Kultūra
Kultūrpolitika

Sliktie tēli nāk vieglāk. Saruna ar mākslinieci Ilzi Vītoliņu0


Pēc trīs gadu pārtraukuma, kad Ilze Vītoliņa piedalījās savas pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas veidošanā, viņa ir atgriezusies skatuves mākslas kostīmu pasaulē.
Pēc trīs gadu pārtraukuma, kad Ilze Vītoliņa piedalījās savas pirmās pilnmetrāžas animācijas filmas veidošanā, viņa ir atgriezusies skatuves mākslas kostīmu pasaulē.
Foto: Ilze Pētersone

Uz trīs gadiem viena no Latvijas ražīgākajām tērpu māksliniecēm Ilze Vītoliņa pameta amatu Dailes teātrī, lai nodotos filmas “Saule brauca debesīs” veidošanai. Līdz ar tās pirmizrādi atkal atgriezusies skatuves mākslas karuselī un novembrī piedzīvojusi arī divas skatuves iestudējumu “premjeras”.

Dailes teātra režisors Dž. Dž. Džilindžers, ar kuru kopā esat strādājusi visvairāk, allaž jūtoties priecīgi pārsteigts par jūsu tērpu izvēli pirmizrādēs.

Ja sāku domāt, kādu kleitu vilkšu uz pirmizrādi, skaidrs, ka ar iestudējumu viss kārtībā – savu veikumu esmu akceptējusi un spēju padomāt, kā uz skatuves izskatīšos es. Mani apsvērumi ir visai merkantili – zinot, kas finālā būs mugurā izrādes dalībniekiem, izvēlos tērpu, lai nebūtu košāka par prīmām, taču starp aktieriem izskatītos labi.

Savas animācijas filmas pirmizrādē vēl nebiju piedalījusies, jo šis manā radošajā dzīvē ir nebijis gadījums – pirmais pilnmetrāžas darbs.

Kā mazie skatītāji uzņēma filmu?

Apbrīnojami uzmanīgi. Parasti kāds sāk niķoties vai staigāt pa zāli, taču šoreiz visi bija aizņemti tikai ar notiekošo uz ekrāna. Arī man pašai stunda un 15 minūtes pagāja neticami ātri, lai gan vairākas reizes filmu jau biju redzējusi. Tā ieved savā pasaulē, un sajūta, ko sniedz, ir spēcīga un pareiza.

Jums ir savs rokraksts, vismaz no animācijas darbiem, kuru fragmentus man bija iespēja noskatīties, tāds priekšstats radās.

Uztvertu to kā milzīgu komplimentu, jo animācijā neesmu tik daudz darbojusies, lai to nosauktu par manu stilu. Nav jau tā – ko uzzīmēju, tas uzreiz aiziet filmā. Top vismaz divdesmit dažādi varianti, un Roze (filmas režisore Roze Stiebra. –I. P.) skatās, kuri der vai – neder.

Vissarežģītākais bija atrast atveidu tik liela mēroga tēliem kā Saule un Mēness – tas ir apmēram kā Dievu zīmēt, nu kā tu viņu attēlosi! Savādi, bet sliktie tēli man izdodas daudz vieglāk. Turklāt visi viņi jāveido tā, lai varētu labi kustēties, būtu vienkārši animējami. Esmu dzirdējusi sakām, ka ir primitīvi, nav jau problēma uzzīmēt sarežģītus personāžus, taču kā viņus izkustināsim tik garā filmā – sanāks pārāk liela zīmēšana.

Saules meitiņu, kuru nolaupa sliktie personāži, dodas meklēt arī Nabašnieks. Kas tas par “putnu”?

Roze to izrakusi folklorā kā vienu no ķekatnieku tēliem – cilvēku, kurš tēlo mironi. Man arī tas bija jaunums, bez zināšanas grūti saprast.

Filmā iezīmētas arī dzīvē noskatītas epizodes?

Jau esmu stāstījusi par skatu, kurā govis ēd ūdensrozes – pati reiz to redzēju un iekļāvu filmā. Līdz šim vēl neesmu atklājusi, ka “ieblatoju” lomu savam zirgam – tā ir neliela un bez teksta, bet ir.

Tiem, kas vēl tikai skatīsies “Saule brauca debesīs”, jāpievērš uzmanība raibam zirdziņam, kura prototips ir jūsu dāņu kanbstrup šķirnes ķēvīte Lilija. Patika uz zirgiem kā daudzām meitenēm – kopš bērnības?

Es taču bērnībā biju riktīgs “pāķis”, visu laiku pa laukiem un mežiem vien dzīvoju. Galīgi nemīlu pilsētu, daba man ir daudz tuvāka un saprotamāka.

Kādas multenes – kā kādreiz saucām animācijas filmas – jums pašai bērnībā patika?

Ko tad mēs visi visvairāk skatījāmies – “Nu, pogoģi!” (tulkojumā latviski – “Pagaidi tikai!“, populāra animācijas filmu sērija 60. gadu beigās, 70. gados. – I. P.). Tolaik man nepatika ne plastilīna, ne leļļu filmas, tikai zīmētās, turklāt krievu, nevis latviešu.

Un slavenā “Ezītis miglā”, vēl tagad to gan skatās, gan apspriež.

Tās mākslinieks vēl nesen bija Rīgā, jau vecs un sirms, ar zīmējumiem klejo apkārt pa pasauli un stāsta par savu mūža darbu, kas laikā, kad vēl nebija datoru, veidots sarežģītā tehnikā diezgan ilgus gadus. Filmas pamatā ņemts rakstnieka Sergeja Kozlova stāsts. Kad man iznāca taisīt leļļu teātrī “Ezīti miglā”, režisors iedeva izlasīt vēl daudzus viņa darbus – lieliska literatūra, var uzņemt filmu filmas.

Jums ir visai garš saraksts, ar kuriem režisoriem jau esat kopā strādājusi. Vai ir kāds, ar kuru vēl gribētos sadarboties, nu, piemēram, Alvis Hermanis?

Domāju, ka viņam neesmu interesanta, un mākslinieku netrūkst, turklāt mans labākais lauciņš ir vēsturiskās stilizācijas. Visa tā režisora un kostīmu mākslinieka sadarbošanās vairāk balstās uz personīgām attiecībām, jo nav jau konkursa, kurā vari pieteikties, un tevi paņems darbā.

Kad mani uzaicina lietišķajos (domāta Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola. –I. P.) pastāstīt par profesiju, saku viņiem – ticat vai ne, bet laba komunikācija tērpu mākslinieka darbā ir pamata stūrakmens. Viņi gan brīnās un līdz galam negrib noticēt.

Ļoti bieži attiecības, sajūtas ir svarīgākas pat par rezultātu, jo, veidojot iestudējumu, diendienā kopā jāpavada gandrīz divi mēneši, tāpēc režisori labprātāk izvēlas strādāt ar māksliniekiem, kurus viņi pazīst, par kuriem ir droši, ka nebūs jābendē nervi un viss notiks laikā.

Vai izrādes tapšanas gaitā varat jau sajust iestudējuma izdošanos vai tieši otrādi – neveiksmi?

Pat neatkarīgi no gatavības pakāpes var just enerģiju, vai viss veiksmīgi saslēgsies. Neveiksmi gan negribas pieņemt tik pašsaprotami, vēl ilgi ir cerība, ka tomēr sanāks.

Vai kaprīzo primadonnu laiks teātrī ir pagājis?

Joprojām visi vēlas izskatīties jauni un skaisti, un mums ir uzdevums apmierināt šo vēlēšanos. Uz skatuves pat katra ragana grib būt daiļa, un tā ir ne tikai teātrī, bet arī dzīvē, neviens taču tīšām nevēlas slikti izskatīties.

Jūs esot perfekcioniste, darbā tas palīdz?

Drīzāk traucē, sāku domāt, ka varbūt tā nav pati labākā īpašība. Pārāk uztraucos, nevaru mierīgi gulēt.

Un labākais veids, kā izvēdināt prātu, ir izjāde ar Liliju?

Jā, viņa ir mana atpūta. Trīs dienas nedēļā dodos pie Lily uz Kalngali, kur atrodas stallis, otras trīs ar viņu nodarbojas draudzene. Piedalos “Horse Trail”* sacensībās – esam pat čempiones, startēju arī iejādē, tikai tādos “sētas” mačos. Patīk doties dabā, nupat gar jūru izjājām, tikai nevaru saprast, kāpēc nereti, kad ar savu skaisto, plankumaino Lily izdaiļoju ainavu, ir cilvēki, kas bļaudami skrien pakaļ un uzsūta pat policiju.

Kas palīdz būt radošā atsperē, tik daudz strādājot?

Esmu brīvmāksliniece, tāpēc nevaru savā profesijā nebūt formā, jo visu laiku esmu uz letes un no tā atkarīgs, vai man būs vai nebūs darbs.

Modei ir bagāta gan vēsture, gan mūsdienu tendences – kā to visu paturēt prātā?

Kad vēsturiskā izrādē vēlos taisīt kaut ko mūsdienīgu, zvanu savai draudzenei, kas tur roku uz pulsa un zina, kurā gadā un kuram modes māksliniekam bija attiecīgā vēstures tendence kolekcijā. Visam nevaru izsekot līdzi, taču mana personīgā patikšana ir zināt un paskatīties vairāk. Veidoju savu, bet vēlos redzēt, ko ar šo tēmu darījuši visi pārējie, un nevis lai kopētu, bet būtu informēta.

Kurš laiks pašai šķiet labākais modes vēsturē?

Ļoti patīk un arī teātrim pateicīgs ir pirmsrevolūcijas laiks ar jūgendstilu. Maigs, māksliniecisks, sievišķīgs. Rokoko un baroks teātrim ir ļoti neērts – grūti paiet, iesprūst durvīs.

Kā mode ietekmē jūsu ģērbšanās stilu? Tērpu mākslinieces arī pašas mēdz būt košas, piemēram, kā Elita Patmalniece.

Apskaužu viņu, māksliniekiem tādiem jābūt, bet es tāda neesmu. Esmu stāstījusi, ka varētu vinnēt konkursā, kuram vismazāk drēbju – visu, kas man svarīgs, varētu salikt vienā palielā čemodānā. Mana vīra garderobē apģērba gabalu ir apmēram piecas reizes vairāk nekā man. Drēbes vienmēr pērku ilgstošai valkāšanai.

Saviem ģimenes vīriešiem – vīram Paulam Timrotam un dēlam Ādolfam – vismaz palīdzat ar padomu?

Viņiem pašiem piemīt laba gaume un iespējas apģērbus pirkt vai pasūtīt internetā. Tur viss arī bez manas palīdzības ir kārtībā.

Vizītkarte

Ilze Vītoliņa

Kostīmu un animācijas māksliniece

Saistītie raksti

Absolvējusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu un Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļu, kur ieguvusi arī maģistres grādu.

Pilnveidojusi prasmes Dānijā.

Veidojusi tērpus vairāk nekā 250 izrādēm visos Latvijas teātros un arī ārzemēs – Maskavā, Sanktpēterburgā un Jekaterinburgā.

Kostīmu māksliniece Dailes teātrī kopš 1996. gada, tērpu autore arī operetes un baleta izrādēm.

Veidojusi tēlus vairāk nekā 15 leļļu teātra izrādēm, animācijas filmām un grāmatām.

Nupat iznākušās pilnmetrāžas animācijas filmas „Saule brauca debesīs“ māksliniece.

Saņēmusi četras „Spēlmaņu nakts“ balvas par kostīmiem teātra izrādēs.

LA.lv