Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
27. augusts, 2012
Drukāt

Sociolingvists: Spriedze nav jūtama, to uzkurina

Foto - Ģirts VikmanisFoto - Ģirts Vikmanis

“Ja Latvijā ieviestu krievu valodu kā valsts valodu, tad krieviem zustu iemesls mācīties latviešu valodu. Tā izveidotos divkopienu valsts ar latviešiem vienā pusē un nelatviešiem otrā, radot dziļu plaisu,” intervijā “LA” teic sociolingvists, Maskavas pilsētas pedagoģiskās universitātes profesors Marks Djačkovs. 


 

– Kā sākās jūsu interese par latviešu valodu?

– Pirmoreiz Latvijā biju 1956. gadā kā 2. kursa students un dzīvoju atpūtas namā Mellužos. Latviešu valoda man ļoti patika un iepazinos ar tā laika LU Filoloģijas fakultātes dekāni Emīliju Soidu. Viņa ieteica mācīties pie kādas aspirantes Maskavā. Mani mācīja arī Velta Staltmane no Valodniecības institūta. Vasarās braucu uz Latviju praktizēties. Padomju laikā tas bija retums, un man tādējādi dzīvē atvērās durvis tālākam ceļam. Varu lepoties, ka uzstājos pirmajā Latvijas Tautas frontes kongresā. Padomju laikā uz Latviju braucu katru vasaru, bet tagad retāk – kad tam ir līdzekļi.

– Viena no jūsu akadēmiskajām interesēm ir frīzu valoda. Kāpēc jūs par to interesējaties?

– Nezinu, kāpēc, bet man tā šķiet interesanta. Savulaik man laimējās izveidot kontaktus ar vācu frīziem un esmu par viņiem uzrakstījis arī grāmatu.

– Kā vērtējat šīs valodas situāciju Vācijā un Nīderlandē?

– Federālā valdība Vācijā finansē tikai lielākus projektus, bet vairāk atbalstu sniedz Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme. Mazajā Breštetas pilsētiņā darbojas Ziemeļfrīzu institūts, kas ir mācību un zinātniskā iestāde, kā arī izdevniecība. Vietējās skolās jaunieši mācās frīzu valodu. Vācijā frīzu valodā runā ap 30 000 cilvēku, taču tai ir vismaz sešas variācijas, kas atkarīgas no salas, kurā cilvēki dzīvo. Katrai ir sava rakstība un grāmatas. Dzelzceļa stacijās uzraksti ir gan vācu, gan frīzu valodā. Viņiem ir cita mentalitāte. Kad uzdevu jautājumu, vai esat frīzi vai vācieši, viņi uz mani lūkojās ar neizpratni un atbildēja, ka ir frīzi un vācieši vienlaikus. Nīderlandē ir 500 000 frīzu un ir province, kurā frīzu valoda ir oficiālā valoda. Nevaru teikt, ka frīzu valoda izmirst, tā ieņem nelielu nišu Vācijā un Holandē, jūtas tajā ērti un ir labvēlīgā situācijā.

– Valodas jautājumi Latvijā ir ļoti jūtīgi. Kā jūs vērtējat februārī notikušo referendumu, kur tika prasīts valsts valodas statuss krievu valodai?

 

– Vladimirs Lindermans un viņa kompānija ir īsti provokatori. Kā vietējie iedzīvotāji viņi zināja, ka rezultāts tautas nobalsošanai viņiem būs negatīvs. Viņi sacēla troksni un spieda valdību iztērēt naudu referendumam. Tagad viņi vēlas jaunu tautas nobalsošanu un lieku naudas tērēšanu.

 

– Viņu intereses ir sevi parādīt sabiedrībā?

– Tur ir gan vēlme sevi parādīt, gan citas intereses. No lingvista skatupunkta, krievu valodu Latvijā nevar uzskatīt par svešvalodu. Tai būtu nepieciešams cits statuss, taču es negribu dot padomu no ārpuses. Dot valsts valodas statusu krievu valodai nedrīkst.

Latvijā literatūras aprindās bija zināmi nu jau aizsaulē aizgājušie literāti Jurijs Abizovs un dzejniece Ludmila Azarova. Ar publicistiku joprojām nodarbojas Marina Kosteņecka. Tie visi bija un ir Latvijas krievi. Taču ir citi krievi – viņi Latvijā ieradās pēc aneksijas, un brauca nevis uz Latviju, bet pat no pašas Krievijas tālienes kā uz vietu, kur labāka dzīve. Viņiem tas neko nenozīmēja, un viņus nevar pieskaitīt Latvijas krieviem. Man ir jautājums – Lindermana kungs, jūs gribat pievienošanos Krievijai un kas jums no tā tiks? Jūs nekā no tā neiegūsiet. Ja nevēlaties Latvijas pievienošanu Krievijai, tad kādēļ esat izvēlējies šādu politiku? Ja krievu valoda Latvijā būtu valsts valoda, krievi varētu nemācīties latviešu valodu un šeit izveidotos divkopienu valsts ar lielu plaisu: vienā daļā latvieši, bet otrā –nelatvieši. Padomju laikos brīnījos, kā, dzīvojot starp latviešiem Zolitūdē, vietējie krievi var nezināt valodu. Piemērs tolaik bija rinda pie veikala – kad kāds ko pateica latviski, uzreiz radās jautājums: “Ko viņš teica?” Bija arī tādi, kas stāvēja un klusēja. Tagad gribot negribot latviešu valoda jāzina, bet tad viņi varētu teikt, ka latviešu valoda nav jāmācās, jo mēs taču zinām valsts valodu!

 

Šāda situācija ir dažu Krievijas valdošo aprindu interesēs, kuras ir Latvijas pievienošana Krievijai. Kritiski skatos uz likumu, kas Latvijā ļauj iegūt uzturēšanās atļauju, ja tiek veikti ieguldījumi – liela daļa īpašumu var tikti izpirkti un nokļūt nevēlamu cilvēku rokās.

 

– Kas rada nevēlēšanos mācīties un lietot latviešu valodu? Tas nešķiet inteliģenti, ja gadu desmitiem nezini pamatnācijas valodu.

– Pēc 1940. gada Latvijā sabrauca militārpersonas un viņu ģimenes. Vēl bija strādnieki VEF un citām fabrikām. Tie nav cilvēki, kurus var pieskaitīt pie inteliģences. Kāpēc gan viņiem tolaik būtu jāmācās valoda? Viņiem ir saglabājusies šī domāšana – kā, mēs taču bijām PSRS pilsoņi, kur visi runāja krievu valodā! Kāpēc man tagad būtu jāmācās?

– Vai Latvijā jūtat spriedzi starp latviešiem un krieviem?

– Kad eju pa ielām, nejūtu. Krievu patriots Lindermans cenšas visu laiku izraisīt provokācijas. Pēc temperamenta latvieši ir mierīga tauta. Krieviem temperaments ir straujāks, viņiem patīk uzvesties emocionālāk, ja “mūsu mīļais Lindermans” uzkurina. Tā jau spriedze nepastāv.

– Jūsu vērtējumā, latviešu valoda ir dzīvotspējīga?

– Tā dzīvos, par to nešaubos, taču ar lielām grūtībām, kas ir mākslīgi radītas. Grūtības rada Lindermana politiski provokatīvie izgājieni. Manuprāt, Latvijas valdībai vajadzētu aizliegt un aizslēgt laikrakstu “Čas” par pretvalstisku darbību. Tas, ko līdz šim esmu tajā lasījis, ir pretvalstisks, citādi to nevaru nosaukt. Krievijā analoģiskā situācijā jau sen par to būtu sacelts liels troksnis.

– Kā vērtējat to, ka divi latvieši Latvijā, sarunājoties ar vienu krievu, runā krievu valodā?

– Personiskā līmenī tā ir laipnības izrādīšana, ja paziņa neprot latviešu valodu. Man šķistu dīvaini, ja cehā brigādē trīs latvieši savā starpā runātu latviski, bet viens krievs nesaprastu viņu teikto. Atceros epizodi no padomju laikiem, kad cilvēki priekštelpā gaidīja tikšanos ar tā laika Latvijas Valsts universitātes rektoru Visvari Milleru un sarunājās latviski. Rektors labi prata latviešu valodu, kaut arī nebija vietējais latvietis. Tiklīdz cilvēki iegāja kabinetā, sāka runāt krieviski. Viņiem jautāju: “Kādēļ tā?” Viņi brīnījās: “Mēs pat to nepamanījām!” Ar priekšniecību bija ierasts runāt krievu valodā. Tādējādi krievu valoda spēcīgi spieda uz latviešu valodu.

– Kas jums patīk latviešu kultūrā?

– Nopirku Jāņa Veseļa grāmatu “Dienas krusts” – tajā ir ļoti skaista latviešu valoda.

 

Pēdējā laikā latviešu kultūra zaudē savu savdabīgumu. Ļoti cienu maestro Raimondu Paulu, taču man ir kauns, ka viņš piedalās tādā haltūrā kā “Jaunais vilnis”. Biju uz Gaetāno Doniceti operu “Mīlas dzēriens” – gan labi dziedāja, gan bija labs uzvedums. Diemžēl ārzemniekiem šeit piedāvā bārus un kabarē – to pašu, ko jebkurā citā Eiropas pilsētā.

 

Jābūt Latviju izceļošām lietām. Man ļoti patīk Dziesmu svētki – cilvēki skaisti dzied, estrādē valda patīkama gaisotne.

– Vai arī Krievijā iespējams, ka tur dzīvojošie cilvēki nezina krievu valodu?

– Jo sevišķi to var just Maskavā. Daudzi sētnieki un bieži arī citi komunālā servisa strādnieki nāk no Kirgizstānas. Daudzi no viņiem slikti prot krievu valodu. Līdzīgi kā krievi, kas iebrauca Latvijā pēc 40. gadiem, iebraucēji no Vidusāzijas necenšas iekļauties vietējā sabiedrībā, bet mēģina uzspiest savu kārtību. Tagad Krievijā plāno pieņemt likumu, kas paredz imigrantiem kārtot krievu valodas eksāmenu, lai apliecinātu valodas zināšanas. Kā precedents tas kalpos Latvijas labā.

– Kā pēdējos 20 gados izmainījusies krievu valoda?

– Nekaunīgi. Mediji un caur tiem pārraidītā reklāma kaitē krievu valodai. Tur tādas nekaunības nāk ārā. Ja pārraida reklāmu televīzijā ar netīru valodu, tad atradīsies cilvēki visā Krievijā, kas šo netīrību akceptēs. Būtiski valodu ietekmē arī anglicismi, taču pašiem britiem valodas tīrības jomā ir problēmas. Arī rakstnieki dod savu artavu. Jums ir Ārijs Geikins – savā pēdējā grāmatā viņš ar valodu veic tādas nekaunības! Pie mums ir tāds Jurijs Sorokins – viņa grāmatas var lasīt tualetē. Ir arī Venedikta Jerofejeva “Maskava – Gailīši”. Rupjības nāk arī no valsts dramatisko teātru skatuvēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+