Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
26. septembris, 2013
Drukāt

Uldis Šmits: Spāņi iedziļinās Baltijas valstu vēsturē

Katalonija_AFP

Valdis Dombrovskis negaidīti ieguva lielu popularitāti Katalonijā pēc intervijas aģentūrai “ACN”, kurā, starp citu, izteicās, ka baltieši izprot kataloniešu neatkarības centienus un būtu gatavi atbalstīt problēmas demokrātisku risinājumu, kas, protams, ir Spānijas iekšējā lieta.

Karstasinīgie katalonieši sociālajos tīklos šos izteikumus interpretēja gandrīz kā Rīgas gatavību atzīt viņu valsti.

Varbūt Dombrovskis gluži personiski tādas pārgalvīgas viņa sacītā interpretācijas dēļ, pats to negribēdams, iemantos Madrides, kā arī Parīzes nelabvēlību, kas varētu apcirpt mūsu valdības galvas izredzes uz augstu amatu Eiropas Savienībā. Tomēr būtisks ir jautājums, vai Katalonijas gadījumā ir pamatoti atsaukties uz Baltiju? Lielā mērā – jā. Diez vai būtu apšaubāmas kādas tautas tiesības pašai savā sentēvu zemē lemt savu likteni. Tomēr atšķirības pastāv. Šodienas Spānija ir demokrātija, kura iekļāvusies ES un Ziemeļatlantijas aliansē. Katalonijai nav nepieciešamības pielāgoties jaunai ģeopolitiskai telpai un politisko vērtību sistēmai, un, kā tas bija baltiešiem, izrauties no vecās totalitārisma ideoloģijā sakņotās iekārtas. Katalonijas neatkarības piekritēji uzsver savu piederību ES, tāpēc ne velti “Via Catalana” pasākuma kulminācijā Barselonas centrā koris dziedāja Bēthovena “Odu priekam”, kaut Brisele izturas ārkārtīgi kritiski pret separātisma tendencēm ES dalībvalstīs. Kataloniešu iespējas īstenot patstāvīgu politiku daudzās jomās tagadējās autonomijas ap-stākļos ir nesalīdzināmi lielākas nekā latviešiem bija Latvijas PSR. Par vārda un citām brīvībām nerunājot.

Katalonijas neatkarības ideja šobrīd piedzīvo uzplaukumu, daļēji pateicoties Spānijas ekonomiskajai krīzei, kura nenoliedzami ir vairojusi atdalīšanās piekritēju rindas, un, spriežot pēc aptaujām, tagad šādu prasību atbalsta vismaz puse reģiona iedzīvotāju, bet vēl pirms dažiem gadiem neatkarības atbalstītāju bija ievērojami mazāk.

Pēc kataloniešu pārliecības, centrālā valdība viņus ekonomiski apdala, savukārt Madride pārmet reģiona varai atvēzēšanos uz dažādiem nesamērīgi dārgiem projektiem.

Interesanti, ka Madrides un Barselonas konflikts ir licis spāņiem mazliet iedziļināties Baltijas valstu vēsturē. Kāds Franko diktatūru piedzīvojis visumā kreisi noskaņots madridietis šo rindu autoram apgalvoja – kataloniešu (precīzāk sakot, demonstrāciju rīkotāju jeb organizācijas “Katalonijas Nacionālās sapulce”) balstīšanās uz baltiešu pieredzi nav diez cik godprātīga, un pavisam aplami ir salīdzināt Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā ar 18. gadsimta sākumā notikušu divu karaļnamu cīņu par t. s. Spānijas mantojumu, kad 1714. gada 11. septembrī Burboni guva virsroku pār Hābsburgiem (Katalonija bija Hābsburgu pusē). Var saprast, ka spāņiem nepatīk, ja viņus kaut iztālēm pielīdzina padomju okupantiem vai apspiedējiem.

Pretstatā Madrides strikti noraidošajai attieksmei Londona ir atļāvusi pēc gada septembrī organizēt tautas nobalsošanu par Skotijas neatkarību. Skotu vairākums, šķiet, sliecas piekrist Deivida Kemerona novēlējumam saglabāt politisko savienību, jo “kopā mēs esam panākuši daudz”.

Mums šodien ir iespēja raudzīties zināmā mērā no augšas vai varbūt labāk teikt – no malas uz senām un cienījamām Eiropas tautām, kurām netrūkst materiālās labklājības, bet kuras tā vai citādi izjūt savas nacionālas valsts trūkumu, un dažas spītīgi cer iekļaut neatkarības prasību ES darba kārtībā. Valsts kā vērtība par sevi – apspriešanas cienīga tēma, atzīmējot Latvijas Tautas frontes dibināšanas un Baltijas tautu kustību divdesmit piekto jubileju.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+