Dejas kaislība 0
Paralēli jeb faktiski pamatā, protams, notika arī mācības, par kurām gan Lenija pati īpaši daudz nav vēstījusi. 1918. gadā viņa sekmīgi pabeidza mācības Berlīnes Kolmogrenes licejā un tūlīt pat sāka pastiprināti apgūt dejošanu. Pēc viņas pirmās publiskās uzstāšanās izcēlās nopietns konflikts ar tēvu, kurš uzskatīja, ka dejotājas faktiski pielīdzināmas padauzām jeb tā dēvētajām kritušajām sievietēm.
Un tēvs bija ļoti kategoriski noskaņots. 1919. gadā viņš nosūtīja Leniju uz pansiju Talē. Taču tur viņa sāka vēl aktīvāk nodarboties ar dejošanu, piedalījās teātra uzvedumos, kā arī apmeklēja vietējo brīvdabas teātri. Pēc gada viņai atļāva aiziet no pansijas. 1920. gadā Lenija uzsāka algota darba gaitas, kļūstot par sekretāri tēvam piederošajā uzņēmumā, apguva rakstāmmašīnu, stenogrāfiju un grāmatvedības uzskaites pamatprincipus. Tostarp beidzot viņa varēja pilnībā brīvi nodoties dejošanai bez atskatīšanās uz tēva bargo seju, kurš savus uzskatus šajā jautājumā tā arī nemainīja.
No 1921. līdz 1923. gadam Lenija mācījās baleta skolā, ko vadīja bijusī Pēterburgas balerīna Jevgeņija Eduardova, kā arī papildus apguva raksturdejas zinības Jutas Klamtas skolā. 1923. gadā Lenija uz pusgadu aizbrauca uz Drēzdeni, lai mācītos pie Mērijas Vigmanes. Starp citu, Eduardovas baleta skolā Leniju uzņēma 19 gadu vecumā, lai gan parastais vecums šādam nolūkam bija seši gadi. Tur Lenija trīs reizes salauza potīti, taču divu gadu laikā vienalga kļuva par labāko audzēkni. Koncertējot Prāgā, Lenija traumēja ceļgalu, pēc kā ārsti ieteica viņai tomēr atteikties no domas par baletu, kam viņa uzreiz nepaklausīja.
