Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Makrons vieš cerību, Putins jauc gaisu 19

Foto – AFP/LETA un AP/LETA

Emanuela Makrona uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās daudzi novērotāji vienā aspektā saista ar Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanas: neilgi pirms balsošanas šāds rezultāts nebija iedomājams.

Makrons samērā īsā laikā prata “ne no kā” radīt pašam savu politisko partiju – izteikti centrisku, norobežojoties no abām, var teikt, tradicionālajām partijām, kuru līderi līdz šim nomainīja viens otru “Piektās republikas” prezidenta velēšanās: konservatīvajiem de Golla koncepcijas mantiniekiem un sociālistiem, kas bija veidojušies kā politisks spēks jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā. Nu Makrona partija guvusi lieliskus rezultātus parlamenta vēlēšanās.

Acīmredzot Francijai prasījās ne tikai vecuma ziņā pēc jauneklīga, moderni noskaņota prezidenta, kas pēc britu breksita un svaidīgā Trampa uznāciena būtu spējīgs pacelt Francijs prestižu, stiprinot tās lomu Eiropas Savienības saliedēšanā iepretim impēriskajai Putina Krievijai.

Stājoties prezidenta amatā, Makrons pasludināja: viņš gribot, lai Francija kļūtu par “start-up” nāciju, kas attiecīgi domā un dinamiski rīkojas. Šķiet, ka lasītājiem šis jēdziens jau pazīstams: nemitīga atjaunotne, radošs gars, straujas novācijas.

Analizējot Emanuela Makrona pirmos soļus prezidenta amatā, “New York Times” atzinīgi konstatē, ka viņš jau paguvis sevi nostādīt Trampa priekšā kā līdzīgs ar līdzīgu un, greznajā Versaļas pilī uzņemdams Putinu, atklāti kritizējis viņa rīcību Sīrijā un ne tikai.

Makrons – pārliecināts rietumniecisks centrists un eirooptimists – vieš cerības. Makrona uzstāšanās ES virsotņu apspriedē bija burtiski valdzinoša.

Savukārt Krievijas Federācijas valsts galva Vladimirs Putins acīmredzot savaldzinājis amerikāņu režisoru Oliveru Stounu, kurš divu gadu garumā “runājies” ar viņu, lielākoties Putina Novo-Ogarjovas ārpilsētas rezidencē. Tapa monumentāla dokumentāla filma, no kuras mēs, piemēram, uzzinām, ka Kremlī vien Putinam ir trīs kabineti un personiska kapela, kur pielūgt svētbildes. Mēs arī uzzinām, ka Putinam nav “sliktu dienu”, jo viņš, lūk, esot vīrietis… Kļūdams gauži nopietns, Putins teicis Stounam arī ko citu, proti: viņš neizslēdzot varbūtību, ka “ASV vēlas iznīcināt (!) Krievijas ekonomiku un nomainīt tās vadību, lai galu galā pievāktu Krievijas kodolarsenālu”.

Par zināmu nedrošības sajūtu liecina vārdi, ko Putins teicis, Kremlī uzrunādams vidusskolu klašu audzinātājus sakarā ar mācību gada noslēgumu: iegūtās zināšanas esot sekundāras, galvenais esot bērnu audzināšana patriotisma garā.

Putinu pamatīgi satraukuši 26. marta un 12. jūnija mītiņi Maskavā, Pēterburgā un daudzās citās pilsētās, ko bija organizējis korupcijas apkarotājs Aleksejs Navaļnijs un kuros piedalījās pārsteidzoši liels ne tikai studentu, bet arī vidusskolēn skaits. Jaunatne vairs nebaidās!

Tikmēr Putins steidz jaukt gaisu Eiropā, īstenojot, var teikt, saukli “Visu zemju tumsoņas, savienojieties!”. Maskavā notika apaļā galda konference, kurā piedalījās Putina “karsējas” Marinas Lepēnas Nacionālās frontes, Austrijas labējās “Brīvības partijas” un Itālijas tikpat labējās “Ziemeļu līgas” pārstāvji. Vienlaikus notika kādas grāmatas prezentācija, kuras nosaukums izsaka visu: “Putina jaunā Eiropa”. Kurš necik senā pagātnē jau sludināja “jauno Eiropu”?

Un noslēgumam: 7. un 8. jūlijā Hamburgā jānotiek “G-20” apspriedei, kurā būs klāt gan Tramps, gan Putins. Brīdī, kad top šīs rindiņas, vēl arvien nav skaidrs, vai Tramps vēlētos divatā tikties un runāt ar Putinu.

LA.lv