Kokteilis
Mīli

Pabaro senčus, un dzimta tev palīdzēs! Skujiņi to zina jau 11 paaudzēs 16

Foto – no privātā arhīva

“Čičo, rādi nu, kas tev tur ir!” Valdis Skujiņš mudina vecāko  dēlu Andri, kad vējainā dienā tiekamies Liepājas centra viesnīcas “Līva” restorānā, lai uzklausītu stāstu par vienpadsmit paaudzēm, kas aizsākušās tūkstoš septiņsimtajos… Šī ir vieda saruna – par senču godināšanu un vēlmju piepildījumu, par vēdām un latvisko dzīves gudrību, par aizrautību, kas liek pabeigt iesākto, un par uzticību savējiem. Bet aizsācies viss pavisam nejauši – Andris uzzinājis, ka vecopis laulājies Valmieras baznīcā…

Šurpu turpu vienpadsmit paaudzes

Mūziķi, grupas Credo dibinātāju un Liepājas kultūras ministru Valdi Skujiņu ar dzimtas pētīšanu aplipinājis dēls Andris; šobrīd no nejauši atrasta uzvārda portālā geni.com tā kļuvusi par atkarību – pašu veidotā dzimtas datubāze glabā vairāk nekā 700 detalizētu un mērķtiecīgi apkopotu ierakstu par 11 paaudzēm – gan bijušām, gan esošām, gan tām, kas turpināsies rīt. Meklējumu gaitā atklājusies arī negaidīta informācija – gan dzimtas atzari, kas sola tikšanos ar jauniem cilvēkiem, gan skaudrākas epizodes, piemēram, ziņa par to, ka Valda tēva pirmā sieva, kura pirms krietna laika emigrēja uz Austrāliju un šķita pazudusi, izrādās, nodzīvojusi līdz 99 gadiem un vēl 2015. gadā būtu bijusi sastopama savā pansionātā, un daudz varētu pastāstīt “par tiem laikiem”, ja vien… būtu zinājuši. “Tad taču jau bija brīvvalsts, mēs būtu varējuši uz to Austrāliju aizskriet!” sūrojas Valdis, piebilstot – ir rūgti, kad, sacenšoties ar laiku, meklēto cilvēku vairs neizdodas sastapt. Viņam būtu gribējies iepazīt savu pusbrāli Andri (Skujiņu), ar kuru kādu brīdi pat sarakstījies, taču radinieka dzīve aprāvusies 24 gadu vecumā traģiskā avārijā.

No otras puses, redzot, kā meklējumi vainagojas panākumiem un viens pēc otra “pieslēdzas” arvien jauni, tuvāki un tālāki radagabali, ir gandarījums un pamudinājums turpināt – rakties pa online radurakstu arhīviem, šturmēt baznīcu, dzimtsarakstu un Valsts arhīvu, šifrēt veco laiku skrīveru rokrakstus un rēķināt datumu starpības pēc vecā un jaunā kalendāra.

“Tad kādā brīdī sāk birt – pa desmit ziņām nedēļā, spēj tik analizēt, kurš mūsējais, kurš ne,” Andris smej. “18. – 19. gs. baznīcas grāmatās ir daudz vienādu vārdu – tad labi, ja cilvēkam doti divi vārdi, vismaz ir kur pieķerties.” Piņķeris esot ar vietvārdiem – ja Mare pārtop par Mariņu vai Mariju, Sesks – par Seski vai Seske, Griķis – par Kriķi vai Grikke, tad neviļus aizdomājies, cik un kādus vārdus un radurakstus aizvadīto gadsimtu gaitā sajaukuši un saputrojuši dažādu varu rakstveži un kur vēl pasaulē liktenis varētu būt aiznesis tuviniekus.

“Cik esam noskaidrojuši, mūsu dzimtas senie zari bijuši kupli – četri, pieci, seši, pat desmit bērni,” stāsta Valdis. Viņa tēvam bijuši divi brāļi un divas māsas, mātei – divas māsas, trīs brāļi un vēl pusbrālis. “Tikai mēs ar sievu vienīgie luteklīši. Žēl, ka no tēva dzimtas šajā paaudzē esam palikuši tikai mēs ar māsīcu Dzidru Ogrē, pārējie daudz jaunāki. Toties, cenšoties apzināt radus no manas omes Emīlijas puses, konstatējām, ka tuvinieku ir daudz – kad visi sanāca kopā, bija klusais ārprāts! Mums ir interesantas vecuma attiecības, jo kādā brīdī lielajos dzimtas zaros izveidojusies paaudžu nobīde. Tajā zarā vēl turpinās pētījumi.”

Galerijas nosaukums


“Bet bērni taču grib ēst!”

Skujiņu senākie senči dzīvojuši Vidzemes pusē – Cēsu un Valmieras apriņķī, Raunā, Lenču muižā –, un uz Kurzemi pārcēlušies salīdzinoši nesen.

Valda mamma Alise Jūlija, dzimusi Māzere, diplomēta pavāre, visu mūžu nostrādājusi šajā arodā. Kad Valdis sācis mācīties Liepājas 6. vidusskolā, mamma iekārtojusies tur darbā, un jauko pavārīti zinājusi visa skola. Viņas attieksmi pret darbu lieliski raksturo piemērs – viens no bijušās Liepājas tirdzniecības pārvaldes šefiem Arturs Vīdners reiz saticis Alisi ejam no veikala uz skolu ar četriem maizes ķieģelīšiem uz rokas. “Tu stiep uz skolu pārtiku?” “Aptrūkās. Bet bērni taču grib ēst!”

Tēvs Ziedonis Skujiņš bijis šefpavārs un zāles pārzinis smalkākajos Rīgas restorānos “Astorija”, “Metropole”, “Rīga”. Apkalpojis Ulmani, ticis pat pirmajā kinofilmā “Zvejnieka dēls” – vēsturiskajā butes un zuša dziesmas skatā viņu var atpazīt pēc bikškabatā iebāztas avīzes.

“Par kara laikiem mani vecāki gandrīz neko nestāstīja. Zinu, ka pirmais izsūtījumu vilnis tēti neskāra; pirms otrā viņu brīdināja – esot sarakstos; tēvs iestājās brīvprātīgajos ugunsdzēsējos un atmuka uz Liepāju. Dabūja dzēst Spīķerus. Iepazinās ar manu mammu, aizgāja uz Vaiņodi. Es gan piedzimu Liepājā,” stāsta Valdis un pasmīn – veclaiku skatījumā viņš esot bastards, piedzimis nelaulātiem vecākiem. Neilgi pirms skolas gaitu sākuma kristībās viņam pajautāts, kas gribot būt – Māzers vai Skujiņš. “Teicu – Skujiņš, un vecāki bija spiesti beidzot apprecēties!”

Valda tēvs bijis īpatnēja un noslēpumaina personība – Rīgas pašpuika; alcis pēc mākslas, vakarniekos pabeidzis Liepājas mākslas skolu pie gleznotāja Lauvas, apguvis daiļkrāsotāja arodu – izpaudies krāsojot un dekorējot dzīvokļus un restaurējot eņģelīšus Liepājas Trīsvienības katedrālē.

“Nevaru aizmirst savādu epizodi – tas varēja būt sešdesmito sākumā – visi kopā bijām aizbraukuši uz Rīgu apciemot tēva brāļus, ejam pa ielu, te kāds vīrs pienāk un tēvu uzrunā: “Sveiks, Ziedoni, tu uz brīvām kājām?” Gājām tālāk, bet tēvs kļuva tāds jocīgs, un jau tajā pašā vakarā braucām atpakaļ uz Liepāju. Tā arī neuzzināju, kas toreiz notika.”

Vecāku noslēpumainībai, iespējams, bijis dibināts pamats – labāk neko nestāstīt, lai dumpīgā atvase nejauši neizrunājas. It kā mātei nepietiktu raižu – sestajā klasē Valdi met laukā no krievu valodas stundām, vienpadsmitajā viņš divus ceturkšņus tās vienkārši neapmeklē. Kas zina, puiciskas lēkšanās vai principa pēc. Bija 1969. gads. Atestātā pie trijnieciņa tomēr ticis.

Skolas laiku Valdis Skujiņš atceras ar smaidu, jo, ticat vai ne, bet viņu ģimene “dzīvojusi komunismā”, proti, mammai kā skolas pavārei un tētim kā skolas saimniekam turpat piešķirts dzīvoklis (sētas pusē, kur tagad angļu valodas kabinets) – jumts virs galvas, silts, ūdens, brīvi pieejama sporta zāle, bet galvenais – visas atslēgas! Kas var būt labāks par naksnīgu pliņķīša (paslēpju) spēlēšanu tumšās skolas telpās kopā ar divdesmit pustrakajiem?! Bet brangākais joks – kādu dienu skolas direktors Imants Kurmiņš (tobrīd vēl fizkultūras skolotājs) sit pie loga: “Klau, vai nevari izlīdzēt, es šodien precos, bet brūtgāna brālis netiek…?”

Divdesmit sestās pakāpes māsīca un lapiņa kokā

Ziedoņa tēvs Pēteris Skujiņš bija skroderis – stalts, švītīgs un izskatīgs; pieminēts Melānijas Vanagas grāmatā Dvēseļu pulcēšana. Dzimis, audzis, skolojies Valmieras apkaimes Lenčos (tur dzimuši visi viņa bērni, izņemot Ziedoni); sieva Anna (dz. Seske), nāk no Cēsu puses Startu muižas.

Interesants ir Pētera mātes Babas (iespējams, lokāla vārda Barba modifikācija) liktenis, proti, gan Pēteris, gan viņa divus gadus vecākā māsa Kristīne Babai piedzimst meitās, 25 – 27 gadu vecumā; reģistrējot jaundzimušos, aile ar tēva vārdu paliek tukša, un tikai nesen, pēc daudziem gadiem atrodas Pētera pase, kur kā tēvs minēts Dāvis (Dāvids). “Acīmredzot laika posmā, kamēr Baba no pušelnieces pārtapa dienestmeitā, bija kāds, kurš gādājis, lai šie bērni nāktu pasaulē, tikai statuss nav atļāvis precēties,” prāto Andris. Arī Babas tēvs Pēteris ar sievu Annu, tāpat kā viņa tēvs Jēkabs un māte Līze ir Lenču ļaudis.

Tādi paši vidzemnieki no Cēsu apriņķa ir arī Valda omītes Annas senči – tēvs Jēkabs Sesks, māte Mare Kriķe, Jēkaba vecāki Pēteris Seske (no Raunas) un Marija Seske. Savukārt caur Kriķiem Valda dēlam Andrim izdevies atrast vēl desmit zarus, un Skujiņi tikuši pie vairāk nekā trīsdesmit jauniem radiem. Iepazinies ar savu 26. pakāpes māsīcu, kura parādījusi milzīgu, sīki izzīmētu dzimtas koku, tikai Skujiņu atzariņš ieskicēts kā viena sīka lapiņa… Starp citu, Kriķi esot tie paši Griķi, tikai laikmetu griežos, ap 1780. gadu, acīmredzot krieviskās rakstības dēļ nomainījies burts; tālākās paaudzēs vienlīdz labi sadzīvo abi vārdi, bet senākās esot tikai Griķi.

Abu tēva senču zariem izdevies izsekot līdz apmēram 1750. gadam. Interesants kuriozs – nez kādu iemeslu dēļ viens no Kriķu senčiem tik ļoti bija uzmīļojis Sesku ģimeni, ka pat grasījies tiem norakstīt savas mājas un īpašumus, par ko savukārt sadumpojušies paša saimes ļaudis…

Pabaro senčus, un dzimta tev palīdzēs!

Te vietā Andra stāsts. 80. gadu beigās tēva draugi toreiz vēl puikam pastāstījuši par vēdām, un tas aizķēries. Abi vecāki bijuši veģetārieši, Andris sākumā dusmojies – kā tā, viņam fiziski jāstrādā, jārok grāvji, vajag spēku! –, bet nu jau padsmit gadu ne pats, ne sieva Egija, ne abi bērni – Gabija (21) un Danas (13) – neēd gaļu, un tas tikai palīdz dzīvot un veiksmīgi darboties savā ģimenes uzņēmumā (skaistumkopšanas jomā).

“Visam nāk līdzi vēdiskās zinātnes – astroloģija, numeroloģija, enerģijas pārvaldīšana,” stāsta Andris, uzsverot vēdiskās astroloģijas karšu īpašo nozīmi, lai cilvēks spētu sakārtot attiecības ar savu dzimtu, saprast, vai tā viņam palīdz, ceļ vai gremdē, atrast vājās vietas un ar atbilstošu rituālu palīdzību izlabot. “Pabaro savus senčus, pagodini savu dzimtu, dod viņai spēku, un pēc tam pats varēsi lūgt viņu palīdzību lietās, kur tā būs vajadzīga tev!” Svarīgi, lai ar dzimtas lietām darbotos tās vecākais vīrietis, ja viņš to nedara, tad nākamais, ja tādu nav – vecākā sieviete, un svarīgi, lai, vēršoties pie senčiem un tos uzrunājot, cilvēks zinātu viņu vārdus vismaz trīs paaudžu griezumā.

“Var jau tam neticēt un saukt par gļukiem, māņiem vai pesteļiem, bet, kad tava omīte atnāk ciemos un pastāsta, kā viņai iet, kad tu savām acīm redzi un izjūti pavērsienus, kas notiek tavā dzīvē, saproti – tas IR nopietni. Tieši tāpēc ir tik svarīgi atrast savu vietu kopējā dzimtas musturā, iekļauties, taču spēt saskatīt arī to, kas no dzimtas mantojuma nebūtu jāpārņem, tieši otrādi – pašam jākļūst par to pagrieziena punktu, kurā viss mainās, attīrās un pavēršas uz labu, lai nākamās paaudzes varētu tālāk iet gludu ceļu, bez grumbuļiem un akmeņiem.”

Klausoties Andra stāstījumā, aizdomājāmies – cik pašsaprotami un viedi ir šie vārdi, tikai nez kur šī cieņa pret senčiem mūsu sabiedrībā pazūd ikdienā? Valdis klusi piebilst – viņš no savas puses ikvienam iesakot izlasīt grāmatas par Harisonu, Lenonu un Kleptonu – kā ar sevi strādāt, sevi pārvarēt, atbrīvoties no atkarībām un palikt cilvēkam.

 

Mūzika, dejas un motocikli

Otrs Valda dēls Uldis ir motokrosists, savulaik izmalis puspasaules gan kā braucējs, gan mehāniķis; stiķēts un lāpīts tā, ka lidostā skeneris fonē, cauri ejot. Strādājis ar pasaules labākajiem braucējiem, tagad saimnieko Liepājas BJC Motokurzeme, kur kā mehāniķis māca bērniem un tētiem labot močus. Mājas pagalmā, kas Ulda ģimenei (sieva Agrita, bērni Betija (12) un Stefans (2; vārds dots par godu motokrosa čempionam Stefanam Evertam)) kopīga ar vecākiem, arvien gozējas seši septiņi dakterējami mocīši.

“Jaunie dzīvo pirmajā stāvā, mēs ar Dainu otrajā. Andris ir muižnieks, aizgāja pie sievas, viņiem ir muiža!” Valdis smejas. “Toties mums ar Dainu un Uldim ar Agritu ir dārzs un siltumnīca!”

Valda dzīvesbiedre Daina (jau 42 gadus viena vienīgā!) – profesionāla bibliogrāfe, beigusi LU, kopš dibināšanas dienas – Liepājas bibliotēkas Libris vadītāja.

Vēl kāda nianse, runājot par pārmantojamībām, – Austrālijā dzīvojošais Valda pusbrālis Andris Skujiņš bijis profesionāls dejotājs, piedalījies pat moderno deju čempionātos. Šo tradīciju ģimenē profesionāli turpina Andra bērni Gabija un Danas, hobija līmenī – arī Andris un viņa sieva Egija. Savukārt par jaunākā dēla vārdu Andrim ir tāds stāsts: “Katram burtam piemīt sava enerģija. Danas ir astroloģiski pārdomāti veidots vārds, lai vecāki spētu iedot šai dvēselītei visu, kas vajadzīgs.”

Vaicāti, vai mēdz mājās uzdziedāt, abi Skujiņi saskatās un saka – nē, to esot darījuši Dainas radi lielajos saietos. Iespējams, tāda sadzīviska gudrība un viedums – nedarīt to, ko negribas, bet darīt to, ko vajag; neteikt to, kas var palikt nepateikts, – arī ir īstais ceļš uz saprašanos? Valdis nosmej – īstais labas sadzīvošanas iemesls esot tas, ka viņš kā mūziķis savulaik daudz un ilgi bijis prom no mājām, abi ar sievu nav paspējuši viens otram apnikt un sastrīdēties, arī bērnus audzinājuši tāpat – Andris kā vecākais kopā ar tēvu uz koncertiem, jaunākais Uldis – mājās pie mammas.

 

Katram savs ceļš ejams

Ja ar Valdi sāk runāt par mūziku – par Liepājas neizskaidrojamo fenomenu Latvijas mūzikas dzīvē, par grupas Credo dzimšanas apstākļiem un motivāciju, kā un kāpēc tas bijis iespējams, par blices un tās dalībnieku likteņiem – o, tas ir grāmatas (Andra Alksne Credo) vērts stāsts!

Skaidrs ir viens – ja tu nedari to, kas tev jādara, tu nodari pāri sev un citiem.

Ja Valdim desmitajā klasē līdztekus futenei un basītim bija jāmācās ģitārspēle, lai kopā ar citiem ietu pie Jāņa Liepiņa uz ģitāristu pulciņu Vadugunī; ja Paplakas Berjozkā, dienestā esot, bija jācep bulciņas un piecas sešas stundas dienā jātrenē pirkstu veiklība; ja bija Senči un Linards Muciņš, Aivars Arums, Aivars Hermanis, Indulis Skerstons, Aina Poiša un Zigrīda Ķigele; ja bija Juris Pavītols, ja bija Liepājas mūzenes direktors Valdis Vikmanis, tātad – tam tā bija jābūt. Tas bija pamats, uz kura pēc gadiem piedzima Credo – grupa, kurai bija un joprojām ir sakāms savs vārds, pat ja puikas mazliet stāv maliņā un dara savas lietas – kurš biznesā, kurš mūzikā, kurš politikā.

“Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Īstajā brīdī satiec īstos cilvēkus un paveic īstās lietas. Es nevaru sūdzēties. Esam profesionāli spēlējuši, arī ar grupu strādājām profesionāli – mums bija menedžeris, sociologs, psihologs un ikgadējas ārstu pārbaudes. Esam spēlējuši ļoti daudz koncertu, arī trīs lielos Paula autorkoncertus – 45, 50 un sevišķi 75 darba gadu koncertu ar simfonisko orķestri, kas ir gan ierakstīts ripā, gan uzņemts DVD. Par to milzīgs gandarījums, jo pēc tik daudz gadiem tas mums visiem bija liels pārbaudījums, tieši cilvēciski.

Profesionāli? Mēs jebkurā brīdī varētu sanākt kopā un saspēlēt, Paula lielkoncerts to parādīja, taču – vai vajag? Kad svinējām Credo 40. jubileju, sanācām kopā – Guntis, Raivis, Armands, Edgars, Jānis, Verners, Guntars, Tālis, es – un parādījām, ko katrs dara tagad, ar saviem kolēģiem. Beigās Maestro Raimonds Pauls pienāca pie klavierēm un mēs visi kopā nospēlējām vairākas reiz populārās dziesmas. Tas bija skaisti, taču nevajag par katru cenu censties atgūt pagājušo. Ne tāpēc, ka divreiz tajā pašā upē neiekāpt, bet tāpēc, ka katram savs ceļš ejams.”

Saistītie raksti

Šajā ziņā Valdim liela pieredze – no 90. gadu biznesiem, kuros sākumā metušies arī Credo puiši, līdz Lexel Elektroprecēm, veidojot tirdzniecības tīklus Kurzemē; tad trīspadsmit gadu kā izpilddirektoram Liepājas domē un Kultūras pārvaldē, un nu viņš pārstāv liepājniekus un kurzemniekus 12. Saeimā.

“Varbūt tās lielās lietas izdodas tāpēc, ka arvien atminos – domā, ko runā, neprasi no otra to, ko nespēj izdarīt pats. Kaut ko panākt vari tikai ar savu personīgo paraugu un attieksmi.”

 

LA.lv