Latvijā
Vēsture

Kārlis Ulmanis un viņa zaudētā paradīze 16


Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apbalvošana ar Ungārijas Nopelnu Lielkrustu ar Svētā Stefana kroni.Blakus Ulmanim  – Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Ungārijas sūtnis Latvijā Bela Tereks 1939. gada 18. novembrī.
Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa apbalvošana ar Ungārijas Nopelnu Lielkrustu ar Svētā Stefana kroni.Blakus Ulmanim – Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Ungārijas sūtnis Latvijā Bela Tereks 1939. gada 18. novembrī.
Foto: Eduards Kraucs

Uz mūžiem Latvijas liktenī. Kārlim Ulmanim – 140

Ceturtajā septembrī aprit 140 gadi kopš izcilā Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa dzimšanas. Daudzu laikabiedru un vēsturnieku skatījumā viņš bija pats redzamākais valstsvīrs visā Latvijas vēsturē. Arī latviešu tautas vēsturiskajā atmiņā viņš ir palicis kā spilgtākais latviešu tautas nacionālo centienu izteicējs un latviskās Latvijas simbols.

Šodien gandrīz vai katrs Latvijas iedzīvotājs zina Kārli Ulmani. Tautā joprojām dzīvo mīts par viņu. Viņa vārds un darbība ir uzspieduši zīmogu noteiktam periodam Latvijas vēsturē, kuru parasti dēvē par Ulmaņa laikiem. Neviens cits latviešu politiķis šādu godu nav izpelnījies. Nav Latvijas vēsturē ne “Čakstes laiki”, ne “Zemgala laiki”, ne arī “Kvieša laiki”.

Pirms divdesmit gadiem sakarā ar K. Ulmaņa 120. dzimšanas dienas atceri akadēmiķis Jānis Stradiņš uzsvēra: “Šodien šajā zālē un šajā reizē ir skaidri un nepārprotami jāpasaka: Kārlis Ulmanis pieder Latvijai, pieder visai latviešu tautai un pieder mūžībai. Kamēr vien pastāvēs jēdziens “Latvija”, dzīvos arī šis vārds.” Taisnība ir arī vēsturniecei Vitai Zelčei, kas pirms dažiem gadiem norādīja, ka Ulmaņa laiki latviešu kolektīvajā atmiņā mūsdienās simbolizē “zaudēto paradīzi”.

K. Ulmaņa dzīvē bija vairāki liktenīgi datumi. Paši nozīmīgākie – 1918. gada 18. novembris, 1934. gada 15. maijs un 1940. gada 17. jūnijs. Tieši šie minētie datumi parāda un apliecina, cik cieši Ulmaņa vārds ir saistīts ar pirmskara Latvijas 22 gadus ilgo vēsturi, kuru viņš izdzīvoja, būdams pirmais Ministru prezidents, astoņu Ministru kabinetu vadītājs un kopš 1936. gada 11. aprīļa – arī Valsts prezidents.

No viņa izstaroja pamatīgums

1918. gada novembrī, kad K. Ulmanis, kļūstot par Pagaidu valdības galvu, uznāca uz Latvijas politiskās skatuves, viņš bija 41 gadu vecs un ar prāvu mūža pieredzi. Viņš bija mācīts agronoms, studējis Vācijā, Šveicē, pēc Piektā gada revolūcijas sakāves un Pleskavas cietuma emigrējis uz Ameriku, kur pamēģinājis piensaimnieka praktisko darbību Nebraskas štatā, beidzis turienes universitāti, pēc amnestijas atgriezies dzimtenē, kļuvis par lauksaimniecības biedrību iecienītu lektoru. Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas viņš jau bija aktīvi darbojies politikā kā Latviešu zemnieku savienības dibinātājs.

Kā atceras laikabiedri, politiskās karjeras sākumā K. Ulmanis nemēdza daudz runāt, viņam bija saburzīti svārki, bet no viņa izstaroja pamatīgums. Pamatīgums raksturoja arī Ulmaņa politisko darbību. Grūti iedomāties, ka kāds cits politiķis varētu tikt galā ar to, kas izdevās Ulmanim. Latvijas valsts uzbūve vācu okupācijas apstākļos bija jāsāk gandrīz no nulles. Pret jauno valsti uzreiz sacēlās visi slepenie un atklātie ienaidnieki. Iesākās visjuceklīgākais laiks Latvijas vēsturē.

K. Ulmanis godam veica savu vēsturisko misiju. Kā politiķim viņam arī mazliet paveicās. Viņa pozīcijas un ietekmi nostiprināja konkurenti. Ļoti izdevīgs Ulmanim izrādījās 1919. gada 16. aprīļa pučs, ko īstenoja vācbaltiešu landesvēra nodaļa. Tā rezultātā tika gāzta Ulmaņa Pagaidu valdība, kas toreiz atradās Liepājā. Pirms apvērsuma daudziem šķita, ka Ulmanis ir tikai vācu varas piedēklis. Pēc apvērsuma kļuva skaidrs, ka Ulmaņa valdība nav atkarīga no vāciešiem.

K. Ulmaņa kā politiķa aktīvā neapšaubāmi bija cīņas vadība pret Pāvelu Bermontu, kas 1919. gada rudenī sāka uzbrukumu Rīgai, lai gāztu Ulmaņa valdību un pārvērstu Latviju par Krievijas provinci. Ulmanis pat iestājās studentu bataljonā. Tas bija ļoti iedvesmojošs piemērs. Kā Ministru prezidents viņš darīja visu iespējamo, lai ienaidnieks tiktu sakauts. 14. oktobrī, kad viņš apmeklēja Daugavmalas ierakumus, viņu viegli ievainoja kājā. Par to Ulmanim 1927. gadā piešķīra trešās šķiras Lāčplēša Kara ordeni.

Nelikumīgs varas akts

Nākamā robežlīnija – 1934. gada nakts no 15. uz 16. maiju, kad K. Ulmanis izdarīja valsts apvērsumu, kuru grūti vērtēt citādi kā nelikumīgu varas aktu, vērstu pret Latvijas demokrātiju. Pēc šā apvērsuma tika pārtraukts demokrātiskās tradīcijas nostiprināšanās process Latvijas sabiedrībā. Latvijas iedzīvotāji zaudēja savu Saeimu un politiski atbildīgu valdību. Visu atbildību par Latvijas politisko dzīvi uzņēmās Ulmanis, kas vienlaikus bija gan pārdrošs solis, jo neveiksmes gadījumā viņu gaidītu ilgi gadi cietumā, gan arī milzīga politiska un vēsturiska kļūda. Viņa politiskajā biogrāfijā iesākās periods, kas daudzu laikabiedru un vēsturnieku skatījumā mazināja viņa kā politiķa prestižu. Lai gan Kārlis Ulmanis ne tuvu nebija ne Ādolfs Hitlers, ne Josifs Staļins, pat ne Benito Musolīni, tomēr, arī rakstot par viņu, bieži tiek lietots negatīvais apzīmējums “diktators”.

K. Ulmaņa iedibinātais autoritārais režīms, kuru vēsturnieki bieži dēvē par “15. maija Latviju”, pastāvēja sešus gadus. Režīmam piemita nosacīts pretrunīgums, kas izpaudās kā neatbilstība starp antidemokrātisko valsts pārvaldīšanu un samērā ierobežoto policejiskās varas izmantošanu. Latvijā izveidotā diktatūra bija maiga, režīmu neraksturoja plašas represijas, tas nebija antihumāns. Ulmanis neatbalstīja politisko ekstrēmismu un mēģināja apkarot visu novirzienu galējos radikāļus – kā komunistus un pērkoņkrustiešus, tā arī vācbaltiešu nacionālsociālistus. Autoritārā režīma laikā visumā tika saglabāti un ievēroti tiesiskas valsts pamatprincipi un normas. “15. maija Latvijā” netika izpildīts neviens nāves sods.

Politiskās sistēmas pamats “15. maija Latvijā” bija vadonības princips. K. Ulmani un viņa režīmu atbalstīja armija, aizsargi, latviešu zemniecība un ar zemniecības politiskajām interesēm saistītā latviešu inteliģences daļa. Pēc politiskās tīrīšanas ierēdņu korpusā par autoritārā režīma varas balstu kļuva ierēdniecība. Ierēdņi, kuru skaits 30. gadu beigās pieauga, aktīvi piedalījās valsts pārvaldīšanā, sekmēja režīma politiku un ieviestos jauninājumus – arodu kameru sistēmu un valsts padomes. No savas puses, autoritārā valdība nodrošināja ierēdņu personisko labklājību.

Autoritāro režīmu raksturoja noteikti ideoloģiski uzstādījumi, kas pamatojās galvenokārt uz K. Ulmaņa uzskatiem un viņa atzītajiem postulātiem. Šīs jaunās ideoloģijas būtību izteica autoritārā režīma trīs galvenās pamatvērtības – vadonība, tautas vienība un nacionālisms. Pati svarīgākā tās sastāvdaļa vai pat kodols bija nacionālās valsts ideja un nacionālisms, kas īpaši spilgti izpaudās prasībā “atjaunot nacionālo taisnīgumu” un veidot latvisku Latviju, valsti ar izteiktu latviskā dominanti. Šos mērķus vajadzēja sasniegt, latviešiem iegūstot vadošās pozīcijas valsts ekonomikā, politikā un kultūrā, tautu audzinot nacionālā garā un stiprinot latviešos nacionālo lepnumu un pašapziņu. Izvirzītie nacionālie lozungi slēpa nacionālo pretrunu saasināšanās iespēju, jo Latvijā ceturtdaļa iedzīvotāju bija mazākumtautības. Autoritārisma ideologi un propagandisti to labi apzinājās un mēģināja šīs pretrunas mazināt, pamatoti apgalvojot, ka režīma politika balstās uz divām savstarpēji saistītām idejām: “latviska Latvija” un “Latvijā saule spīd pāri visiem”.

Autoritārā valdība darbojās sekmīgi

Visā pastāvēšanas laikā K. Ulmaņa autoritārā valdība bija neapstrīdama situācijas noteicēja, tās pozīcijas bija stabilas. Neviena no opozicionālajām grupām nebija tik spēcīga, lai nopietni apdraudētu režīmu. Opozīcijas nelaime bija tās neviendabīgais raksturs. Antiulmanisko nometni veidoja daudzi pazīstami pilsonisko aprindu politiķi, pērkoņkrustieši Gustava Celmiņa vadībā, “Latvijas brīvības cīnītāji”, komunisti, nelegālie sociālisti, vairākas nacionālo mazākumtautību organizācijas. Katra no šīm grupām bija opozīcijā autoritārajam režīmam atšķirīgu iemeslu dēļ, un katra vadījās tikai no savām interesēm. Jebkura sadarbības forma bija tikpat kā izslēgta un neiespējama.

Autoritārā valdība sekmīgi darbojās un guva lielus panākumus dažādās jomās. Tā veicināja celtniecību, bet izglītība un kultūra bija tās galvenās prioritātes. Režīma popularitāti Latvijas tautā vairoja visai sekmīgā ekonomiskā un sociālā politika, ieinteresētība panākt un nodrošināt iespējami plašāku iedzīvotāju slāņu labklājību. Izcils autoritārās valdības nopelns bija latviešu tautas nacionālās pašapziņas celšana. Pēc 1934. gada 15. maija latvieši pirmo reizi vēsturē jutās kā īsti saimnieki un noteicēji savā zemē. Tieši šie seši gadi, kas bija atvēlēti autoritārajai valdībai, saglabāja Latviju un latviešus nākotnei. Piecdesmit okupācijas gados, kas tiem sekoja, daudzu Latvijas iedzīvotāju sirdis sildīja atmiņas par labajiem “Ulmaņa laikiem”, viņos nekad neizzuda lepnums par toreiz sasniegto un ilgas pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas.

Muntera faktors

Autoritārisma gados vislielāko personisko ietekmi uz Latvijas ārpolitiku atstāja Kārlis Ulmanis un Vilhelms Munters, kas 1936. gadā kļuva par ārlietu ministru. Munters bija apveltīts ar ievērojamām analīzes spējām un izcili orientējās starptautiskajā politikā. Viņš bija cilvēks ar patstāvīgiem uzskatiem par starptautisko stāvokli Eiropā un pasaulē, Latvijas vietu pasaules politikā un galvenajiem valsts ārpolitikas uzdevumiem. Munters konsekventi un pamatoti iestājās par neitrālu politiku, iespēju robežās balansējot starp Austrumiem un Rietumiem. Viņa galvenais mērķis bija panākt starptautiskas garantijas Latvijas neitralitātei, bet tas gan reāli nebija sasniedzams. Latvijas neatkarībai liktenīgajās dienās Munters tomēr pieļāva vairākas pieredzējušam diplomātam nepiedodamas kļūdas. Viena no būtiskākajām – 1939. gada oktobrī ar PSRS noslēgtā bāzu līguma sestais pants bija tā noformulēts, ka Latvijai vispār nebija iespējams atbrīvoties no uzspiestā pakta.

Trīsdesmito gadu vidū un otrajā pusē Eiropas diplomātiskajās aprindās V. Munteru bieži un pamatoti raksturoja kā izteiktu pirmās starpvalstu organizācijas – Tautu savienības – piekritēju un ideologu. Pēc 1936. gada oktobra, kad Latviju uz trim gadiem ievēlēja Tautu Savienības Padomē par nepastāvīgo locekli, Munters šajā institūcijā pārstāvēja Latvijas valsti un veica vairākus atbildīgus uzdevumus – bija Mandātu komisijas referents, Tālo Austrumu komisijas priekšsēdētājs Japānas un Ķīnas konflikta lietā, darbojās tā dēvētajā Trīs vīru komitejā Palestīnas jautājumā. 1938. gada maijā viņš rotācijas kārtībā kļuva arī par Tautu savienības Padomes 101. sesijas prezidentu. Lai gan visos amatos Munters pārāk centīgi un pakļāvīgi pildīja Lielbritānijas un Francijas norādījumus, viņš izpelnījās vispārēju atzinību.

Laikā, kad iesākās V. Muntera darbība Tautu savienības Padomē, šī organizācija pārdzīvoja dziļu krīzi un atradās norieta stadijā. Daudzas Eiropas mazās un vidējās valstis jau bija zaudējušas ticību Tautu savienībai un tās darbības efektivitātei. Arī Latvija un citas Baltijas valstis izšķīrās par distancēšanos no starptautiskajām saistībām, kuras tās bija uzņēmušās, iestājoties Tautu savienībā, un pasludināja pāreju uz tā dēvēto absolūto neitralitāti. 1938. gada septembrī, uzstājoties Tautu savienības 19. pilnsapulcē, Munters deklarēja, ka Latvija atsakās no pakta 16. pantā paredzētajām saistībām obligāti sniegt palīdzību citām Tautu savienības loceklēm, ja tās apdraudētu ārēji ienaidnieki. Vēstures literatūrā šis Latvijas lēmums bieži tiek kritizēts, bet piedāvātie alternatīvie risinājumi tomēr nav pārliecinoši.


Nolemtība

1939. gada pavasarī lielvalstu politikā iezīmējās tendences, kas bija klaji bīstamas Baltijas valstīm. Gan Berlīnes lēmums atrisināt “poļu jautājumu”, izmantojot militārus līdzekļus, ko izraisīja amerikāņu un britu pieprasītā un iedrošinātā Varšavas atteikšanās noregulēt attiecības ar Vāciju, gan Maskavas neieinteresētība aizstāvēt Poliju, gan arī Londonas un Parīzes nespēja tai efektīvi palīdzēt veicināja tādas situācijas veidošanos, kad varēja tikt īstenoti Padomju Savienības agresīvie nolūki Baltijā vai arī Vācijas ieceres. Lai arī kādu politiku Baltijas valstis izraudzītos, tām bija grūti cerēt uz neatkarības saglabāšanu pilnā apjomā. Visi tolaik iespējamie Eiropas kara scenāriji bija draudīgi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai, jo tās varēja tikt sadalītas, pārvērstas par “maiņas objektiem” lielajā politikā vai arī kļūt par lielvalstu bruņotu sadursmju norises vietu.

Latvijas situāciju neuzlaboja jūnija sākumā ar Vāciju noslēgtais neuzbrukšanas līgums, neveiksmīgi bija arī V. Muntera centieni iekustināt jautājumu par četru lielvalstu garantijām Latvijas neitralitātei. Latvijas un citu Baltijas valstu liktenis tika izlemts Padomju Savienības un Vācijas sarunās, kas noslēdzās 1939. gadā naktī no 23. uz 24. augustu ar agresīvo lielvaru prettiesisko vienošanos sadalīt Austrumeiropu vācu un padomju ietekmes sfērās. Pēc noziedzīgā Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas, kas izraisīja Otro pasaules karu, Latvijas ārpolitikā jau iezīmējās “nolemtības elements”, noslīde pa horizontālo līniju Austrumu virzienā. Latvijas autoritārā vadītāja K. Ulmaņa izšķiršanās par preventīvu kolaborāciju un nemitīgā piekāpšanās Maskavai uz suverenitātes rēķina nedeva cerētos rezultātus. Izmantojot sev izdevīgu starptautisko situāciju, Padomju Savienība 1940. gada jūnijā īstenoja pret Baltijas valstīm neprovocētu agresiju un tās okupēja.

Latvijas politiskās elites sadarbība ar Maskavu iesākās 1939. gada rudenī, kad K. Ulmaņa autoritārā valdība izšķīrās parakstīt uzspiesto un nelaimi vēstošo bāzu līgumu ar Padomju Savienību. Jaunākajā vēstures literatūrā šo sadarbību dēvē par preventīvu kolaborāciju, kuras mērķis bija izvairīties no okupācijas un valsts neatkarības zaudēšanas. Taču tā sagatavoja augsni kolaborācijai pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā, jo veicināja iecietību pret latviešu inteliģences daļas (rakstnieks Vilis Lācis u. c.) nodevīgo un brīvprātīgo sadarbību ar okupācijas varu, tās kolaboracionismu. Visizteiktākie kolaboracionisti Latvijā gan bija komunisti, kā arī kreisie sociāldemokrāti, kuriem nepatika, antipātijas un naids pret autoritāro režīmu bieži vien prevalēja pār Latvijas neatkarības ideju.

Sadarbojās ar okupantiem

Pēc Latvijas okupācijas K. Ulmanis nolēma palikt Valsts prezidenta amatā un sadarbojās ar padomju okupantiem. Viņš parakstīja un izsludināja likumus, kuri palīdzēja iznīcināt Latvijas neatkarību. Laika sprīdī līdz 1940. gada 21. jūlijam, kad steigā un pretlikumīgi ievēlētā Saeima pieņēma lēmumu par Latvijas pievienošanos Padomju Savienībai, bet Ulmanis jau bija zaudējis Valsts prezidenta amatu, viņš izsludināja vairāk nekā 50 likumus. Tādā veidā Ulmanis stiprināja padomju varu un līdz ar to okupācijas režīmu. Tā bija grūti aptverama politiskā tuvredzība, kuras kaitējums Latvijas interesēm joprojām ir jūtams. Vairāki Krievijas vēsturnieki un starptautisko tiesību speciālisti veikli izmanto šo sadarbības faktu, lai vispār mēģinātu noliegt Latvijas okupāciju.

Galerijas nosaukums
LA.lv