Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
25. februāris, 2014
Drukāt

Lauku skolām iesaka glābties, piesaistot arī pieaugušos. Kā to īstenot? (1)

skola9

Skolu slēgšana Latvijā turpināsies, jo, augstas Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdnes vārdiem runājot, “demogrāfiskā situācija ir nepielūdzama”. Taču skolas vairs neslēgšot masveidā, un skolēnu skaits, lemjot par skolas aizvēršanu, nebūs galvenais kritērijs.

Uz to ļauj cerēt arī valdības deklarācija, kurā solīts nodrošināt pirmsskolas un pamatskolas izglītību pēc iespējas tuvu bērna dzīvesvietai. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) grasās līdz marta beigām izstrādāt informatīvo ziņojumu par atbalsta pasākumiem mazo skolu pastāvēšanai. Taču atbalsts gaidāms izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas kontekstā, kas liek domāt, ka IZM tomēr sagaida skolu skaita samazināšanu.

Vidusskolas – tālāk no mājām


Iepriekšējais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis uzskatīja, ka samazināms būtu lauku vidusskolu skaits, jo vidējās izglītības apguve jākoncentrē skolās ar attīstītu pedagoģisko un materiāltehnisko bāzi. Tobrīd no IZM nāca signāli, ka vidusskolas klasēs nevajadzētu mazāk par 15 skolēniem.

Janvārī pieņemtās Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014. līdz 2020. gadam paredz vidusskolas koncentrēt reģionālas nozīmes pilsētās un novadu centros reģionālas nozīmes autoceļu tuvumā. Pieļauta arī profesionālo skolu integrācija vispārējās vidusskolās, tā ekonomējot uz iestāžu pārvaldību un izmaksām.

Konkrēta rīcība vidusskolu skaita samazināšanai gan pamatnostādnēs nav paredzēta, taču plānots “atbalsts pašvaldību izglītības iestāžu tīkla sakārtošanai”. Cita starpā solīts atbalstīt reģionālo vidusskolu un valsts ģimnāziju dienesta viesnīcu, faktiski – skolēnu internātu, stiprināšanu. Tātad paredzēta virzība uz to, ka vidusskolas varētu būt tālāk no mājām. Kā izpildes termiņš tīkla sakārtošanai norādīta 2020. gada otrā puse.

Tagadējā izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete gan teikusi, ka vidusskolu skaits, iespējams, nebūs būtiski jāmazina, jo esošā valdība apņēmusies virzīt pāreju uz obligātu vidējo izglītību, un tādā gadījumā skolēnu varētu būt vairāk.

Ziedu laiki neatgriezīsies


Par mazām uzskatāmas skolas, kurās mācās līdz simt skolēniem, bet skolas, kurās ir 100 – 150 skolēnu, iekļautas riska grupā, jo, skolēnu skaitam turpinot kristies, arī tās var kļūt par mazajām skolām.

Pamatnostādnes paredz tuvāko gadu laikā palielināt vidējo skolēnu skaitu uz vienu skolotāju. Šobrīd novados ir vidēji 6,5 skolēni uz vienu skolotāju. Iecerēts, ka 2017. gadā būs deviņi skolēni uz vienu skolotāju, bet 2020. gadā – 10 skolēni uz vienu skolotāju. To var panākt, gan slēdzot skolas, gan arī samazinot skolotāju skaitu skolās.

Mazās skolas nav tikai “dziļos laukos”, bet arī salīdzinoši tuvu Rīgai. Vienā no tādām viesojāmies – Birzgales pamatskolā Ķeguma novadā, kurā mācās 92 skolēni un strādā 17 skolotāji, daļa no viņiem gan ne uz pilnu slodzi. “Mazāk skolotāju nevar būt, jo pedagoga izglītības dokuments ļauj pasniegt tikai vienu vai divus priekšmetus,” teic Birzgales pamatskolas direktors Valentīns Pastars.

To, ka demogrāfija tiešām ir nepielūdzama, apliecina arī skolēnu skaita dinamika Birzgalē. “Nebūs vairs tādi ziedu laiki kā kādreiz, kad šajā skolā mācījās 270 bērni,” ir pārliecināts direktors. Tik daudz bērnu te bija padomju laikos, kad apkārtnē darbojās kolhozs ar 500 strādājošajiem. “Kā tad lai bērni dzimst, ja jaunajām ģimenēm te nav darba?” Tagad ne tikai bērnu, bet pašu iedzīvotāju ir krietni mazāk. Tomēr vēl pirms gadiem desmit Birzgalē skolojās ap 150 bērniem. Tagad direktoram prieks, ka dažkārt atgriežas bērni, kuri iepriekš devušies pie ārzemēs strādājošajiem vecākiem. Ārvalstu skolā nav spējuši iejusties un turpina mācības Birzgalē.
Birzgale3_KM_4

Lielākajās klasēs mācās pa 17 bērniem, bet mazākajā – tikai septiņi skolēni. Dažus mācību priekšmetus – sportu, mūziku, mājturību – skolēni apgūst apvienotajā klasē.

“Citos priekšmetos klases tomēr mācās atsevišķi, kaut finansējuma nepietiek,” stāsta V. Pastars. “Lauku skolā skolotājs gatavs strādāt arī tad, ja viņam nesamaksā visu, ko būtu pelnījis.”

Finansēšanas modelis “Nauda seko skolēnam” mazajām skolām, kā zināms, ir neizdevīgs. No šā gada septembra mazās lauku skolas gan saņem lielāku finansējumu uz katru skolēnu nekā iepriekš. “Nedaudz vieglāk ir,” atzīst direktors. “Tomēr ar šo atbalstu nepietiek. Es gan nedomāju, ka lauku un pilsētas skolu skolotājiem būtu jābūt vienādām algām, jo darba apjoms te ir mazāks, tomēr pamatlikmei vajadzētu būt vienādai. Žēl mūsu skolas skolotāju, kas uz rokas saņem tikai minimālo algu. Salīdzinoši stabili jutāmies treknajos gados, kad skolotājs saņēma 350 latus par slodzi.”

Kāds vēl atbalsts noderētu lauku skolām? “Atbalstam būtu jābūt tādam, lai mēs ne tikai vārītos savā sulā, bet arī izrautos uz ārpusi, lai varētu kaut kur aizbraukt. Rīgas skolēniem, piemēram, zooloģiskā dārza apmeklējums izmaksā daudz lētāk nekā mūsu bērniem. Rīdzinieki iekāpj tramvajā un aizbrauc, mums jābrauc 70 kilometri. Skolai gan ir divi autobusi, bet benzīns jāielej, šoferis jāalgo. Gadā vienu ekskursiju nodrošinām, bet ar to taču nepietiek. Būtu jāpiešķir no valsts papildu finansējums ekskursijām, lai bērni var paplašināt redzesloku. Tas gan šķiet nereāls sapnis,” saka V. Pastars.

Kāpēc sliktāki?


Jaunākais skolēnu sasniegumu starptautiskais salīdzinošais pētījums apliecināja, ka lauku skolēnu zināšanas vidēji krietni atpaliek no pilsētnieku sekmēm. Kāpēc tā? Viens no skaidrojumiem: mazās lauku skolās diemžēl nav veikti tādi ieguldījumi izglītības kvalitātes celšanā kā lielās pilsētu skolās. Piemēram, projekta “Dabaszinātnes un matemātika” ietvaros eksakto zinātņu mācību kabineti modernizēti un aprīkoti tika vien vidusskolās, kamēr laukos lielākoties darbojas pamatskolas. V. Pastars gan atzīst, ka informācijas tehnoloģijas ienāk arī lauku skolās – te nonākuši skolu informatizācijas projekta ietvaros sagādāti datori, ir interaktīvās tāfeles un projektori. “Bet mēs nekad nevarēsim konkurēt ar skolām, kur ir vairāki simti skolēnu. Varam piedāvāt individuālu pieeju un, ja mums ir kāds talantīgs bērns, kas vinnē olimpiādēs, skolu topā uzreiz ieņemam augstas vietas. Taču starp 100 bērniem būs mazāk talantīgu bērnu nekā starp 1000.”

Direktors nepiekrīt viedoklim, ka lauku skolās bērni mācās sliktāk, jo ārpus pilsētām ir lielāka nabadzība: labi mācīties var arī mazturīgu ģimeņu atvases, kaut kopumā šādiem bērniem neklājas viegli.

Secināts sen zināmais


Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) beidzot devusi ieskatu pētījumā “Efektīvas pārvaldības un funkcionalitātes faktors izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas procesā”, ko pērnā gada nogalē veica Baltijas sociālo zinātņu institūts. Nosaukums sarežģīts, taču realitātē pētīts, cik tad Latvijā ir mazo skolu un kāda varētu būt to nākotne. Taču no tā, ko par izpētīto izglītības pārvalžu vadītāju seminārā stāstīja institūta pētniece Evija Kļave, daudz jauna uzzināt neizdevās. Pētījums, kura veikšanai IZM noalgojis institūtu par aptuveni 3000 latiem, balstīts uz jau iepriekš ievāktu datu analīzes: IZM statistikas datiem un Sorosa fonda “Latvija” iniciatīvas “Pārmaiņu iespēja skolām” novērtējumu.

Pētījuma mērķis bija sagatavot informatīvo bāzi Latvijas mazo lauku skolu politikas tālākai veidošanai, lai funkcionāli pilnveidotu mazo lauku skolu tīklu Latvijā. Kāda jēga būs no šīs politikas, īsti nav skaidrs, jo no IZM pārstāvju teiktā top skaidrs, ka galveno lēmumu atkal pieņems pašvaldības, un tās taču uz skolām raudzīsies savas teritorijas, nevis visas Latvijas kontekstā.

Secināts jau sen zināmais: mazo lauku skolu nākotne ir apdraudēta, jo novados iedzīvotāju skaits aizvien samazinās, pašvaldībām rūk ienākumi, dzīves līmenis laukos samazinās, kas atkal veicina iedzīvotāju aizceļošanu.

Noskaidrots arī, ka lielākā daļa mazo lauku skolu ir pamatskolas – 63 procenti. Daudz lauku skolu skolo arī bērnudārzniekus.

Ceļā – ne vairāk kā stunda


“Pašvaldībām uz skolu tīklu būtu jāskatās kontekstā,” spriež E. Kļave. “Lemjot par skolu tīklu, jāņem vērā pašvaldības lielums, attālumi starp skolām, sociāli ekonomiskā situācija, politiskais un sociālais kapitāls.” Vismaz sākumskolai būtu jābūt ne vairāk kā divu kilometru attālumā no mājām, secinājuši pētnieki. Tā kā Latvija ārpus pilsētām nav biezi apdzīvota, tik tuva skola gan ne vienmēr ir iespējama. Tāpēc pētnieki izvirzījuši arī citu nosacījumu: ceļā uz skolu pavadītais laiks nedrīkst pārsniegt stundu un skolēnu nogādāšana no attālākām vietām uz skolu jāorganizē tā, lai skolēni mācību iestādē ierastos ne agrāk kā pusstundu pirms stundu sākšanās.

Skolas jāvērtē ne tikai pēc kritērijiem, ko izvirza izglītības iestādei, bet arī jāraugās, vai tā var būt daudzfunkcionāls centrs, kāda ir tās kapacitāte un konkurētspēja. Skolēnu skaitu nevar neņemt vērā, tomēr uz to jāraugās citu skolas darbības rādītāju kontekstā – jāskatās, cik skolā ir pedagogu, cik izglītības programmu, kāds ir interešu izglītības piedāvājums, cik izmaksā skolas uzturēšana, rēķinot uz vienu ēkas kvadrātmetru, kādas ir skolas pilsoniskās aktivitātes, kādas ir skolas spējas piesaistīt finansējumu ne tikai no valsts un pašvaldību budžeta, bet arī no citiem avotiem.

Izglītība – tikai viens no pakalpojumiem?


“Mēs jau reāli darām vairāk nekā agrāk,” stāsta V. Pastars. “Nesen te Birzgales iedzīvotāji varēja apgūt datorprasmes. Jau vairākus gadus rīkojam arī šoferu kursus. Esam atvērti arī pašdarbības kolektīviem. Tie vairāk mēģina tautas namā, taču, ja nepieciešamas papildu telpas, laižam skolā. Domāju, ka šādu papildfunkciju uzņemšanās gan nebūs glābiņš lauku skolām. Pamatfunkcija tomēr ir bērnu izglītošana, un tam ir vajadzīgs pietiekams finansējums.”

Ķeguma novada domes priekšsēdētājs Roberts Ozols arī saka: “Skola pirmkārt ir bērniem.” Pētnieki toties uzskata, ka skolēnu izglītošana var būt tikai viens no skolas sniegtajiem pakalpojumiem, bet R. Ozolam dažas pētnieku paustās idejas par mazo skolu iespējamo attīstību šķiet pavisam apšaubāmas. Piemēram, feldšeru punkta ierīkošana skolā! Vai visi pagasta slimnieki tagad nāks uz skolu, vai tad bērni nebūtu jāpasargā no infekcijām un baciļiem?

Pētījuma autori iesaka skolas veidot kā mūžizglītības centrus. Šāds ieteikums gan dzirdēts jau iepriekš, taču pētnieki pauduši arī jaunas idejas, kā izmantot skolas telpas, kas nav nepieciešamas mācību procesa nodrošināšanai. Tur varētu, piemēram, izveidot attālinātas darba vietas.

Izglītības speciālisti lēš, ka aptuveni puse mazo lauku skolu jau uzņēmusies iepriekš skolām neraksturīgas funkcijas, bet otra puse pagaidām nav pietiekami elastīga.

Kādu jūs redzat skolas nākotni? Vai pēc desmit gadiem tā vēl pastāvēs, jautāju Birzgales pamatskolas direktoram. “Jāpastāv, citādi nevar būt,” atbild V. Pastars “Skolai šogad 165 gadu jubileja. Šajā ēkā tā darbojas no 1849. gada. Tikai jautājums – cik te būs skolēnu? Par laimi, pēdējos gados skolēnu skaits kaut cik nostabilizējies. Turklāt 20 kilometru attālumā nevienas citas skolas nav, bet, ja nav skolas, arī apdzīvotā vieta pamazām iznīkst.”

R. Ozols ir drošs, ka Birzgales pamatskola turpinās darbu. “Arī laukos skolas ir vajadzīgas,” viņš saka. Taču, vai skola kā mainīsies un vai tai nāksies uzņemties papildu funkcijas, to pašvaldības vadītājs atturas prognozēt.

Fakti


2013./2014. mācību gada sākumā Latvijā darbojās 294 vispārējās un speciālās dienas izglītības iestādes (ieskaitot privātās), kurās skolēnu skaits ir līdz 100. Tie ir 36 procenti no visām skolām.

87 procenti mazo skolu atrodas lauku teritorijās – pagastos vai pagastu administratīvajos centros.

Viedokļi


Kā jūtaties, mācoties mazā lauku skolā?


Alise Petrova, Birzgales pamatskolas 8. klases skolniece: “Dažreiz man patīk, ka skola ir maza, bet dažreiz nē. Ja negribu satikt kādu skolasbiedru, lielā skolā viņu satiktu retāk, bet lielā skolā toties ir lielāka burzma. Domāju, ka lielākās skolās neveidojas tik ciešs kontakts ar skolotāju.”

Sindija Puišele, Birzgales pamatskolas 8. klases skolniece: “Domāju, ka lauku skolās skolotāji ir pielaidīgāki, vairāk palutina, nekā tas būtu lielā skolā. Bērniem tas patīk, taču nezinu, vai vienmēr viņiem nāk par labu. Pēc pamatskolas pabeigšanas mācīšos lielākā skolā. Droši vien būs zināms stress šādā skolā iedzīvoties.”

Kā skolu tīkla sakārtošana varētu noritēt jūsu novadā?


Andrejs Zagorskis, Preiļu novada izglītības pārvaldes vadītājs: “Mums ir viena maza skola, kur bērnu skaits zem 50. Arī mēs pašvaldībā uzskatām, ka bērni nav vienīgais rādītājs, pēc kura jālemj par skolas saglabāšanu. Raugāmies arī, cik cilvēku dzīvo apkaimē, kāds attālums līdz tuvākai skolai, cik novadam izmaksātu, ja bērni mācītos blakus novadā. Esam aprēķinājuši, ka finansiāla ieguvuma no slēgšanas nav, jo tad jāmaksā par bērnu vadāšanu uz citām skolām – gan par transportu, gan citam novadam, ja bērni aiziet uz cita novada skolu. “

Inga Flugrāte, Skrundas novada izglītības pārvaldes vadītāja: “Mūsu novadā ir trīs skolas, kurās ir līdz simtam bērnu. Pašvaldības deputātu uzstādījums gan ir, ka katrā apdzīvotā vietā, kur ir skola, tā jāsaglabā. Vismaz mūsu pašvaldībā jau šobrīd skolas ēka tiek izmantota ne tikai mācībām – tur iekārto arī bibliotēku, jauniešu centru, piedāvā izglītošanās iespējas pieaugušajiem. Jaunmuižas pamatskolā, kur skolēnu ir tikai 21, ir arī pirmsskolas grupa, daļa telpu atvēlēta sociālā darbinieka un ārsta pieņemšanām.

Protams, skolu nākotne lielā mērā būs atkarīga no tā, kāds būs jaunais skolotāju atalgojuma aprēķināšanas modelis, jo pašvaldības iespējas skolas atbalstīt nav neizsmeļamas. Valsts finansējums skolām nedrīkst būt tik ļoti atkarīgs no skolēnu skaita, kā tas ir pašreiz. Jo nepietiekams finansējums pedagogu algām negatīvi iespaido izglītības kvalitāti – jāveido apvienotās klases.

Tā ka nevar teikt, ka mazo skolu liktenis ir tikai pašvaldību ziņā, IZM daudz var ietekmēt. “

skolastabs

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ES TEIKTU JĀVEIDO LATVIJAS SENO PIRMSKOLU UN SKOLU LATVIJAS KOALĪCIJA SADARBĪBAI , IZDZĪVOŠANAI, DIALOGAM AR IZGLĪTĪBAS UN ZINĀTNES MINISTRIJU.

Draugiem Facebook Twitter Google+