Latvijā
Izglītība

Skolas dibinātāja Valda Malceniece: Jāsaredz katras mazās skolas pievienotā vērtība0

Foto: Zane Bitere/LETA

Autore – Valda Malceniece, Cēsu Jaunās skolas dibinātāja

Oktobra vidū plašsaziņas līdzekļus pāršalca ziņa, ka valsts budžetu pavadošajā likumprojektu paketē iekļauts likumprojekts, kas piešķir Ministru kabinetam tiesības noteikt minimāli pieļaujamo skolēnu skaitu arī pamatskolu klasēs un liegt darboties skolām ar nepietiekamu skolēnu skaitu.

Skaidrojot šobrīd jau atcelto ieceri, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atsaucās uz valdības rīcības plānu, kas paredz nodrošināt “kvalitatīva vispārējās izglītības iestāžu tīkla un izglītojamo telpiskās mobilitātes kompleksus risinājumus”, tomēr realitātē šāds lēmums (minimālais izglītojamo skaits sākumskolas 1. līdz 6. klasē varētu būt 400, pamatskolas 1. līdz 9. klasē – 450)* nozīmētu daudzu Latvijas skolu pastāvēšanas beigas – tostarp visas privātskolas, vecāku dibinātās skolas, kā arī virkni pašvaldību skolu.

Par šādu IZM ieceri bijis liels pārsteigums, jo no vecāku un bērnu puses skolas ar nelielu skolēnu skaitu ir ļoti pieprasītas, arī tādēļ, ka tajās skolēni var saņemt individuālu pieeju un uzmanību. Nav iespējams novilkt līniju, zem kuras jāsakārtojas visām skolām – ir jāsaredz katras skolas pievienotā vērtība un jāļauj vecākiem un bērniem izvēlēties.

Vecāki nodibina savu skolu

Cēsu Jaunā skola šobrīd apvieno 135 bērnus (55 no viņiem mācās pirmsskolā, pārējie – pamatskolā). Skola darbojas septīto mācību gadu. Mēs sākām tikai ar 1. un 2. klasi, šobrīd vecākie bērni mācās jau 8. klasē. Skola ir augoša, tomēr sasniegt ministrijas noteikto skolēnu skaitu nebūtu iespējams vairāku iemeslu dēļ, turklāt – tāds nemaz nav skolas mērķis.

Skolu dibinājām, lai saviem bērniem nodrošināt kvalitatīvu un mūsdienīgu, laikam līdzi ejošu izglītību, jo bērni aug ātri. Mana vecākā meita tajā brīdī sāka iet 1.klasē, un es sapratu, ka viņas ikdienas dzīve un mācību process skolā minimāli atšķiras no manas dzīves skolā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās.

Dzīve ārpus skolas šo 30 gadu laikā bija būtiski mainījusies, kamēr dzīve skolā – nē.

Mēs vēlējāmies skolu, kurā bērni dzīvo tagadnē, nevis gatavojas kaut kādai mistiskai lielajai dzīvei nākotnē – kad būs lieli, kad beigs skolu, kad varēs izvēlēties, ko dzīvē darīt. Skolas ideja paredz, ka ikviens bērns var sasniegt savu labāko rezultātu, ja viņam ir piemērota, fiziski un emocionāli droša vide, kur augt, laikam līdzi ejoši pedagogi, kas redz un dzird bērnu, un var viņu atbalstīt mācību procesā.

Valda Malceniece.
Publicitātes foto.

Mazās skolas elastīgāk pielāgojas pārmaiņām

Šobrīd Cēsīs vienīgā iespēja, kā nodrošināt bērniem šādu vidi, mācību pieeju un mūsdienīgu saturu, ir neliela skola – tas saistīts gan ar pieejamo telpu izvēli (kuras faktiski nav), gan ar personālu, kas gatavi strādāt citādāk un pieņemt, ka nemitīgas izmaiņas ir šodienas skolas realitāte. Tas ir bijis mūsu ieguvums līdz šim – augot mainās gan vide un telpas, gan arī mācību metodes, ko izmantojam.

Tas ļauj pieņemt izmaiņas, kā pastāvīgu skolas un arī dzīves sastāvdaļu. Skolai tāpat kā dzīvei ir nepārtraukti jāmainās.

Un mazā skolā daudz elastīgāk un veiklāk ir iespējams pielāgoties vajadzībām un izmaiņām.

Bērni aug ātri un mums nav laika gaidīt. Vairāk par skolu izmēriem es no ministrijas puses vēlos sagaidīt diskusiju un rīcības, kas uzlabotu bērnu un pašu pedagogu izglītības kvalitāti.

Domājot par bērnu mācīšanās procesu, īpašu uzmanību pievēršam skolotāju darba kvalitātei, mācību pieejai un vides iekārtojumam, kas tikai kopā veido unikālo pieeju – ka katrs bērns var. Mūsu galvenais mērķis ir iemācīt bērniem mācīties, risināt sev svarīgos jautājumus, ētiskā un atbildīgā veidā pret sevi, cilvēkiem sev apkārt un pasauli kopumā.

Iekļaujošā izglītība – no teorijas par realitāti

Mūsu skolā ir dažāda lieluma klases, tomēr, manuprāt, optimālais skolēnu skaits klasē, īpaši sākumskolas posmā, ir no 12 līdz 16, neraugoties, vai tā ir pašvaldības vai privātā skola. Ar šādu bērnu skaitu klasē pedagogs var pamanīt un atbalstīt katru, lai iekļaujošā izglītība no teorijas kļūtu par realitāti.

Šāds skolēnu skaits sniedz arī iespēja radīt vidi un situācijas, kurās bērni mācās paši, mācās mācīties, apgūst sev nepieciešamās prasmes un pieredzi. Savukārt pedagogiem tas sniedz iespēju izmantot alternatīvas izglītības metodes, testēt un pielāgot tās salīdzinoši ātrāk un vienkāršāk, nekā skolās ar lielo skolēnu skaitu un līdz ar to – birokrātisko aparātu.

Ne visiem bērniem ir piemērotas skolas, kurās bērni mācās klasēs ar lielu bērnu skaitu un ir vairākas paralēlklases.

Daļa vecāku apzināti izvēlas mazās skolas, kur nav pārpildītas klases. Daudzviet Latvijā vecāki, kas dzīvo pilsētās, kur ir pieejamas lielas skolas, ved bērnus uz apkārtējo novadu skolām, kas ir mazākas. Cēsu pusē ir vairākas pieprasītas skolas, kuras nespētu izpildīt IZM noteikto standartu – šāds lēmums nozīmētu vismaz trīs skolu slēgšanu pilsētā un četru skolu – tuvākajā apkārtnē.

Vai vienmēr nepieciešams cīnīties ar elkoņiem, ja var citādāk?

Dzirdot komentārus par to, ka mazo skolu uzturēšana ir dārga un neefektīva, gribas atgādināt, ka šādas kļūdas izglītībā, kā, piemēram, mazo skolu likvidācija pēc desmit vai divdesmit gadiem izmaksās daudz dārgāk.

Tiem, kas atsaucas uz pagātnes pieredzi, kad visi mācījāmies lielās klasēs, lielās skolās un veiksmīgi tās pabeidzām, gribētos jautāt – vai tad tiešām visiem tas patika?

Jā, mēs izmācījāmies un “puslīdz tikām cauri”, bet, vai tad šodienas sabiedrības “izdarības” mūs apmierina?

Vai vienmēr nepieciešams cīnīties ar elkoņiem, ja var citādāk?

Man negribētos piekrist arī uzskatam, ka mazās skolās bērni neiemācās konkurenci, kas pēc tam rada problēmas iejusties ģimnāzijās vai augstskolās. Bērni daudz labāk iemācās pielāgoties, mācīties un saprast citus, attīstot savu sociāli emocionālo pusi. Šāda vide stiprina bērnu, ļauj viņam labāk iepazīt pašam sevi un nostiprina personību. Un tieši tas ļauj vēlāk veiksmīgi iejusties arī lielās ģimnāzijās vai augstskolās.

Būtiskākais, lai bērns justos labi

Mazajām skolām ir jāturpina pastāvēt, tāpat kā lielajām, jo bērniem un vecākiem ir tiesības izvēlēties. Mēs visi neesam vienādi. Arī pieaugušie izvēlas dažādus kolektīvus – vieniem patīk strādāt lielā uzņēmumā, citi dod priekšroku individuālam darbam vai nelielai komandai. Mūsu vajadzības un vērtības ir dažādas – tāpat arī mūsu bērniem. Ir vecāki, kuri pārceļas no galvaspilsētas uz novadiem, lai bērns var mācīties mazākā skolā, un ir arī otrādi.

Es aicinu censties saskatīt katras skolas vērtību – mācību pieeju, vidi, atmosfēru un citas lietas, kas rada bērna mācīšanās procesam labvēlīgus priekšnosacījumus.

Patiesībā, tieši tas ir pats svarīgākais – sekot līdzi tam, lai bērns justos labi, attīstītos un apgūtu zināšanas sev piemērotākajā veidā. Un bērni ir dažādi – vieni jūtas labi lielās skolās, citi – mazās.

Saistītie raksti

Pēc 10 – 20 gadiem es vēlētos redzēt Latviju tādu, kādi šobrīd ir mūsu skolas bērni – dzīvespriecīgi, droši, zinātkāri un darbīgi. Redzot bērnu cieņu vienam pret otru, atvērtību, drosmi, prasmi un vēlmi jautāt un noskaidrot, pašiem rīkoties, lai atrisinātu sev svarīgu jautājumu – es noticu, ka Latvija var būt labāka vieta.

* Cēsīs, kas kvalificējās kā administratīvo teritoriju attīstības centrs, minimālo skolēnu skaitu sākumskolas posmā piedāvāts noteikt 300 bērnu apmērā – 25 skolēni klasē un divas paralēlklases. Pamatskolā vajadzētu būt vismaz 360 skolēniem ar 20 skolēniem klasē un divām paralēlklasēm.

LA.lv