Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. novembris, 2013
Drukāt

Anna Žīgure: Tautas gara spēks
 (3)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Mēs sēžam pie plaša loga, aiz kura līst pamatīgs rudens lietus, un skatāmies, kas notiek viņpus rūtīm. Šķiet, gājienam nebūs gala: pa plato eju, kas ved uz Helsinku Izstāžu halli, iet cilvēku kolonna gluži kā Mežaparkā pirms Dziesmu svētku koncertiem.

Četras dienas, kamēr vien Helsinku Izstāžu hallē risinās gadskārtējā Grāmatu izstāde, kas šogad notika oktobra beigās, lielas ļaužu masas pārvietojās turp un atpakaļ – ar grāmatu maisiņiem rokās. Pērn izstādē saskaitīti 70 000 apmeklētāju, šogad vēl vairāk – 80 000. Pēdējos gados vienlaikus notiek arī antīko grāmatu, mūzikas, pārtikas un vīnu izstādes, jo rīkotāji sapratuši, ka grāmatu rak-stītāju, izdevēju un lasītāju veidotā garīgā telpa palīdz celt arī pārējo izstāžu prestižu.

“Lielās tautas upurē kara dievam. Mazas tautas aizdedzina savas lāpas par godu kultūrai, kā to dara somi.” Tā 1926. gadā secinājis Jānis Akuraters, kurš pagājušā gadsimta sākumā Somijā atrada patvērumu pēc 1905. gada revolūcijas. Vairākas dienas vērojot tiešām vareno notikumu Helsinkos, jāatzīst, ka simts gadu laikā nomainījušās paaudzes, laikmeti un daudz kas cits, tomēr šī doma vismaz Somijā pārdzīvojusi visas pārmaiņas.

Šogad somu apgādi kopā izdos 11 000 dažādu nosaukumu grāmatu, to starpā, protams, arī ne pārāk labas. 20. gs. 20. gados Somijā izdeva pāris simtu romānu, pēdējos gados iznākuši pāris tūkstoši. Ja kaut viens procents no visām grāmatām ir vērtīgas, arī tas ir daudz valstī, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz piecus miljonus, uzskata Turku universitātes literatūras profesors Leo Rojala.

1930. gadā cits Piektā gada bēglis dzejnieks Kārlis Skalbe vaicājis somu valodniekam Jūso Mikolam: “Kā maza tauta var uzturēt tik plašu rakstniecību?” Profesors nopietni atbildējis, ka somu sabiedrībā nesniedz roku tiem, kuri neiegādājas labākās somu grāmatas. Tur to katrs uzskata par savu pienākumu, skaidro Skalbe un turpina: “Lielākie somu gari saņem darba pensijas somu kultūras radīšanai. Pie mums – vispirms parūpējas par krievu ģenerāļu un žandarmu pensijām. Ko teiktu izglītots soms par to? Viņš teiktu: vai ziniet, latvji, jums vēl jāmācās kļūt garīgi neatkarīgiem!” (“Jaunākās Ziņas”, 1930. g. 4. janvārī)

Mūsdienās somi diezin vai būtu tik atklāti, turklāt nav teikts, ka viss bijis tieši tā, kā atstāstījis Skalbe, un tomēr… Helsinku grāmatu gadatirgus ir ne tikai grāmatu tārpu, bet valsts mēroga notikums. Starp citu, mazliet šaurāki, bet arī nozīmīgi ir ikgadējie grāmatu gadatirgi Turku un ziemeļu Atēnās – Jiveskilē. Helsinkos grāmatu gadatirgus dienās notika neskaitāmas tikšanās ar dažādu žanru rakstniekiem, zinātniekiem, politiķiem. Jā, politiķiem, jo daudzi somu politiķi ir arī rakstītāji, lasītāji ir visi. Neviens nevarētu atļauties lepni paziņot, ka, valsts un sabiedrības labā strādājot, nav laika lasīt grāmatas. Tādi cilvēki Somijā pie valsts vadīšanas netiek laisti, par to parūpējas vēlētāji.

Viens no neskaitāmajiem izstādes pasākumiem ir ar nosaukumu “Ko lasa parlamenta deputāti?”. Daudzgalvainā klausītāju pulka priekšā sēdās parlamentā pārstāvēto partiju pārstāvji, bijušie vai tagadējie ministri, frakciju vadītāji, parlamenta priekšsēdētājs. Arī daiļliteratūras rakstnieki, faktu un dokumentālu grāmatu autori, somu un citu valstu vēstures pētītāji izpelnījās lielu ievērību. Četrās dienās no rīta līdz vakaram diskusijas notika uz 18 dažādām skatuvēm un zālēs. Katra tikšanās ilga pusstundu, un kopā uzstājās gandrīz 1000 cilvēku.

Šā gada grāmatu gadatirgus tēma bija Vācija (pērn – Ungārija, pirms tam – Igaunija). Tas nozīmē ne tikai jaunus tulkotus vācu autoru darbus; gadatirgus ietvaros dota iespēja vispusīgi iepazīties ar attiecīgo valsti, tās literatūru, politiku, zinātni, utt. Grāmatu tirgus laikā visi ievērojamākie somu laikraksti publicēja literatūrai veltītus pārskatus un literāros pielikumus, radio un TV raidīja jaunumus un intervijas no Helsinku izstāžu halles.

Latvijā savulaik izskanēja doma: mums nav karaspēka, bet ir gara spēks. Kopš neatkarības atjaunošanas mums ir arī karaspēks, bet vai ar to pietiek, lai mēs būtu spējīgi aizstāvēt savu atjaunoto valsti? Par somiem nav jāšaubās, viņiem līdzsvaroti abi spēki. Kā ir ar mums? Gribētos, lai arī mūsu valsts vadītāji apzinātos, ka gara spēks ir jākopj un jāatbalsta ne tikai dažās Dziesmu svētku dienās reizi četros gados, bet nemitīgi, visu laiku.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Par kādu Gara spēku var runāt šī nožēlojamā kolaboracioniste ??? Par nāvi un iznīcību…. .

  2. Līgonis Valkovskis Atbildēt

    Notiek jau arī Latvijā šādas grāmatu izstādes, pāris reizes gadā,taču tās kļuvušas par nocenoto grāmatu izpārdošanas reizēm
    Masu mēdiji tās pat nepamana, par politiķiem nemaz nerunājot
    Par kādu gara spēku varam runāt,ja latviski nav tulkots neviens no 20.g.s.diženākā filozofa Karla Popera darbiem.
    .

  3. Politiķi – tā sieva ir prātā stingra. Ieteiktu padomāt.Bet neatbilst Jūrmalgeitas lielo amatu kritērijiem par lielākiem kretīniem… Jums jau tādi tikai vajadzīgi?

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (1)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+