Mobilā versija
+2.0°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
11. jūlijs, 2017
Drukāt

Guna Roze: Un ierējās suns (2)

Matīsa Purmaļa fotoMatīsa Purmaļa foto

Guna Roze

Pirms pāris nedēļām ar kultūras procesiem saistīts cilvēks pajautāja manas domas par diskusiju feisbukā, ko latviešu rakstniece aizsāka par “Konteksta” vai “Domuzīmes” saturu (pati neslēpjot, ka jūk, kas kurā iekšā) un kas beidzās ar Laligabas rezultātu ķidāšanu un savstarpēju plūkšanos. Godīgi atbildēju, ka izlasīju pirmos komentārus un metu mieru, jo derdzās gan vīzdegunīgais tonis, kādā runā pati ieraksta autore, gan arī atklātā agresija komentāros. Turklāt šajā gadījumā tā vis nebija anonīma virtuālā caureja – komentētāji ir īsti rakstnieki ar īstiem vārdiem un uzvārdiem.

No vienas puses, cienījami, jo, ja nevari pateikt atklāti, tad klusē vispār! No otras – nevajadzētu piemirst par robežām un to, ka komentāri visbiežāk liecina par pašu rakstītāju, par viņa inteliģences līmeni un psihoemocionālo stāvokli. Šai gadījumā diskusijas dramaturģija veidojās prasta, kā norakstīta no dzīvnieku uzvedības rokasgrāmatas: ja viens suns ierejas un ir otrs, kas atsaucas, tad jau drīz nekontrolējamā kakofonijā vaukšķ vai visi pagasta kranči. Tālākais atgādināja amerikāņu trilleri ar pakaļdzīšanos iedomātam ienaidniekam un – kā jau trillerī pienākas – ar nekontrolējamu apšaudi, kuras laikā nogalina vai vismaz smagi ievaino arī notikumā neiesaistītus garāmgājējus. Tā, it kā kāds neomā būtu paķēris kalašņikovu un nu tik kapās pa labi un kreisi! Tā bija agresija bez racionāla kodola – neauglīga diskusija un nekonstruktīva kritika. Un man ļoti nepatīk, ka tāda parādījusies ārēji draudzīgajā latviešu literātu vidē. Vismaz es atļaujos ticēt, ka draudzīgums ir patiess. Tāpēc visu cieņu tiem, kas šai rietiņā neiesaistījās.

Vai vispār bija iemesls konfliktam un kas to izraisīja? Tā vien šķiet, ka blusa pirmā rējēja paša kažokā, jo šis stāsts aizsākās ar diskusijas autores augstprātīgu uzbraucienu citām latvju rakstniecēm par triviālismu un klišejismu viņu literatūrā. Un ar vīzdegunīgu piedāvājumu apmeklēt “Aicinājumu”, kur mācot rakstīt. Tas raisīja protestu, jo pati pārmetēja vēl ne tik sen izmantoja tādas klišejas kā no rakstniecības rokasgrāmatas. Savukārt pirmajai līdzrējējai nepatika, ka šā gada Laligabā nav pat nominēts prozas darbs, kuram, šī komentāra autoresprāt, vajadzēja uzvarēt. Vārds pa vārdam, un aprieti tika gan šā un citu gadu laureāti, gan nominanti, gan žūrija. Par laimi, ar kalašņikovu blieza tikai daži spalvas brāļi, lielākā daļa mēģināja konfliktu atrisināt sarunu ceļā. Bet, kā jau tas parasti notiek, automāta zalves pārbļauj dziesmu. Labi, ka strīdus ābola darbu autoriem pietika inteliģences neiesaistīties.

Vai šāds pilsoņu karš bija vajadzīgs? Kas panākts ar žults izgāšanu? Gribētos redzēt, kā šie rakstnieki, satiekoties realitātē, spētu cits citam skatīties acīs. Plūkšanās turpinātos vai visi, muļķīgi smaidot, lietotu klišejisko: tas bija sen un nav taisnība. Visgrūtāk iztēloties, ka šādā sastāvā un noskaņojumā iespējama konstruktīva saruna.

Mums katram ir savi “patīk – nepatīk” gan literatūrā, gan personiskajā attieksmē pret autoriem. Pat tad, ja viņus personīgi nepazīstam. Vienkārši patīk vai tikpat vienkārši – nepatīk. Un tas ir cilvēcīgi. Taču ir jomas, kur cilvēciskuma vietā gaidām vienīgi profesionalitāti, kas prot nejaukt sviestu ar naglām un nolikt malā personiskos “patīk, nepatīk”. Uzdrošināšos apgalvot, ka mūsu literārajā vidē tas vēl jāmācās. Ka nekas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad vienlaikus Pumpurs uzrakstīja “Lāč­plēsi”, Puškaitis – “Kurbadu”, bet konjunktūra saulītē cēla tikai “Lāčplēsi”, jo Puškaitis, redz, nekotējās literārajā vidē. Un ka izņēmumi tikai apstiprina likumsakarības, jo tie autori, kas par pārsteigumu publikai vienā vai citā gadā plūc laurus (masasprāt, protams, nepelnīti), ir tikai bandinieki šai tirgū.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Vai vispār bija iemesls konfliktam un kas to izraisīja?
    Tas raisīja protestu, jo pati pārmetēja vēl ne tik sen izmantoja tādas klišejas kā no rakstniecības rokasgrāmatas.
    Par laimi, ar kalašņikovu blieza tikai daži spalvas brāļi, lielākā daļa mēģināja konfliktu atrisināt sarunu ceļā. Bet, kā jau tas parasti notiek, automāta zalves pārbļauj dziesmu.
    ——————————————————————————————————————————
    Konkrētība nebūtu nākusi par ļaunu slejai. Ja jau bija pārmetēja, tad, kāpēc neuzzināt, kura tā bija.
    Aizdomas ir. Rokraksts atpazīstams….:)

  2. CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze CENZŪRA.la-vīze Atbildēt

    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI
    la_vīzes CENZORI IR RECIDĪVI KRIMINĀLNOZIEDZNIEKI

Draugiem Facebook Twitter Google+