Mobilā versija
+0.3°C
Daina, Dainis, Dainida
Pirmdiena, 23. oktobris, 2017
13. jūnijs, 2017
Drukāt

Sieviete, kas visu dzīves smagumu velk viena pati. Kāpēc tā notiek mūsdienu mierlaika apstākļos? (9)

Foto - FotoliaFoto - Fotolia

Dzīvo, lūk, sieviete, iespējams, ļoti skaista un interesanta, iespējams, (un visticamāk) lielā mērā veiksmīga. Tiesa, skatiens tāds noguris – no visa. Vienkārši viņa ir piekususi visu dzīves smagumu vilkt viena pati. Taču turpina to darīt dienu no dienas. Viņai nav ar ko rēķināties, un dzīve ar katru dienu to apstiprina.

Ar ko viss sākās? Grūti pateikt. Varbūt no sievietes vecmāmiņas, kura pēc kara viena pati nostādīja uz kājām bērnus. Varbūt no otras vecmāmiņas, kura cieta uz dīvāna sēdošu vīru, jo pēc kara katrs vīrietis bija zelta vērtē. Varbūt no sievietes mātes, kuras vīrs “salūza” pagājušā gadsimta 90.gadu krīzē un sāka dzert, bet viņa nolēma visu grūtumu uzņemties uz sevi. Vai no kādas citas tuvas radinieces, kas nolēma vispār iztikt bez vīra, lai šis balasts netraucētu dzīvot. Mēs to nezinām precīzi. Variantu ir ļoti daudz. Tiesa, sekas un secinājumi no tā ir vienādi. Rēķinies tikai ar sevi, tev jābūt stiprai, tu visu varēsi.

Auga mūsu meitene ar pilnīgu pārliecību, ka dzīvē neviens viņas labā neko nedarīs, un viņai nāksies visu un vienmēr darīt pašai. Tas ir gan uzticamāk, gan vienkāršāk, un lūgties, pazemoties nevajag, un cerēt nevajag ne uz vienu, bet tas nozīmē, ka arī vilties nevajadzēs. Par to viņai uzstājīgi stāstīja māte, tādā vai citādā veidā uz šādiem secinājumiem viņu uzvedināja tēvs, skolotājas skolā katru reizi, slavējot viņu par panākumiem, piemetināja: “tālu tiksi, patstāvīgi visu paveiksi!”

Jā, visticamāk, viņas dzīvē nav un nebija attiecību ar tēvu. Ar tēvu, kurš nēsātu viņu uz rokām, dievinātu un aizsargātu. Viņa neredzēja arī tēva saudzīgu attieksmi pret māti – vai nu viņa neļāva šīm rūpēm izpausties, vai arī viņam bija ērti domāt, ka divdesmit kilogramus kartupeļu viņai nav grūti nest. Un nav svarīgi, vai tēvs fiziski bija blakus, vai viņa nebija vispār. Visu to labo, ko meitene varēja no viņa saņemt, viņa nesaņēma dažādu iemeslu dēļ. Varbūt arī māte viņam to neļāva, varbūt arī pats to negribēja.

Bērnībā viņa apguva, ka katrs ir pats par sevi, ka rēķināties ar palīdzību nav vērts. Kad sētā meiteni apvainoja, māte teica: “Tiec galā pati”. Kad viņai nepadevās vienādojumi, tēvs vienaldzīgi paraustīja plecus: ”Nu, tas nozīmē, ka dabūsi divnieku”. Kad klasesbiedri grupu darbos viņu iegāza, viņa arī dabūja “divnieku”, lai gan savu darba daļu bija paveikusi. Daudz vienkāršāk izrādījās izdarīt visu pašai. Izdevās gan labi, gan kvalitatīvi un ātri. Jā, spēkus tērēt nācās vairāk, toties par rezultātu nebija jākaunas.

Prasīt vienmēr nozīmēja “pazemoties”. Prasīt palīdzību nozīmēja atzīt savu nevarību un neprasmi. Palīdzību noteikti nesaņemsi, vēl arī izsmies. Cienīja tikai tos, kas visu darīja patstāvīgi, kā arī pašus nepretenciozākos, kuri spēja paciest jebkuras neērtības klusējot. Ko meitene arī darīja. Kad tēvs ar māti izšķīrās (kas jau bija gaidāms, jo tēvs nebija pārāk labs cilvēks), viņa mātes dzīvē kļuva par galveno cilvēku, kuram nebija tiesību viņu uztraukt, likt vilties. Tagad viņai līdz mūža galam nācās uzņemties atbildību mātes laimi, turklāt bez liekām žēlabām.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Tas, ka viss jāsasniedz pašam un pilnībā paļauties var tikai uz sevi ir skarbā dzīves patiesība. Tas ka sieviete apčubina un stutē kādu dīkdieni turpretī liecina tikai par viņas pašas muļķību, vai teiksim var uzskatīt to par mecenātismu. Es vispār godīgi sakot nesaprotu – viena pati, labi pelna, viena pieaugusi meita – kādas šausmīgas dzīves grūtības??? Paprasi kādiem daudzbērnu ģimenes vecākiem kuri par miņimalku strādā līku muguru, paprasi kādiem vecākiem, kuriem ir bērni invalīdi, kā viņi tiek galā, kā pabaro bērnus.

  2. Man laikam paveicies. Mēs abi tādi atbildīgi un velkam to vezumu kopā.

  3. Izskatās ka autore (Inga Prūse) cenšas savas neveiksmes mīlas frontē kompensēt ar fantāziju rakstiem par super sievietēm un nevarīgiem vīriešiem.

  4. Piekrītu sviesta sacītajam. Anna kur tev 5os gados varēja rasties šāda apziņa? Gadījumā drusku nepārspīlē? Ja tev sevis žēl palika, tad tas jau ir apliecinājums ka kāds te fleitē!!!
    Patiesību sakot šādi te tekstiņi drusku ož pēc feminisma kulta. Vīrietis bija vajadzīgs tikai kā spermas donors vai pat vispār moderni aiziet uz spermas banku. Tas jau vēl vairāk ož pēc feministes lezbas.

  5. Paldies par rakstu!
    Lasīju un apraudājos, jo vismaz 80% bija par mani…palika šausmīgi žēl sevis. Un Sviesta komentārs izsaka daudz ko – pat nemēģini kādam kaut ko prasīt!
    Es patiešām par savām problēmām nerunāju, jau kopš 5-6 gadu vecuma, tajā vecumā es skaidri sapratu un apzinājos, ka varu paļauties tikai uz sevi. Es neesmu sevi pievīlusi, tikai ļoti, ļoti nogurusi, un arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka gribas padoties. No malas raugoties esmu veiksmīga, daudz ko saniegusi, esmu materiāli nodrošināta, slaida, tikai arvien biežāk man jautā – kāpēc tu tik reti smaidi. Meita šogad beidz augstskolu, es priecājos par viņu, esmu ļāvusi viņai nebūt tik stiprai. Viņa gan neapjēdz, ko tas ir prasījis no manis, jo es jau ne par ko nesūdzos. Viss, ko es ceru, ka viņas dzīvē būs vairāk viegluma.

    • Ooo jā – tas gan ir īpaši uzsverams sasniegums dzīvē – tu esi slaida :))))))
      Tāpat kā raksts (kā vairums līdzīgo rakstu) sākas ar “tēzi” – “esmu skaista, bet viena” – tā it kā sievietes vienīgā un īpašā vērtība būtu tikai un vienīgi skaistums ??? Un ar šādu pašviedokli sieviete arī sevi nostāda “nepieejamo” kārtā – skaistu gleznu var pielikt pie sienas, skaistu puķi var ielikt vāzē – kamēr novīst. Skaistu sievieti skaistuma pēc vīrietis var nopirkt kā aksesuāru. Bet normāli domājošam vīrietim skaistums nebūs pašmērķis ! Normāli domajošam vīrietim blakus ir vajadzīgs CILVĒKS !!! Vēl jo vairāk, bieži tādas pašpasludinātās “skaistules” nemaz jau nu tik ļoti skaistules nav. Saprotu, ka vairumam sieviešu par visu varu gribās būt skaistām – lai kāds viņām tā stāsta un pielien. Bieži vien tas ir tikai gultā ievilkšanas manevrs un draudzeņu lišķība.
      Par tiem 5-6 gadiem škiet tu pamatīgi pārspīlē ??? Tajā vecumā pat visnelabvēlīgākajās ģimenēs bērni vēl īsti netiek vieni laisti kur tālāk ārpus mājas. Par kaut kādu sevis apzināšanos vēl pat īsti runāt nevar – tad tu pamazām sāc sevi saprast un apzināties kā tādu – es esmu – bet kas es esmu, kāpēc esmu – uz to atbildes vēl īlgi nebūs !
      Arī es – kā vīrietis – apzinos ka varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi ! Un arī es esmu no tā noguris ! Bet – tāda tā dzīve ir …

      • Jā, mūsdienās tas izklausās neticami, ka 5-6 gadīgs bērns varētu pieņemt šādu lēmumu, bet es dzīvoju laukos, un VIENA no manas bērnības spilgtākajām epizodēm ir tā, ka man sestdienās bija jāiet uz sagatavošanu (skolai). Lasīt es iemācījos 4 gadu vecumā, un man ļoti gribējās iet uz skolu. Pienāca kārtējā sestdiena, kad man bija jādodas uz sagatavošanu skolā, kas no mājām bija 7 km, bija jābrauc ar autobusu, bet, neskatoties uz to, ka man bija mamma, tētis, vecmamma, 8 gadus vecāks brālis un 6 gadus vecāka māsa, nevienam nebija laika vest mani uz skolu, tāpēc mani aizveda līdz autobusam, iesēdināja un piekodināja, lai mājās braucu kopā ar kaimiņu meiteni un viņas mammu. Uz skolu aizbraucu viena, bet kaimiņu meitene nebija skolā…es visu dienu skolā raudāju, jo nezināju, kā tikt mājās, es biju lauku bērns, pilsētā neorientējos, telefona mums mājās nebija. šo sajūtu es atceros visu mūžu – es nevienam neesmu svarīga…kāda klases biedra mamma iesēdināja mani pareizajā autobusā, pateica šoferim, kur man jākāpj ārā (to es zināju), un es viena devos mājās. Soļojot tos 2km no autobusa līdz mājām manī arī dzima šī pārliecība, ka es varu paļauties tikai uz sevi.
        Iespējams, izklausās neticami, bet es to dienu ļoti spilgti atceros. Kaut kad prasīju mammai, kas jums visiem bija tik svarīgs darāms tajā dienā, ka nevienam nebija laika aizvest mani uz skolu, viņa, protams, neatcerējās, bet man šī diena joprojām ir atmiņā….
        Pirmajā klasē es jau nācu mājās no skolas visus 7 km, ja nezināju, ar kuru autobusu jābrauc. Ja man neviens neatnāca pakaļ, es pati tiku mājās – kā nu mācēju.
        Un tā visu mūžu.

  6. Ak nabaga nelaimīgā sievietīte – nu viss ir tik slikti, tik slikti. Un visi vīrieši tādi nelieši, nu TĀDI nelieši !
    Es gan apgalvošu, ka tagad aug sieviešu kategorija, kurām šķiet, ka viss, nu pilnīgi VISS viņu labā jādara ir apkārt esošajiem vīriešiem. Un sievietēm tikai divi pienākumi dzīvē – 1kārt piedzimt par sievieti, un 2kārt – būt “laimīgai” visu atlikušo dzīvi – lai ko tas arī nozīmētu ! Diez ko tas īsti nozīmē “būt laimīgai” ???
    Bet vispār – dzīve nav nekāds rožu lauks ! Par visu nākas cīnīties – gan sievietēm, gan vīriešiem ! Un uzticēties patiešām var labākajā gadījumā tikai sev – gan sievietes, gan vīrieši ! Pārmest vari tikai sev ja kaut kas ne tā !

Kāpēc konjaku nav jāsilda plaukstās un kādi kokteiļi modē, stāsta slavens pazinējsKonjaka pazinējs Žans Mišels Košē: konjaku jau 150 gadus bauda kokteiļos un pirms lietošanas to nav nepieciešams sildīt plaukstās!
Draugiem Facebook Twitter Google+