Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
5. maijs, 2015
Drukāt

Monika Zīle: Rūpēs par vidi redz sabiedrības saliedēšanās aizmetņus (1)

Foto-LETAFoto-LETA

Cilvēki piedalās Lielajā talkā Ķekavā.

Tā sagadījies, ka jau otru pavasari Lielās talkas dienā braucu no Rīgas uz Ludzas pusi, un abas reizes bija vienāds secinājums: labi saimnieki, kam rūp savas mājvietas tīrība, apkopjas vēl pirms pulkā aicināšanas signāla. Gar šosejas malām līdz pat Viesītei – šoreiz izmetu līkumu gar vienu Sēlijas stūri – stāvēja uz atkritumu savāktuvi ceļot gatavi drukni zilie maisi, bet katru Latvijas Radio pirmās programmas ziņu bloku bagātināja vēstis par talkas norisēm.

Kaut arī aicinājums līdz Latvijas jubilejai 2018. gadā padarīt mūsu tēvzemi par tīrāko pasaulē izklausās pēc jūsmīgā brīdī dzimuša lozunga un realitātē diezin vai īstenojams, tam piemīt daudzas nopietnas vērtības. Pati galvenā – sabiedrības saliedēšanas aizmetņi: rūpēs par vidi atspoguļojas cilvēku attieksme pret savu valsti neatkarīgi no tautības un latviskā vārdu krājuma. Dažādas pēdējo gadu iniciatīvas caurlūkojot, lielos vilcienos vides kopšana patiesībā ir vienīgā, kas nerosina arī uz atšķirīgām platformām balstītu politisko spēku verbālas sadursmes. Šķēpus krusto par atkritumu savākšanu, apsaimniekošanu un citām ar saimniecisko darbību saistītām niansēm, bet vēlme dzīvot zaļā un tīrā Latvijā, šķiet, ir gandrīz vienīgais mērķis, par kuru Saeimā kopā balso visi deputāti.

Lielās talkas organizatore Vita Jaunzeme un viņas čaklie bezalgas palīgi, protams, veic svētīgu darbu, lai rakstnieces Annas Žīgures 2008. gada rudenī ierosinātā valsts uzkopšana kļūtu ne vien tradicionāla, bet arī plauktu un pilnveidotos. Statistika visnotaļ priecē: Lielajā talkā iesaistījušos skaits audzis gandrīz pieckārt, bet pavisam – no 2008. gada rēķinot – par vides tīrību brīvprātīgos pulkos gādājuši apmēram 800 000 iedzīvotāju. Patiesībā šis skaits ir vēl krietni kuplāks. Labi zinu, ka pensionētā Rēz­nas pamatskolas pedagoģe Helēna Gribuste šogad 25. aprīļa rītā pie sava vairākdzīvokļu nama ar grābekli rosījās, talkas štābā nepiesakoties. Tāpat noteikti bez pieteikuma strādāja krieviski runājošu sirmgalvju pāris Anču kapsētā – ziemas atstātos gružus gar tuvinieku atdusas vietām satīrījuši, pēc tam krietnu pusstundu līkņāja, apkārtējā zālienā vēja izmētāto sauso zaru atlūzas vākdami. Pieļauju, viņiem neienāca prātā, ka dienišķās tīrības uzturēšanas izpausmi varētu ieskaitīt Lielās talkas aktivitāšu pūrā.

Bieži sūkstāmies, ka mums Latvijā pietrūkst idejas mērķim, kura sasniegšanai spēkus apvienot vēlētos lielākā daļa sabiedrības. Lielā talka katru pavasari diedzē arvien jaudīgākus patriotisma idejas asnus. Pietiekami dzīvotspējīgus, taču bez valstiski gudras kopšanas vēl ne tik stiprus, lai viendienas pacēlums pārtaptu tautas saliedēšanas kustībā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jābūt lielai izdomai ,lai teiktu ,ka dažas darba stundas gadā ar atkrituma maisu rokās rada patriotisma idejas asnus .No tā izriet ka patriotisms Latvijā ir tikai vārga asna stadijā.žurnālista Streipa teiktais ,ka patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums skan pārliecinošāk un ir pieņemams vairākumam.

Draugiem Facebook Twitter Google+