Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
2. februāris, 2012
Drukāt

Ūdeņu antisanitārs rotans (2)

rotans2_aj_11

Vēl pirms gadiem divdesmit par tādu uzvedībā un izskatā dīvainu zivi kā rotans Latvijā zināja varbūt tikai diplomēts ihtiologs, bet savām acīm redzējis un noķēris bija reti kurš makšķernieks. Copmaņu lomos visagrāk tas parādījās Latgalē.

 

Samērā ātri rotani savairojās Blontu dīķos, karjeros pie Rēzeknes, arī Krāslavas, Daugavpils un Balvu pusē. Latvijas rotanu rekords kopš 2009. gada pieder rēzeknietim G. Kuprim, kurš ar pludiņmakšķeri Ančupānu karjerā izvilka 30 cm garu un 520 gramus smagu makanu. Ir dzirdēts arī par lielākiem eksemplāriem, jo zivs ir samērā ēdelīga un sasniedz apmēram desmit gadu vecumu.

Par tā izcelsmes vietu uzskata Amūras baseinu, krievu valodā šo zivi sauc – rotans, angliski tas zināms kā Amūras gulētājs, vācieši to dēvē par Amūras grunduli. Sastopama tikai saldūdens populācija. Liela šo zivju izplatība pēdējos gados novērota Krievijas Eiropas daļā, kur to areāls aizvien paplašinās.

Rotanam raksturīgs ieapaļš ķermenis, kas astes daļā no sāniem nedaudz saplacināts. Galva un mute salīdzinoši liela, pilna ar sīkiem, asiem zobiem. Mugura tumši zaļgana, ar melniem plankumiem uz spurām un astes, sāni un vēders zaļgandzelteni. Nārsta laikā tēviņi kļūst gandrīz melni, laikam tāpēc, lai piešķirtu sev draudīgāku izskatu, jo ir viena no nedaudzajām zivju sugām, kas aizsargā savus ikrus. Dzimumgatavību sasniedz jau dzīves otrajā vai trešajā gadā. Nārsto, kad ūdens uzsilis no 15 līdz 22 grādiem maijā, jūnijā, arī jūlijā, jo tāpat kā līņiem, rotaniem ir raksturīgs porciju nārsts.

Zivs ir pieticīga un izturīga pret skābekļa trūkumu: novēroti gadījumi, kad, iesalusi ledū, pavasarī atkususi, atkal ir žirgta un dzīva. Varbūt kāds atceras eksperimentu Māra Oltes veidotajā copes raidījuma sižetā – celofāna maisiņā bez ūdens rotanu ievietoja ledusskapī, pēc nedēļas ielika ūdenī un zivs atsāka peldēt.
rotans1_AJ_11

Par meža sanitāriem tiek uzskatīti vilki, tie kā pirmos izķer slimus, savainotus un kroplīgus dzīvniekus. Ja vilkiem dotu vaļu, neilgā laika posmā mūsu mežos mitinātos tikai pelēči, izēstu visu, kas kustas. Tieši tāpēc mednieki ir ieinteresēti to skaita ierobežošanā. Bet ar rotanu savairošanos mūsu ūdeņos viss var beigties bēdīgāk. Rotani ir samērā mazkustīgi, lieliska barības bāze tiem ir citu zivju ikri un mazuļi, tie aprij visu, ko var sakampt savā platajā mutē. Latvijā šo zivju populācijas areāls arvien paplašinās, tās jau novērotas Cēsu, Valmieras, Bauskas, arī Rīgas novadā. Dzirdēju, ka jau pirms vairākiem gadiem tie vilkti Rīgas Gaiļezerā, kādreiz tur ķērās karūsas, retāk asari, ruduļi un ķīši. Tagad nelielajā ezeriņā makšķerniekiem trāpoties vien šie lielgalvainie īpatņi.

Labāk vienreiz redzēt, nekā desmit reizes klausīties citu copmaņu stāstus, tāpēc pagājušajās brīvdienās pats devos uz Gaiļezeru. Ledus biezums pietiekami drošs, lai bez bailēm par dzīvību un veselību urbtu āliņģus ikvienā vietā. Jau rīta agrumā uz baltā klajuma sēdēja, urbās un caurumus kala pārdesmit makšķernieki, arī dažas dāmas bija iznākušas rotanu medībās. Ik pa laikam kāds copmanis piecirta un uz ledus izcēla kādu tumšu zivi. Man savu pirmo rotanu izdevās noķert tikai kādā desmitajā urbumā, zivs ņēmiens līdzīgs kā negribīgā asaru copē, sardziņš knapi ietrīcas. Tikai retais rotans uzknāba pamatīgi. Uzmanīgā ņemšana droši vien skaidrojama ar augsto atmosfēras spiedienu, barometrs sestdienas rītā rādīja 783 milimetrus. Vīri stāstīja, ka labāka cope bijusi pagājušās nedēļas sākumā, tad izdevies izvilkt pat trīsdesmit un vairāk rotanu svarā no 150 līdz 400 gramiem. Dažiem esot norautas mormiškas, pavilkti arī lielāki eksemplāri. Gadoties arī pa kādam sīkulim. Ja cope neseko pāris minūšu laikā, zivs jāmeklē citā caurumā, pat metru blakus. Reti kad izdodoties no viena āliņģa izcelt divas vai trīs zivis. Ievēroju, ka aktīvāka cope ir uz košas – spilgti sarkanas vai dzeltenas krāsas – vidēja lieluma mormiškas. Par ēsmu var izmantot speķa gabaliņu, mušu kāpurus, tomēr vislabākie rezultāti ar ķikuru pušķi uz āķa. Trīs stundās man izdevās noķert astoņus pannas izmēra Amūras grunduļus, dažiem bija vairāk, citiem mazāk. Zivs izskata un copes ziņā ir ļoti interesanta, iesaku arī jums pamēģināt, jo arī gastronomiskās rotana īpa-šības nav sliktas, nedaudz atgādina vēdzeles gaļu. Un kas pats svarīgākais – būsiet devis savu artavu mūsu ūdeņu zivju daudzveidības saglabāšanā.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Nu jau viņi sastopami Sēlijā.

Draugiem Facebook Twitter Google+