Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
10. septembris, 2013
Drukāt

Sieviete raganu dārzā, ar guru akmeni. Diāna Zande

Foto - /www.shutterstock.comFoto - /www.shutterstock.com

Aktrise, psiholoģijas maģistre un piecu bērnu māmiņa Diāna Zande atzīst, ka svarīgākais viņas dzīvē joprojām ir prieks mācīties. Ne tikai dzīvojot līdzi savu skolnieciņu gaitām un pašai studējot doktorantūrā, bet arī apgūstot sirds identitāti: būt pašai.

 

Septembris – daudzu sākumu, bet vienlaikus arī noslēgumu mēnesis. Bērni pakāpušies klasi augstāk – tātad arī mātes dzīvē sākas jauns gads.

Sākums un beigas, kas neatšķetināmi kopā jaušams arī dārzā. Smaržo dilles un sārtojas tomāti. Dobes tukšojas, bet burkas pildās.

Man dārzs ir tikai priekam – neliels zemes pleķītis, kurp aizbraucam labi ja reizi nedēļā. Viss lielā kišmišā: vīrs iet skatīties, kas ēdams, es – kas uzziedējis. Bet tā sajūta – vāvere vācēja, pirmatnējā sieviete raganas dārza zālīšu noreibumā – man ļoti vajadzīga, tā atjauno.

Man svarīgi apzināties: rudenī pilna sauja pašas sētu diļļu, bet ziemai – sažāvētie kāti un sēklas. Tad man labumus no lielveikala plaukta vairs nekārojas.

 

Septembrī dabā vairāk nianšu nekā jebkad. Siltas un tveicīgas dienas pāršķeļ salnotas naktis, zirnekļu tīklos tinušies rīti. Zemes smarža un aizejošu gājputnu kāši. Dažreiz pa otram lāgam sazied pavasara puķes: neskumsti, bet baudi mirkli, kas gatavo ceļu citam pavasarim.

 

Psihologiem septembris – klientu pieplūduma laiks. To vidū topošie vecāki. No visām pusēm saklausījušies, cik skaista tāda gaidīšana. Tomēr daudzas sievietes gaidībās jūtas apjukušas. Pacēluma vietā satraukums par pārmaiņām ķermenī, bažas, vai pietiks naudas, vai darbavieta saglabāsies. Tātad es slikta grūtniece? Arī vīrietis tramīgs: mana mīļotā vairs glāsta tikai savu vēderu. Kur mana vieta – tagad un pēc tam?

Varbūt, ka par daudz cenšamies būt tādi: liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādamis. Jo patiesībā tas ir nevis labi, bet briesmīgi – nobāzt to, ko jūtu, zem akmeņa un izlikties, ka ar mani viss kārtībā.

Ja esmu bēdīga, tad tāda esmu – bēdājos! Bet priekā esmu priecīga. Esmu, kāda esmu, nevis tā, ko no manis gaida. Sāpes nevar pārveidot par prieku, vispirms neizprotot, kāpēc sāp. Tālab teicienam vīrieši neraud ir arī otra daļa: jo viņi mirst. Tas vienlīdz piederas arī sievietēm. Kad raudiens nāk, labāk paraudāt. Pieņemt, ka ar mani viss kārtībā arī tad, ja kādu brīdi jūtos nelaimīga. Visu laiku nav jābūt pacēlumā.

 

Viens sliktums septembrim ir – saules tomēr par maz. Ja kaut kur ieeju, vienmēr apsēdīšos vietā, kur saule spīd tieši sejā. Domājot par jaunu darbavietu, vispirms neinteresēšos, cik tur maksās, bet – vai telpā būs gaišs. Tumsā man grūti.

 

Man šogad bija divi fantastiski ceļojumi. Pirmais – uz Indiju. Neuzskatu, ka uz turieni jābrauc meklēt sevi. To var izdarīt tepat – rušinoties dārzā vai sēžot trolejbusā. Es devos pēc tā, kas man bija svarīgāks – pēc saules. Priecājos, ka sev to atļāvu. Jo ieguvu daudz vairāk nekā tikai iespēju izbaudīt skaistu dabu un siltu klimatu.

 

Pret horoskopiem esmu rezervēta. Mūsu ģimenē daudzi ir Jaunavas: es, mana mamma, viens no bērniem, vīrs. Bet tik ārkārtīgi dažādi esam! Tāpēc neticu, ka mani veido liktenis. Varbūt tas tiešām noteicis, kādos apstākļos man jāpiedzimst, taču pēc tam ielicis mani personiskajās izvēlēs. Gan veiksmes, gan ciešanas vienmēr pati esmu sev sarūpējusi – izšķiroties, būt tur un palikt te, mainīt kaut ko vai atstāt pa vecam.

 

Indijā kolēģe konsultējās ar pārdevēju par savai zīmei piemērota akmens izvēli. Atbildējis uz viņas jautājumu, juvelieris satvēra manu roku. Noteica, ka esmu slavena. Samulsu – jā, savā zemē jūtos pazīstama.

Vai nevarot atnākt pie viņa, gribot nofotografēt manu plaukstu. Kad turpmākajā sarunā pateica vairākas lietas, kuras neviens par mani nevarēja zināt, skepse pagaisa. Tāpēc vārdi Ja vēlies, lai dzīve tevi nebeidz priecēt ar balvām, nēsā dzelteno safīru – guru akmeni, ieķērās prātā. Vienā veikaliņā pajautāju, otrā. Nē, tik reta un dārga akmens viņiem neesot. Priekšpēdējā dienā mazā bodītē – pieci gredzeni ar dzelteno safīru! Vienu uzvilku pirkstā. Mans!

Iztērēju lielu naudu, bet pirkumu ne mirkli nenožēloju. Interesants, savdabīgs juvelierizstrādājums ar tikko jaušamu mistiskuma pieskaņu un ārkārtīgi lielu virsvērtību – tas manī atbrīvoja uzdrīkstēšanos: ļaujies, tu vari!

 

Mazliet līdzīgi bija ar braucienu uz Dienvidāfriku. Ieraugot ielūgumu uz pasaules psihologu kongresu, pirmā emocija kliedza: tālu un dārgi, un kā es braukšu, ja nevienu no ģimenes līdzi paņemt nav iespējams? Un tad pēkšņi saproti: viss, kas tev ļoti svarīgs, ir sasniedzams. Ja kaut ko ļoti gribēsi, tas notiks.

Man notika Keiptauna.

 

Kādreiz lekcijās prasu: vai gribat, lai jūsu bērni uzdrošinās lūgt palīdzību, kad tā nepieciešama? Vai vēlaties, lai viņi nepārstrādājas un nekļūst par robotiem, bet māk izbrīvēt laiku sev, jums, priekam?

Jā, gribam!

Tad lūdziet palīdzību, kad tā nepieciešama, nepārstrādājieties un uzdrošinieties atpūsties! Bērni nemācās no vārdiem – no piemēra.

 

Es daudz atdodu no sevis – darbā, ģimenē. Pieciem bērniem vajag to pašu, ko vienam, tikai piecreiz lielākā apjomā. Vīram vajag. Bijuši brīži, kad sēri grozu pirkstos dažus no lielajām vajadzībām pārpalikušos santīmus: pacietīšos, sakrāšu un tad nopirkšu kaut ko sev. Tas nekad nav izdevies. Ģimenes caurajā maisā pazūd viss, ko tajā ieliek.

Tagad daru citādi: vienalga, kādas ir vajadzības, daļa naudas – tikai man. To var izdot arī par gredzenu. Ja neko neiemācīšos paņemt sev, man nebūs ko dot tālāk citiem. Ne materiāli, ne garīgi.

Tāpēc svarīgi novilkt robežas un tās aizstāvēt: mans! Tas, kuram šādu robežu nav, bieži mēdz sabrukt. Citi dabū viņu stutēt, un tas ir skarbi. Visiem.

 

Tagad neko nedarīšu, bet saldi paslinkošu – kaut biežāk šādi veselības vārdi skanētu arī bērnu klātbūtnē! Lai viņi uzzina, ka drīkst tā rīkoties, jo pēc tam var padarīt vairāk un darbs rit priecīgāk. Mamma, kura, aizbildinoties ar darba tikumu, uz deguna krizdama, nepārtraukti rikšo, arī bērnam sarūpē vietu pagurušajos, izdzisušajos, nonīkušajos.

Darba tikums iet roku rokā ar atpūtas tikumu. Priecāšanās – ar bēdām, ko nebāž zem akmeņiem, bet izbēdā. Prasme dot – ar māku no dzīves nebeidzamā dāsnuma ar pateicību paņemt arī sev. Lai būtu, ko dāvāt citiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+