Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. maijs, 2014
Drukāt

Gandrīz katrā Eiropas valstī ir iestāde, kas atbildīga par mediju politiku (1)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Krievijas informatīvajām operācijām kļūstot aizvien agresīvākām, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija rosinājusi Kultūras ministrijas paspārnē izveidot mediju politikas struktūrvienību. Tai, kā rakstīts ministrijas sagatavotajā ziņojumā, būtu “jānodrošina kvalitatīva un daudzveidīga mediju vide, kas sekmē vārda brīvību, t.i., cilvēka pamattiesības saņemt un nodot informāciju, mediju neatkarību un īpašumtiesību caurspīdīgumu, pieejamību, kvalitatīvu mediju piedāvājumu un žurnālistiku un citus aspektus, kas ir vitāli nepieciešami sabiedrības attīstībai”. Tāpat mediju nodaļai būtu jānodrošina “saskaņotas mediju politikas izstrāde”, kā arī tās ieviešana.

Padomes, kas 
sargā vārda brīvību


Pagaidām gan grūti saprast, kādiem paņēmieniem tas tiks panākts. Izskanējis pat priekšlikums, ka varētu veidot īpašu ministriju, kas atbildētu par presi un citiem sabiedriskiem jautājumiem. Eiropas valstīs šādas atsevišķas ministrijas nav, taču gandrīz katrā no tām darbojas iestāde, kuru izveidojusi attiecīgās valsts valdība. Šīs mediju politikas uzraugošās iestādes galvenokārt darbojas to ministriju pakļautībā, kuras ir pilnīgi vai daļēji atbildīgas par kultūras jomu.

Tieši pēdējos gados dažviet Eiropā aizvien skaļāk izskan aicinājumi pēc stingrākas mediju uzraudzības. Piemēram, Britānijā šādi ierosinājumi pieņēmās spēkā pēc tam, kad 2011. gada jūlijā atklājās, ka Rūperta Mērdoka mediju impērijas paspārnē darbojošos laikrakstu žurnālisti noklausījušies savu stāstu varoņu telefonsarunas. Pagājušā gada nogalē Britānijas karaliene Elizabete II parakstīja karalisko hartu, kas paredz izveidot jaunu laikrakstu uzraudzības padomi. Vairāki britu mediji gan pauduši bažas, ka šāda padome varētu atstāt negatīvu ietekmi uz preses brīvību. Vienlaikus visās Eiropas valstīs tiek praktizēta “mediju pašregulēšana”. Proti, mediju darbību uzrauga nozares pārstāvju izveidotas neformālas institūcijas, kuras gādā gan par žurnālista darba atbilstību ētikas standartiem, gan mediju struktūrām kopumā.

Ņemot vērā brīvu mediju nozīmīgo lomu demokrātiskas sabiedrības funkcionēšanā, valsts pārlieka klātbūtne mediju ikdienas darbā tiek vērtēta ar pamatīgu devu piesardzības. Nav šaubu, ka brīva prese ir demokrātiskas sabiedrības viens no pīlāriem. Tiesa, mediju jomas teorētiķi (piemēram, Deniss Makveils) norādījuši uz to, ka medijiem demokrātiskās sabiedrībās ir atvēlēta unikāla funkcija un tieši tāpēc ir jāveic to atbilstoša uzraudzība. Turklāt netrūkst veiksmīgu piemēru, kā salāgot vārda brīvību un valsts uzraudzību pār medijiem. Daži piemēri. Vācijā katrā federālajā zeme ir savs preses likums, taču mediju politiku uzrauga Vācijas preses padome, kuras budžeta trešo daļu veido valsts finansējums. Tā tika izveidota jau 1956. gadā ar mērķi sargāt demokrātisku presi un vārda brīvību. Padome ir izteikti “pašregulējoša”, jo tajā darbojas tikai izdevēji un žurnālisti. Vācijas likumos ir arī noteikti vairāki saturiski ierobežojumi, kuru pārkāpšana žurnālistiem draud ar kriminālatbildību. Piemēram, žurnālistiem ir aizliegts publicēt valsts noslēpumus, viņiem ir aizliegts musināt uz etnisko, reliģisko vai rasu naidu. Saskaņā ar Vācijas krimināllikumu ir arī aizliegts iestāties par “agresīviem kariem” vai noliegt holokaustu.

Demokrātijas sargāšanas vārdā 1968. gadā arī Somijā tika izveidota masu mediju padome. Tāpat kā Vācijā arī Somijas mediju padome saņem finansējumu no valsts, kas ir aptuveni 30 procenti no tās kopējā budžeta. Tiesa, Somijā mediju padomē darbojas ne tikai žurnālisti un izdevēji, bet arī akadēmiskās vides un sabiedrības pārstāvji.

Krievijas mediju politika


Eiropas valstīs nav izveidotas atsevišķas ministrijas mediju uzraudzībai, taču tāda ir Krievijā – Sakaru un masu mediju ministrija. Tā tika izveidota 2008. gadā, un šobrīd “mediju ministrs” ir Nikolajs Ņikiforovs. Ministrijas interneta vietnē skaidrots, ka viens no tās uzdevumiem ir veidot masu komunikācijas līdzekļu un mediju, tostarp elektronisko mediju, “nacionālo politiku” un “tiesisko regulējumu”.

2012. gada vasarā Krievijas premjerministrs Dmitrijs Medvedevs par sakaru un mediju ministra vietnieku iecēla Alekseju Voļinu, viņam tieši uzticot Krievijas mediju politikas izstrādi.

Krievijas mediju politikas uzstādījumos Voļins deva iespēju ielūkoties, gada sākumā uzstājoties Maskavas universitātes žurnālistikas departamenta konferencē. Jaunajiem mediju vides darbiniekiem viņš paziņoja, ka “žurnālistam ir pilnībā jāapzinās, ka viņš nav norīkots padarīt pasauli labāku” un ka “žurnālists ir norīkots pelnīt naudu tiem, kuri viņu algo”. Viņš pamācīja Krievijas jaunos žurnālistus, ka viņu uzdevums ir “kalpot īpašnieka interesēm” un izpildīt mediju īpašnieka “propagandas uzdevumus”. “Studentiem ir jāliek skaidri saprast, ka viņi strādās īpašnieka interesēs. Īpašnieks viņiem teiks, kas jāraksta un kas nav jāraksta. Īpašniekam ir tiesības uz to. Tas var patikt vai nepatikt, bet tāda ir dzīve un citādas jums nebūs,” paziņoja Krievijas mediju politikas veidotājs Voļins. Kaut arī viņš izpelnījās pamatīgu žurnālistu kritiku par šādiem izteikumiem, vairums Krievijas mediju darbinieku tomēr atzīst, ka Voļina atziņas skaidri apliecina pašreizējās Krievijas varas attieksmi pret medijiem, kas tai kļuvuši par politiskiem instrumentiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tāpēc 1995 gadā Atbildēt

    nevajadzēja klausīt SWH miljonārus, bet valsts televīzijas vietā izveidot publisku televīziju, kuru nepastarpināti finansē tauta un vada pilsoniskais sektors – kultūras, izglītības, aprūpes organizācijas, reliģiskas kopienas, arodbiedrības, darba devēju konfederācija u.c. pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Tikai tajās Rietumvalstīs, kurās darbojas publiskā raiddarbība, ir pieejama objektīva informācija, TV programmu saturs BEZ REKLĀMAS, un sabiedrība spēj ietekmēt mediju politiku. Latvijā tas ir nokavēts.

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+