpā, noturējās nepārspēts līdz 1950. gadam.

Desmitcīņa tradicionāli skaitās viena no prestižākajām sporta disciplīnām (atlētu atlēti). Tieši tāpēc arī nav jābrīnās, ka tieši Glenam filmā “Olimpija” veltīta tik liela uzmanība. Uz goda pjedestāla nostājās vēl divi amerikāņi – Klarks un Pārkers. Vācietis Hūbers palika ceturtais. Apbalvošanas ceremonijas laikā jau sāka krēslot, un tas neļāva nofilmēt medaļu pasniegšanu. Lenija atmiņu grāmatā vēsta, ka pēc tā Glens nokāpis no pjedestāla, pats pienācis pie viņas, saņēmis apsveikumu, bet tad pēkšņi satvēris viņu skavās, atradis spraugu viņas blūzītē un kaismīgi noskūpstījis tieši uz krūtīm. Visu stadionā esošo klātbūtnē (tas nav nofilmēts)! Kaut kāds ārprātīgais, patiešām, nodomājusi Lenija un acumirklī izlēmusi ar viņu vairs ne tikai nesarunāties, bet pat nerādīties tuvumā.

Taču darbs ir darbs, vai ne? Tā dēļ dažkārt var paveikt arī visneiedomājamāko. Vārdu sakot, vēl viņiem nācās sastapties, un, lai arī Lenija patiešām vairījās no Glena, tomēr vienlaikus skaidri apjauta, ka jau ir neglābjami iemīlējusies. Vēl vairāk – viņa skaidri apzinājās, ka viņam drīz tāpat jāatgriežas ASV, un viņa nevēlējās pārdzīvot kārtējās ciešanas un vilšanos. Bet…

Kad faktiski jau visi sportisti pēc olimpiādes bija aizbraukuši mājās, Lenija pēkšņi atskārta, ka viņai nav neviena vērā ņemama kadra no desmitcīņnieku pēdējās disciplīnas – 1500 metru skrējiena. To varētu uzskatīt arī par nolaidību, tāpēc tā nedrīkst palikt. Noskaidrojās, ka laimīgas nejaušības dēļ amerikāņu sportisti vēl nav aizceļojuši pāri okeānam, bet gan devušies uz sacensībām Zviedrijā. Tas taču itin nemaz nav tālu… Pēc sazvanīšanās Glens acumirklī piekrita atkārtot filmēšanu. Tostarp sirdī abiem jau visa patiesība bija gluži skaidra. Satiekoties lidostā, nācās apvaldīt emocijas, lai klātesošie neko nenojaustu. Vārdu sakot, Lenija pilnībā pazaudēja galvu, vēlāk atzīstot, ka tik spēcīgu kaisli piedzīvojusi pirmo reizi. Un tā bija tik liela, ka gandrīz vai nenotika attiecīgā papildu filmēšana. Nebija laika… To īstenoja tikai pēdējā naktī pirms Glena aizbraukšanas, iesaistot vēl arī vācieti Hūberu un čehu Kleinu. Jāatzīst, kadri tādi patiešām mazliet samocīti, pārlieku draudzīgi.

Romāniņš tikpat strauji beidzās. Glens aizbrauca mājās un 1937. gada janvārī apprecējās ar skolotāju Šarloti Edvardsu, un Lenija atzina, ka šī ziņa viņu patiesi šokējusi. Tiesa, pēc četriem gadiem gan Glena laulība izjuka, taču tas jau bija laiks, kad tādas ziņas faktiski nevienu lāga neinteresēja, tostarp arī Leniju. Bija sācies karš.

Katrā ziņā Glenam olimpiāde kļuva par viņa mūža augstāko punktu. Šīs slavas iespaidā viņu gan vēl uzaicināja nospēlēt galveno lomu kādā no neskaitāmajām filmām par Tarzānu, kur viņš filmējās kopā ar olimpisko čempioni peldēšanā Eleonoru Holmu, taču filma “Tarzāna atriebība” sanāca gaužām vāja, turklāt Glens izrādījās pilnībā bezcerīgs aktieris. Tad viņš kādu laiku strādāja apdrošināšanas uzņēmumā, sākoties karam, iestājās flotes dienestā, piedalījās reālās kaujās, guva kontūziju, kas vēlāk iespaidoja visu viņa turpmāko dzīvi. Pēc kara Glens kādu laiku strādāja Kalifornijā, kur, kā vēsta grūti pārbaudāmi avoti, pasācis ļauties alkoholam un narkotikām. Laika posmā no 1957. līdz 1966. gadam par viņa gaitām absolūti nekas nav zināms. Kā jau pilnībā slims un sagrauts cilvēks, Glens nomira 1973. gada sākumā.

Nākamais “nenormālais” drosminieks bija virsleitnants Peters Jakobs, un Lenijas iepazīšanās ar šo vīrieti kaut kādā ziņā ir līdzīga iepriekš minētā romāna sākumam. Atkal īss acu uzmetiens, atkal mulsums un strauja atskārsme, panika, bažas un vēlme “glābties bēgot”. Un atkal ir tā pati faktiski brutālā uzmācība, kas beigās vainagojas ar panākumiem un absolūtu Lenijas kapitulēšanu.

Viņi iepazinās 1940. gadā filmēšanas laikā, un viņš vēlāk kļuva par viņas vīru. Peters bija Alpu strēlnieku vienības leitnants, atkopās pēc gūtā ievainojuma Austrijā un tostarp paralēli piedalījās filmēšanā kā… kaskadieris. Vēlāk viņš karoja austrumu frontē aiz Polārā loka un Itālijā. Viņi apprecējās 1944. gada 21. martā.

Ārpus filmēšanas Peters izrādīja tik apskaužami ietiepīgu uzņēmību, ka tieši tas arī piespieda Leniju kapitulēt. Viņš vārda vistiešākajā nozīmē neatkāpās no Lenijas istabiņas durvīm un, tikai ieraugot tajās vismazāko šķirbiņu, acumirklī pamanījās burtiski ar varu iespraukties iekšā. Memuāros Lenija atzinusi, ka neviens nekad nav viņu mīlējis tik kvēli un kaislīgi. Un tas bija priekšnosacījums lielajai mīlai jeb, kā Lenija pati atzinusi, viņas pilnībā jaunas dzīves uzsākšanai. Vēlāk Peteram kara laikā bija krietni vien dīvains dienests, kas ļāva viņam regulāri apciemot iemīļoto faktiski jebkurā vietā Eiropā. Lai arī viņu oficiālā kopdzīve nebija īpaši ilga, arī pēc šķiršanās viņi palika labi draugi un īpaši grūtos mirkļos Peters vienmēr atradās Lenijai līdzās.

Tiesa, jau 100 gadu vecumā kādā kārtējā intervijā, atbildot jautājumam par to, kāpēc viņai tomēr nav neviena bērna, Lenija atbildēja: “Tāpēc, ka man tā arī neizdevās sastapt vīrieti, no kura es gribētu bērnu.”

Karš viņai ļoti nepatika

Lenija nebija politiķe, savā ziņā tikai parasta tā laika vāciete. Sākoties karam, viņa mazliet pasvārstījās starp medicīnas māsu kursiem un Gēbelsa piedāvāto darbu saistībā ar “pretteroristisko operāciju” atspoguļošanu, izvēloties pēdējo, un kopā ar nelielu filmēšanas grupu jau 1939. gada 8. septembrī devās uz nule iekaroto Poliju.
Un tur viņa acumirklī ieraudzīja kara nepievilcīgo fizionomiju. No tā, gluži nemanot, kā to apliecina tā laika fotogrāfijas, izmainījās arī viņas pašas seja, un tāda viņai nekad nav bijusi – ne iepriekš, ne vēlāk. Lenija atgriezās Berlīnē un vairs jau tikai pēc kara vienu reizi viesojās Varšavā – kā skatītāja uzvarai veltītajā parādē.

Savām acīm redzot, kā iznīcina veselu poļu ciematu ar visiem tā iedzīvotājiem, viņa atteicās turpināt šo darbu. Tas vienlaikus nozīmēja arī karjeras beigas un jebkādu citu viņas projektu finansēšanu. Ap viņu izveidojās liels tukšums, un kā režisore viņa dzīvoja absolūtā bezdarbībā. Tiesa, ilgi viņa tā nespēja, tāpēc sadūšojās tomēr izlīgt ar Hitleru un Gēbelsu, taču viņiem kaut kā jau bija pārgājusi kāre sadarboties. Pašiem bija nobriedušas citas nopietnas problēmas.

1944. gada 30. martā Lenija pēdējo reizi satikās ar Hitleru viņa Berghofas rezidencē. Tā gada vasarā nomira Lenijas tēvs, bet austrumu frontē krita brālis Haincs, kuram gan it kā bija atbrīvojums no dienesta, taču denunciācijas rezultātā par to, ka viņš pircis gaļu melnajā tirgū un izplatījis sakāvnieciskas runas, mobilizēts un aizsūtīts uz soda jeb faktiski nāvinieku bataljonu.

Pēckara vajāšana

Pēc kara Leniju pratināja visi, kuri vien tika klāt, tostarp arī padomju pretizlūkošanas “speci”. Nācās iziet cauri tiesu procesiem, uzklausīt bijušo kolēģu apmelojumus, izjust reālu publisko kaunināšanu.

1945. gada 6. jūnijā (daži avoti pauž, ka jau aprīļa beigās; viņa pati to nekad nav precizējusi) Leniju arestēja, apsūdzot sadarbībā ar nacismu. Visi viņas iepriekšējie nopelni kļuva par pamatu aizvien jaunām apsūdzībām. Tajā gadījumā, ja Lenija būtu nožēlojusi savus grēkus, kā to darīja daudzi citi, viņas dzīve būtu veidojusies citādi. Taču viņa līdz mūža pēdējiem mirkļiem nesatricināmi ticēja savai nevainībai. Vai arī tik ļoti gribēja ticēt, ka noticēja arī. Iespējams, to var arī saprast, jo tobrīd viņa bija sava režisores potenciāla visaugstākajā punktā, un varētu tikai strādāt, strādāt un strādāt. Bet te – kaklā uzkārts fašisma propagandētājas zīmogs.

Pētnieki pauž, ka Leniju kā cilvēku izglāba viņas dzelzs griba, patiešām – tā pati, ko tik ļoti propagandēja fašisti. Viņa neļāvās izmisumam arī tad, kad jau šķita, ka visi ceļi nogriezti. 1947. gada jūnijā Lenija iegūla psihiatriskajā klīnikā Freiburgā (visdrīzāk, racionālu apsvērumu dēļ), kur pavadīja divus gadus. Drīz pēc tā viņa oficiāli izšķīrās no Petera. 1948. gada decembrī Lenija Vilingenē pirmo reizi izgāja tā dēvēto denacifikācijas procesu, kurā viņu attaisnoja.

1949. gada 1. maijā žurnāls “Review” publicēja Lenijai veltītiem pārmetumiem pārpilnu rakstu saistībā ar to, ka viņa kādas savas filmas uzņemšanai piesaistījusi čigānus no Maksglanas nometnes. 1949. gada jūlijā notika otrs denacifikācijas process, kurā Leniju atkal attaisnoja. Tajā pašā gadā viņa uzvarēja arī tiesas prāvā pret žurnālu “Review” saistībā ar minētajā publikācijā pausto ziņu atsaukšanu. Savukārt 1950. gada sākumā notika Lenijas trešais denacifikācijas process, kurā viņu atzina vienkārši par “līdzgājēju”. Lai arī tiesa Leniju attaisnoja, tomēr kopumā viņai trīs gadus nācās pavadīt nometnēs.

Bet ar to viņas vajāšana nebeidzās. Londonā pat žurnālisti demonstrēja nievājošu attieksmi. Viens viņai sauca: “Es nevaru paspiest jūsu asiņaino roku!” Cits kliedza: “Kāpēc jūs nenogalinājāt Hitleru?!” Uzzinot, ka Lenija uzaicināta uz kādu no kinofestivāliem ASV, Amerikas Ebreju kongress uzstājās ar skaļiem protestiem, pieprasot, lai, piemēram, Glorija Svensone un Frensiss Kopola atsakās piedalīties festivālā, ja tur būs arī Lenija. Par godu Svensonei jāpiebilst, ka viņas atbilde bija lakoniska un noliedzoša: “Hitlers jau sen ir miris.” Ne Svensone, ne Kopola neļāva ebreju kopienām sevi iebiedēt, festivāls notika ar viņu un Lenijas piedalīšanos un ritēja itin sekmīgi.

1951. gada 21. novembrī Romā jau notika Lenijas filmas “Zilā gaisma” jaunās montāžas un skaņas versijas pirmizrāde.

Nūbijas “ārieši”

Lenijas kā režisores pēdējā filma “Ieleja” pabeigta 1954. gadā, un tā praktiski tā arī īsti nenokļuva līdz skatītājiem. Lenija vēl nepadevās. Vienā pašā 1955. gadā viņa uzsāka piecus projektus, taču nevienu neizdevās līdz galam īstenot. Viņas vārds vairs nešķita pietiekami saistošs ne Vecajā, ne Jaunajā pasaulē. Nevienu no viņas 11 pēckara kinoprojektiem tā arī neizdevās pabeigt, lai arī tajos bija iesaistītas daudzas tā laika kinozvaigznes – Anna Manjāni, Bridžita Bardo, Žans Kokto, Žans Marē un citi. Pēc apsūdzības “fašistiskajos” Nūbijas fotoalbumos līdz ekrāniem nenonāca arī neviena Lenijas samontētā dokumentālā filma par Āfriku.

52 gadu vecumā Lenija sāka aizrauties ar fotografēšanu. 1962. gadā, jau 60 gadu vecumā, viņa iecerēja ekspedīciju uz Sudānu. Līdzekļu nebija, viņa nonāca praktiski neizpildāmas misijas priekšā: vajadzēja atrast operatoru, autovadītāju un mehāniķi, kuri piekristu doties uz Āfriku, lai tur ārkārtīgi sarežģītos apstākļos strādātu bez samaksas. Brīnumainā kārtā visus vajadzīgos speciālistus viņa atrada vienā personā – operatora asistentā un automehāniķī Horstā Ketnerā, kurš bija vienkārši neprātīgi iemīlējies Āfrikā, tāpēc patiešām bija gatavs strādāt bez atalgojuma.

Atmiņās Lenija raksta, ka satikusi mazliet biklu liela auguma jaunu vīrieti, staltu un lieliskā formā. Nezin kāpēc Horsta skatiens acumirklī raisījis uzticību. Noskaidrojās, ka viņš kā vācu vecāku bērns uzaudzis Čehoslovākijā un tikai pirms dažiem gadiem pārcēlies uz Vāciju. Turklāt Lenijas vārds viņam neko neizteica. Absolūti neko!

Viņai tātad tobrīd bija 60, viņam 20 gadu, un kopš tā mirkļa viņi vairs nešķīrās, visus nākamos 40 Lenijas dzīves gadus paliekot kopā. Turklāt Lenija atzinusi, ka viņai tas patiešām nebija tikai kārtējais romāniņš jau patiešām cienījamā vecumā, bet gan kaut kas krietni vien vairāk pat par kaislīgu mīlestību. Tā bija radoša saplūšana vienotā veselumā. Horsts viņai bija viss – gan mīļākais, gan draugs, gan līdzgaitnieks un kompanjons. Un katrā ziņā Āfrikas tuksnesī patiešām sarežģītos apstākļos, kad viņiem abiem viss tikai sākās, jūtas bija īpaši saasinātas, teju vai līdz galējai robežai. Tuvības rašana ar 40 gadus jaunāko (dzimis 1942. gadā – tātad izteikts kara bērns) Horstu arī ir kārtējais Lenijas personīgais rekords…

Lenijas fiksētos ceļojumu iespaidus publicēja faktiski visi vadošie tā dēvētie glancētie žurnāli – “Stern”, “The Sunday Times”, “Paris Match”, “L’Europeo”, “Newsweek”, “The Sun”. Laikā no 1962. līdz 1977. gadam Lenija ar fotoaparātu rokās vairākkārt šķērsoja Nūbijas tuksnesi, iemūžinot nūbiešu cilšu dzīvi. Būtībā tieši Lenija plašākai auditorijai pirmo reizi atklāja Sudānas centrālās daļas nūbiešu ciltis – pēc viņas fotoreportāžām par šo cilšu dzīvi ieinteresējās ne tikai izdevēji, bet arī antropologi un vēsturnieki.

Bet, protams, bija virkne kritiķu, kuri Lenijas nūbiešu fotoalbumos saskatīja “fašistiskās estētikas” izpausmes. Piemēram, Sjūzena Zontāga rakstā “Maģiskais fašisms” rakstīja: “Lai arī nūbieši nav ārieši, tomēr Lenijas Rīfenštāles radītais viņu portrets atdzemdina dažas bijušās nacistiskās ideoloģijas tēmas: tīrā un netīrā, pērkamā un neuzpērkamā, fiziskā un garīgā, gaišā un tumšā pretnostatījums.”

Kā izrauties laukā no pagātnes vajājošajiem rēgiem? Izrādās, tāda vieta ir iespējama. Un tas ir okeāns…

Zem ūdens ir vislabāk

Interesanti, ka peldēt Lenija iemācījās piecu gadu vecumā, lai gan viņas pirmā pieredze šajā ziņā varēja kļūt arī par pēdējo. Reiz, vēl tikai mācoties peldēt, Lenija pēkšņi sarijās ūdeni un teju vai noslīka. Viss noticis tik strauji un ātri, ka viņa pat nav paspējusi ne sabīties, ne lāga saprast notikušo. Lūk, un tieši tāpat 72 gadu vecumā Lenija, atkal nenieka nesabīstoties, uzlika mugurā akvalangu, paņēma rokā zemūdens fotokameru un metās okeāna dzīlēs. Turklāt iepriekš, lai gluži oficiāli kļūtu par nirēju, viņa viegli un eleganti apmānīja apmācības instruktoru, savu vecumu samazinot par 20 gadiem.

Nākamo ceturtdaļgadsimtu Lenija ar sev raksturīgo neremdinājumu pētīja zemūdens valstību, spējot baudīt pasauli, iztiekot vispār bez cilvēkiem un vecajiem, bet vienlaikus allaž viegli atsvaidzināmajiem apvainojumiem. Savas dzīves pēdējās trijās desmitgadēs viņa veikusi kopumā aptuveni 2000 (!) ieniršanu. Šā ilggadīgā darba rezultāti atspoguļojušies fotoalbumos “Koraļu dārzi” un “Zemūdens brīnums”, kā arī dokumentālajā filmā “Koraļu paradīze” (arī “Zemūdens iespaidi”). Lenija turpināja niršanu ar zemūdens fotokameru rokā līdz… 97 gadu vecumam!

1987. gadā dienas gaismu ieraudzīja viņas atmiņu grāmata, kuru izdeva 13 valstīs, bet ASV un Japānā šī grāmata kļuva par gada dižpārdokli.

Pētnieki Leniju dēvē par “ļoti seksuālu vecmāmiņu”. Lai arī viņai nebija bērnu un tātad arī nevarēja būt mazbērni, uz īstu vecmāmiņas titulu viņa “nevelk”, tomēr sava cienījamā mūža ilguma dēļ viņu par tādu var dēvēt. Savukārt seksuāla viņa ir tāpēc, ka to apliecina būtībā visa viņas daudzveidīgā daiļrade. Šķiet, tikai tādas sievietes var izrādīties spējīgas savu kārtējo dokumentālo filmu, piemēram, “Āfrikas sapnis”, pabeigt montēt tad, kad jau apritējusi 100. gadskārta.

98 gadu vecumā Lenija nebijās ar vēl padomju laika ražojuma helikopteru lidot virs Āfrikas, vadot filmēšanu šai savai pēdējai filmai. Un, lai viss vēl vairāk tuvinātos izdomātam, fantastiskam sižetam, vajadzēja sagadīties arī tā, ka vecajam helikopteram nolūza viens no vēzekļiem, kā dēļ tas nogāzās zemē no aptuveni 15 metru augstuma. Visi pasažieri nopietni cieta, tostarp arī Lenija salauza vairākas ribas, taču, izārstējusies un sadziedējusi kaulus, viņa turpināja filmēt – tā, it kā nekāda nelaimes gadījuma nebūtu bijis.

1993. gadā, kad Lenijai bija 91 gads, uzņēma viņai veltītu filmu “Brīnišķīgā, šausmīgā Lenijas Rīfenštāles dzīve”. Jāpiebilst, veidotāji toreiz ļoti steidzās, sak, vecmāmiņa tomēr jau stipri vien gados, var arī neizvilkt… Bet, raugi, seksīgā vecmāmiņa pamanījās nodzīvot vēl 10 gadus, tādējādi patiešām gluži reāli pārdzīvojot dažus no tiem, kuri toreiz tik ļoti steidzās.

1995. gada oktobrī Starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā Leipcigā notika Lenijas filmu retrospekcija. 1998. gadā Potsdamas kinomuzejā atklāja viņai veltītu izstādi. 2001. gadā Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidents Antonio Samarančs Lozannā beidzot fiziski pasniedza Lenijai SOK zelta medaļu, kas viņai oficiāli bija piešķirta jau 1948. gadā. Jāpiebilst, ka tajā pašā 2001. gadā Lenija pirmo reizi apceļoja Krieviju.

Savā 100. dzimšanas dienā 2002. gadā Lenija uzģērba elegantu piegulošu kleitu ar pārdrošu šķēlumu: viņa joprojām spēja piesaistīt apkārtējo skatienus un tricināt sabiedrību. Ar to, kas viņa ir, un ar to, ko viņa spējīga paveikt.

Divas nedēļas pēc savas 101. jubilejas, 2003. gada 8. septembrī, plkst. 22:50 Lenija savā mājā Pīkingā pie Štarnbergas ezera Bavārijā nomira. Klusiņām, miegā, pati savā gultā. Viņa vienkārši kārtējo reizi aizgāja gulēt, taču vairs nepamodās, šķiet, tā arī lāga neiepazīstot to, kas tad īsti ir vecums. Līdz pēdējam mirklim ar viņu kopā bija tikai tajā gadā par viņas oficiālo dzīves biedru beidzot kļuvušais 61 gadu vecais Horsts Ketners. Lenija apglabāta Valdfrīdhofas kapsētā Minhenē.

Lenijai nebija bērnu, un tikai pašā sava fantastiskā mūža nogalē filmā “Sapnis par Āfriku” viņa saistībā ar šo faktu paudusi patiesu nožēlu.

LA.lv