Mobilā versija
-0.3°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
19. septembris, 2013
Drukāt

Ūdens savaldītāji Islandes geizeros un lavas ezeros

LETA/AFPLETA/AFP

AFP PICTURES OF THE YEAR 2011 A cloud of smoke and ash is seen over the Grimsvoetn volcano on Iceland on May 21, 2011. The cloud rising up from Grimsvoetn as a result of the eruption was seen first time around 1900 GMT and in less than an hour it had reached an altitude of 11 kilometres (6.8 miles)," according to the Icellandic meterological institute. AFP PHOTO Sigurlaug Linnet

Salinieki iemācījušies savaldīt un savam labumam izmantot bagātīgās dabas mātes dāvanas – karstos avotus, straujās upes. Tā ir mūsu nafta, viņi palepojas un nemaz neķer kreņķi, ka komplektā nākusi līdzi “pulvera mučele” – lieli un mazi vulkāni, kas kuru katru brīdi var uziet gaisā. Nupat visi gaida, kad izvirdīs Hekla, viens no bīstamākajiem 130 aktīvajiem salas vulkāniem.


Dzimuši neatkarībai


“Peldbaseini Islandei it ļoti svarīgi,” paziņo šīs dienas gids un ved ceļotājus uz vienu no lielākajām Reikjavīkas publiskajām peldvietām. Ne jau lai izpeldētos, bet paši savām acīm redzētu islandieša rīta rituālu 27 – 28 grādu siltā ūdenī. Galvaspilsētā un tās apkārtnē, kur dzīvo apmēram puse no salas iedzīvotājiem, darbojas 17 baseini, kas atvērti visu gadu katru dienu no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā. Agrās stundas pieder jaunajiem, kas steidz uz skolu vai darbu, bet ap desmitiem sarodas seniori. Bieži vien peldei seko “hot pot” jeb karsēšanās 40 – 42 grādos kublā. Tā esot laba vieta rimtām sarunām par pēdējā laika notikumiem. Varbūt tieši tur salinieki nolēma Eiropas Savienībai “iedot kurvīti”.

“Mēs negribam atkal zaudēt savu neatkarību,” stingri nosaka busiņa šoferis, kas vēlā nakts stundā atved mūs no lidostas uz viesnīcu, līdzīgi uzskata divas trešdaļas Islandes iedzīvotāju. Gandrīz 700 gadu bijusi Norvēģijas un Dānijas pakļautībā, par neatkarīgu republiku tā kļuva 1944. gadā. Pēc nesenā finanšu sabrukuma sāktās sarunas par iestāšanos savienībā šoruden pārtrauktas uz nenoteiktu laiku.

Izskatās, ka Islande sāk atkopties no slimības, vārdā “krīze”, un vēl viena spilgta liecība ir pirms pāris gadiem atklātais koncertzāļu un konferenču nams “Harpa” (latviski – arfa). Pirms ekonomiskā sabrukuma to sāka būvēt “Landesbank”, taču pabeidza Islandes valdība. Krīzes laikā tieši kultūra sargāta visvairāk, kādā intervijā apliecina “Harpa” direktore. 160 miljonus vērtā celtne atgādina kristāla kubu, dienā tā žilbina ar saules atspulgiem, bet naktī uzmirgo kā disko spoguļbumba. Islandieši ir lepni par savas valdības gudro un drosmīgo soli.

Slikta dūša 
par 40 latiem


Laisko ceļotāju paradīze Zilā lagūna ir vēl viena savaldītā ūdens krātuve, kas izveidota lavas laukā. Tā nav vieta peldēšanai, bet atpūtai, pabrīdina ceļvedis. 37 – 39 grādus siltais ūdens no divus tūkstošus metru dziļām dzīlēm, kas bagāts ar sēra un silīcija minerāliem, tiek pievadīts no tuvējās ģeotermālās stacijas. Pietiek ar pāris stundām, lai sajustos kā senais romietis termā, bet balto mālu sejas maska sola brīnumus – dažās minūtēs par desmit gadiem jaunāka! Ja paturēsi ilgāk, kazi, pašas vīrs vairs jaunuli neatpazīs.

Islandieši brīnās, ka grūtajos laikos pieaudzis tūristu skaits. Šogad tas mērāms 800 tūkstošos. Pēc zvejniecības, zivrūpniecības un alumīnija pārstrādes tūrismu mūsu gids nosauc par trešo ienesīgāko tautsaimniecības nozari valstī.

“Kristāldzidrais Islandes piekrastes ūdens ir ideāla vieta, lai vērotu šīs piekrastes minkvaļus, kupr-
vaļus, baltos delfīnus un cūkdelfīnus,” vilina viena no iecienītākajām ceļotāju izklaidēm, ja vien… Slikts laiks vaļus neietekmē, arī labs – ne, skaidro ņipra islandiete, kad drēgnā rīta smidzeklī uz kuģa sanāk neliels bariņš vaļu vērotāju. Trīs stundu tūre maksā 40 latus. Padārgi, taču Islandē ar to jārēķinās, un vaļi jau arī nav nekādi zoodārza papagaiļi. Pirmā stunda paiet, kuģa priekšgalā vērojot pelēko ūdensklāju un izbaudot katru viļņa kustību, turpmākais ceļojums atkarīgs no jūsu vestibulārā aparāta izturības. Kādas indiešu ģimenes tēvam tas izvērtās par gandrīz nepārtrauktu uzturēšanos ķemertiņā, citi kuņģa saturu laida pār bortu. Vērotāju ciešanas todien nespēja atkausēt vaļu un delfīnu sirdis. Kad gide sāk aizrautīgi stāstīt par putniem, ziniet – nekādu vaļu nebūs. Uz atvadām vērotāji dabūja jaunas biļetes, ja ir laiks un vēlēšanās vēlreiz izmēģināt veiksmi.

Daudz drošāks pasākums ir vēl viena populāra tūristu ēsma – izjāde ar Islandes zirdziņiem. Salīdzinot ar Latvijas rumakiem, šie ir kā mazi poniji, taču ar piecām gaitām jeb, šoferu valodā runājot, pieciem ātrumiem. Cena gandrīz tāda pati kā vaļu vērošanai, taču bez sliktas dūšas riska. Pēc kuģa “priekiem” kratīšanās ņiprā radījuma mugurā šķiet tīrā laime.

Kā uz Mēness


Mazie zirdziņi

mantoti no vikingu ieceļotājiem, kas pirmo apmetni salas “dūmu līcī” uzslēja 874. gadā. Islandieši sevi sauc par seno norvēģu pēctečiem, joprojām runā viņu valodā, taču vēstures annālēs minēts arī fakts par īru mūkiem kā pirmajiem salas iedzīvotājiem. Pēc kareivīgo ziemeļnieku ierašanās Dieva kalpiem šeit vairs nebija ko darīt.

Pētot savus ciltsrak-stus, islandieši veikuši arī ģenētisko testu, kas apstiprinājis, ka vīriešu dzīslās vairāk rit norvēģu asinis, bet sieviešu – īru un britu. Izskaidrojums vienkāršs – kolonisti Islandē ieveda kaimiņsalās nolaupītās sievietes.

Ieceļotāji bija praktiski ļaudis – būvēm un apkurei izcirta mežus –, bet trauslā salas zemsedze šādu vardarbību nepiedod. Mūsdienās tikai ar lielām pūlēm izdevies atjaunot mežu audzes aptuveni vienā simtajā daļā teritorijas, divas trešdaļas Islandes zemes ir neauglīga, klāta ar tundru, lavu, akmeņiem.

Ziemeļislandes lavas laukus amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs izmantojis, lai patrenētos pirms ceļojuma uz Mēness, stāsta islandieši. Tumšie zemes laukumi Islandei netraucē būt pieprasītai filmu zvaigznei vai fotomodelei – salā uzņemts strēķiem reklāmu un pat viens no Džeimsa Bonda grāvējiem. Arī tūristi ne soli nešķiras no savām kamerām un kā sastinguši stāv pie karstā avota, gaidīdami geizera – vēl vienu salas ūdens dārguma – parādīšanos.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+