Uldis Šmits: Dažādu iemeslu dēļ PSRS noziegumi netika juridiski izvērtēti 0
Igaunijas Tieslietu ministrijas izveidotā juristu un vēsturnieku komisija, kura izvērtē padomju okupācijas režīma nodarītos zaudējumus, nesen pavēstīja, ka turpinās darbu un meklēs iespējas izvirzīt prasību par zaudējumu atlīdzināšanu. Baltijas valstis ir vienojušās izstrādāt kopīgu nostāju. Latvijas un Igaunijas tieslietu ministri Dzintars Rasnačs un Urmass Reinsalu 21. augustā kopīgā paziņojumā arī uzsvēra, ka abas valstis “turpinās sadarboties un dalīties ar informāciju un zināšanām”.
Diezgan daudz kas jau paveikts, tomēr Latvijā līdzīga komisija ir strādājusi ar pārtraukumiem un atkarībā no budžetā pieejamajiem līdzekļiem. Ja atceramies, 2016. gadā tika izteikts pieņēmums, ka galīgie aprēķini varētu būt gatavi pēc pieciem vai varbūt septiņiem gadiem, bet tālākos lēmumus nāksies pieņemt politiķiem. Tātad ļoti iespējams – jaunievēlētajai Saeimai un nākamajai valdībai. Igaunijas pieredze liecina, ka valdošajā koalīcijā pretrunas šajā jautājumā nav izslēgtas, jo konservatīvā spārna pārstāvja Reinsalu apgalvojumi atšķiras, piemēram, no premjerministra Jiri Ratasa teiktā, ka valdība negrasās izvērst nekādas īpašas juridiskas aktivitātes, lai prasītu atlīdzību. Savukārt Padomju Savienības mantiniece Krievijas Federācija, kas neatzīst Baltijas valstu 1940. gada okupācijas faktu, vispār negrib neko dzirdēt.
Tikmēr Igaunijas komisija 15. oktobrī nāca klajā ar kārtējiem zaudējumu aprēķiniem, taču šoreiz galvenais nav aplēstās summas (saskaņā ar sabiedriskā medija ERR ziņoto teju simboliskas – aptuveni 92 miljardi rubļu jeb 1,2 miljardu eiro apmērā) vai izredzes tās iegūt. Būtiskākais ir attieksme.
Komisijas vadītājs vēsturnieks Tomass Hīo uzskata: ja atsakāmies no starptautiskajās tiesībās paredzētās un praksē citu jau izmantotās iespējas prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, to varētu uzlūkot arī kā Baltijas valstu klusu piekrišanu versijai par brīvprātīgu iestāšanos Padomju Savienībā. Turklāt tādā gadījumā nevilšus atstājam novārtā neskaitāmo upuru piemiņu un visus tos, kuri pret okupācijas varām cīnījās.
Daudzi noteikti vaicās, vai ir īstais brīdis pievērsties šai abstraktajai tēmai, jo pastāv svarīgākas lietas.
Steidzami kārtojamas. Taču šodienas likstas ir vakardienas vai aizvakardienas politikā pienācīgi nenovērtētās parādības. Dažas pat sakņojas pērnā gadsimta jau attālajā pagātnē, kad Eiropā izveidojās totalitārie režīmi, kas izraisīja Otro pasaules karu. Vācija par to ir uzņēmusies mūžīgo vainu un atbildību, tomēr tā nav īpaši izpaudusies attiecībā uz kara pirmajā posmā īstenoto Hitlera un Staļina stratēģisko partnerību, tai skaitā Baltijas valstu iznīcināšanā.
Dažādu iemeslu dēļ PSRS noziegumi netika juridiski izvērtēti, un tas bija viens no iemesliem tagadējām norisēm gan Krievijas iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Iebrukums Gruzijā neradīja Rietumos pārlieku uztraukumu, tāpēc Putina nākamie soļi jeb Krimas aneksija un “tautas republiku” organizēšana Donbasā jau atklāti notika zem trīsdesmito gadu “zemju savākšanas” lozunga. Un ar Kremļa pretenzijām uz jaunu Jaltas kārtību. Ne mazums Eiropas politiķu un, kā pie mums mēdz teikt, cilvēku ar uzņēmējdarbības pieredzi varbūt neiebilstu (redz, kārtējais gāzes vads no Krievijas uz Vāciju palēnām top), tomēr pat agrāk bezrūpīgajās rietumzemēs arvien vairāk sāk apjaust, ar ko viņiem ir darīšana. Mūsu vēsture var palīdzēt šo izpratni padziļināt.
Tomēr okupācijas varu nodarīto zaudējumu apzināšana Baltijas telpā galvenokārt ir vajadzīga Baltijas valstīm pašām. Lai skaidrāk saskatītu cēloņsakarības un problēmu risinājumus. Bet, ja reiz Latvijā spriež par īstas tiesiskuma koalīcijas izveidošanas nepieciešamību, tās pienākumos būtu iekļaujama starptautisko tiesību principu aizstāvība. Arī atlīdzības jautājuma izvirzīšanā.
