Kultūra
Latvijā

Vai atkal piekāpsimies naudas trūkuma priekšā? 0


Par Daugavas stadiona un Mežaparka estrādes rekonstrukciju šķēpi lauzti jau gadiem, un, iespējams, daļējās rekonstrukcijās ieguldīto līdzekļu pietiktu, jaunu Dziesmu svētku infrastruktūras objektu celtniecībai.
Par Daugavas stadiona un Mežaparka estrādes rekonstrukciju šķēpi lauzti jau gadiem, un, iespējams, daļējās rekonstrukcijās ieguldīto līdzekļu pietiktu, jaunu Dziesmu svētku infrastruktūras objektu celtniecībai.
Foto – LETA

Kad Nacionālajā attīstības plānā nepavīdēja Mežaparka Lielās estrādes vārds, tapa gandrīz pilnīgi skaidrs – lai cik dīvaini tas arī liktos, Latvijas simtgades Dziesmu svētkus 2018. gadā mēs diez vai sagaidīsim sen solītajā jaunajā estrādē, kuras 2008. gadā izstrādātajam projektam tā vadītājs Juris Pogas un autori Austris, Ivars un Matīss Mailīši deva vadmotīvu “Sidraba birzs dziesmu kalnā”. Estrādes apsaimniekotāju “SIA Rīgas meži” vēstule par pieļaujamiem 6000 dziedātājiem koristu tribīnē bija kā akmens pīļu dīķī. Arī otra Dziesmu svētku norises vieta – Daugavas stadions – saistās ar lielu izšķiršanos starp diviem projektiem, kurus plāno šonedēļ izskatīt Ministru kabinetā. Cik lielā mērā tie atbildīs dejotāju un skatītāju vēlmēm? Vai iespējams saskaņot sporta un kultūras intereses?

Par to sarunā pie apaļā galdā “Latvijas Avīzes” redakcijā sprieda Kultūras ministrijas (KM) Valsts sekretārs Sandis Voldiņš, “Rīgas meži” valdes loceklis Ai­vars Tauriņš, VSIA “Kultūras un sporta centra “Daugavas stadions”” valdes loceklis Elmārs Martinsons, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra ārštata padomnieks reģionālās attīstības jautājumos Jānis Kols, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers, arhitekts Juris Poga, Dziesmu svētku mākslinieciskās padomes loceklis, kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais un horeogrāfe Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas prorektore, Dziesmu svētku mākslinieciskās padomes locekle Rita Spalva. Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja


Bailes no būvbedres

– XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki vēlreiz aktualizē nepieciešamību atjaunot Daugavas stadionu. Kāda ir situācija šobrīd?

Elmārs Martinsons: – Daugavas stadions ir valstij piederošs nekustamais īpašums, kura apsaimniekošanu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzticējusi SIA “Daugavas stadions”. Par piebūvi vai rekonstrukciju varam runāt tādēļ, ka pieejami ES līdzekļi – 40 miljoni degradēto pilsētas teritoriju revitalizācijai un valsts līdzfinansējums 7 miljonu eiro apmērā. Šo līdzekļu turētāja Kultūras ministrija vērsās pie IZM: tā kā Daugavas stadionā notiek Dziesmu un deju svētki, vai jums par Kultūras ministrijā pieejamiem līdzekļiem ir interese sakārtot Daugavas stadionu? IZM tagad ir uzdevusi SIA “Daugavas stadions” izstrādāt stratēģiju šīs teritorijas sakārtošanai. Tika piešķirti līdzekļi, veikts iepirkums, noslēgts līgums ar pasaules “top četri” firmu “Ernst & Young”, kas piesaistīja gan arhitektus, Sergeja Ņikiforova vadīto SIA “Arhitektu birojs NAMS”, gan būvspeciālistus. Tika izstrādāta stratēģija ar diviem projektiem – variantu B un A’. Stratēģijas izstrādes gaitā tika iesaistītas visas ieinteresētās puses.

Variants B runā par iepriekšējā nojaukšanu un pilnīgi jauna amfiteātra veida stadiona uzbūvi ar 12 000 sēdvietām un tribīnēm visriņķī. Savukārt variants A’ nozīmē papildus esošajai tribīnei uzbūvēt vēl divas ziemeļu un dienvidu pusē, tādējādi iegūstot 10 000 sēdvietu. Jāatgādina, ka patlaban tribīnēs ir vieta 5673 skatītājiem. No dzelzceļa sliedēm šajā variantā stadionu atdalītu skaņas necaurlaidīga siena.

Abos variantos tiks izbūvēti arī trīs sporta objekti – vieglatlētikas manēža, kuras Rīgā nav, multifunkcionāla komandas spēļu halle, par kuras nepieciešamību iestājās sporta federācijas, trešā būve – hokeja halle.

Abus projektus IZM iesniegs izlemšanai valdībā, jo jauna amfiteātra veida stadiona izbūvei no valsts maka papildus vajadzīgi 8,6 miljoni eiro, savukārt rekonstrukcijas variantā ar piebūvētām divām tribīnēm papildus no valsts budžeta vajadzīgs 1,1 miljons sporta infrastruktūrai. Valdībai iesniedzamais konceptuālais ziņojums ir saskaņots ar Tieslietu ministriju, Pārresoru koordinācijas centru, KM, patlaban notiek saskaņošana ar Finanšu ministriju. Un pēc tam nākamā izšķiršanās – kurš būs projekta īstenotājs.

Jānis Kols: – Tajās sanāksmēs, kurās esmu piedalījies, ir bijuši tikai daži B varianta aizstāvji. Jo šis modelis saistās ne tikai ar Eiropas fondu finansējuma piesaistes problēmām, bet paredz uz celtniecības laiku pilnībā pārtraukt stadiona darbību. Vieglatlētiem tas nozīmētu vairāku gadu pārtraukumu, kas olimpiskajos sporta veidos ir dzīvības un nāves jautājums. B projekts arī paredz ļoti sarežģītu struktūru – gandrīz viss stadions tiek celts jeb “uzsēdināts” uz monolītās betona plāksnes. Savukārt rekonstrukcija pēc A’ varianta dod iespēju veikt būvdarbus pa etapiem, būvējot skatītāju tribīnes, multifunkcionālo manēžu un halli…

Protams, pavisam ideāli būtu, ja varētu celt pilnīgi jaunu stadionu pilnīgi citā vietā, taču mūsu valstī tam nav līdzekļu un minēto Eiropas fondu naudu šādam mērķim izmantot nedrīk­stam. Savukārt tribīņu izbūvi ap esošā stadiona apli liedz daudzi normatīvi. Tāpēc es vairāk gribētu turēties pie loģiskākā A’ varianta. Skatītājiem pēc centrālās tribīnes rekonstrukcijas būtu iespēja vērot Deju svētkus no jauniem augstumiem. Tā kā Daugavas stadionam blakus esošā Grīziņkalna rekonstrukcijas projekts tuvojas nobeigumam, veidotos izcili sakopta teritorija no Brīvības ielas līdz pat Deglava tiltam, kas ļautu veiksmīgi risināt vairākus ar Rīgas infrastruktūras attīstību aktuālos jautājumus.

E. Martinsons: – Kādreiz stadionam tribīnes bija visriņķī, taču, ieklausoties dejotāju vajadzībās, tika nojaukti sāni un aizmugure, lai nodrošinātu nepieciešamo plūsmu. Tagad sarežģītākais būs savienot sporta un dejotāju intereses, kam tribīnēs zemes līmenī vajadzīgas brīvas vietas uziešanai un noiešanai. Ir bijušas vairākas prāta vētras, balsošana arī Rīgas domes arhitektu kolēģijā, kur vairākums iestājās par jauna amfiteātra veida (B variants) būvi. Tika uzsvērts, ka šī teritorija ir attīstīta 1958. gadā pēc tā laika plānošanas. No otrās elpas “iepūšanas” un objektu izkārtojuma viedokļa B variants būtu daudz loģiskāks. Protams, ir bažas, vai Latvija var šādu projektu īstenot no būvniecības un finanšu viedokļa. Ja tam nav garantēts finansējums, varam palikt pie vienas lielas būvbedres.

Žoržs Tikmers: – Tāpat kā Kola kungs, es iestātos par rekonstrukciju, nevis jauna stadiona būvi. Jo tā ir sarežģīta inženiertehniska konstrukcija, kurai nav daudz piemēru Eiropā, bet ir risks, ka pēc 2018. gada, kad paredzēts pabeigt stadionu un sākt celt sporta objektus, var parādīties jaunas un negaidītas problēmas.

Juris Poga: – Gribu atgādināt, ka Sergeja Ņikiforova projektēšanas grupa “NAMS” ir ar vislielāko pieredzi tieši sporta būvju projektēšanā. Der akcentēt, ka revitalizācija nozīmē dzīves atjaunošanu, jo ietver sevī ne tikai remontu un rekonstrukciju, bet aktivitāšu kopumu, pēc kura īstenošanas cilvēki atgriežas atpakaļ degradētajās vietās. Deju svētkos visbūtiskākais ir skatīties no augšas, un šajā ziņā es saskatu pretrunu rekonstrukcijas projektā (A’ variants). Jauna amfiteātra veida stadiona projektā (B) ir ievērtēta interesanta lieta – ērta dejotāju nomaiņa, uzejot un noejot no laukuma, tas varētu notikt zem tribīnes, kura jau pēc būtības jāpaceļ uz augšu. Arī tribīnes orientācija pret debespusēm ir ļoti laba.

Dabas stihijas nepievārēsim
Rita Spalva: – Viena no pieredzējušākām horeogrāfēm un deju zīmējumu veidotājām Ingrīda Saulīte allaž atkārto: cik ilgi es strādāju, tik ilgi viņi runā par Daugavas stadionu. Man ir sajūta, ka šajos gados uz katriem svētkiem ieguldītie līdzekļi droši vien jau ir viena jauna stadiona vērti. Saprotu, ka deju laukums ne vienā, ne otrā variantā lielāks nekļūs, cik tur varēja satilpt līdz šim, tik arī satilpsim. Un var jau būt, ka pēc pēdējiem notikumiem Mežaparka estrādē ar lielo ģībšanu tieksmei pēc masveidīguma arī ir savas robežas. Jā, man ir žēl, ka vai trešdaļa skolēnu paliek mājās. Bet varbūt šo sāpīgo problēmu varētu risināt ar divām dažāda līmeņa programmām.

Ar dabas stihijām arī netiksim galā. Dejotājiem ārkārtīgi būtisks ir laukuma klājums. Uz šiem svētkiem tika nopirkts jauns, bet diemžēl atšķirībā no vecā, sarainā, kas klupināja dejotājus, jaunais profesionālais nelaiž cauri ūdeni. Tas nozīmē peļķes, slīdēšanu. Un, lai par kuru jauno stadiona variantu izšķirtos, mums acīmredzot uz ilgiem gadiem būs jāsamierinās ar šo jauno, diemžēl ūdensnecaurlaidīgo, klājumu. Tas der tikai sausam laikam.

Sandis Voldiņš: – Protams, vienmēr var vēlēties vēl ietilpīgākas un augstākas tribīnes, bet ko var paspēt un ko var atļauties. Jā, laukuma lielums nemainīsies, bet iegūsim ērtas uzejas un noejas dejotājiem plus sporta būves, kurās no lietus un svelmes varēs patverties arī tie, kuriem nav jābūt uz deju laukuma.

Ar stadionu esam tikuši tālāk nekā jebkad. Ir atrasts samērā veiksmīgs kompromiss starp dejotājiem un sportistiem, ko es saskatu reālākajā rekonstrukcijas variantā (A’). Treškārt, 8,6 miljonu starpība starp abiem variantiem varbūt neizklausās daudz, taču valsts budžetam tā ir pietiekami iespaidīga summa. Arī ES komisijas finansējums nāk ar zināmiem nosacījumiem. Eiropu neinteresē tik daudz, ko un kā mēs atjaunosim, bet kā šajā vidē atgriezīsim dzīvīgumu, kā objekts funkcionēs, kā uzlabosim Rīgas ikdienu, izmantojot Eiropas finansējumu. Saruna Briselē mums paredzēta augusta beigās vai septembra sākumā. Līdz 2018. gada svētkiem kā minimums mums jābūt kārtībā tribīnēm, iebrauktuvei, daļēji komunikācijām, un pēc tam ķersimies pie sporta būvēm. Izšķiroties par jaunu stadiona būvi, risku ir nesalīdzināmi vairāk.

– Kultūras ministre Dace Melbārde ir uzsvērusi, ka ir jāizveido Daugavas stadiona attīstības uzraudzības padome. Vai ir saskatāmi kādi šķēršļi un riski?

J. Kols: – Šis būs viens no sarežģītākajiem objektiem Latvijas būvniecības vēsturē. Apjoma ziņā īstenoti arī lielāki, taču sarežģījumi slēpjas finansējuma modelī un iepirkumu konkursa izsludināšanā. Daudzās sadaļās iespējams apgūt atsevišķus apakšprojektus tikai līdz 5 miljonu vērtībai. Līdz ar to tiks izsludināti vairāki konkursi. Un tad var notikt, ka, apstrīdot konkursu par infrastruktūras rekonstrukciju, pie darba nevarēs ķerties, piemēram, multifunkcionālās halles būves iepirkuma konkursa uzvarētāji, jo infrastruktūras daļa jāīsteno vispirms. Fakts, ka lielie būvniecības konkursi arvien tiek apstrīdēti, diemžēl ir ikdienas prakse. Un tas var aizkavēt visu būvniecības procesu.

E. Martinsons: – Taču piecu miljonu vērtības ierobežojums rada arī citas izšķiršanās. Ja izšķiramies par rekonstrukcijas variantu (A’), tad aprēķināts, ka katra no sānu piebūvēm izmaksās apmēram divus miljonus eiro. Tādējādi pastāv jautājums, kā izmantot ietaupīto vienu miljonu – uzlabot esošo tribīni, uzklājot jaunu hidroizolāciju, veidot virs tribīnes jumtu vai izremontēt tribīnes iekšpusi?

J. Kols: – Uzraudzības padome nepieciešama arī tādēļ, ka tā ietvertu speciālistus no visām revitalizācijas projektā iesaistītajām pusēm. Piemēram, Rīgas pilsētas attieksme pret šo projektu ir diezgan nogaidoša, jo bija ideja par pilnīgi jaunu stadionu Torņakalnā, kuru pilsēta arī apsaimniekotu. Turklāt saskaņā ar Valsts nacionālo attīstības plānu atbildīgā par teritorijas revitalizāciju ir Kultūras ministrija, kuras intereses ir Deju svētki, savukārt sporta attīstība ir IZM kompetence. Šāda uzraudzības padome visas lietas koordinētu un pieņemtu lēmumus, kas būtu saistoši projekta visiem īstenotājiem.



Mežaparka 
Lielā estrāde – pēdējais izaicinājums?

2013. gadā apmēram nedēļu pirms vispārējiem dziesmu un deju svētkiem līdzšinējā izskata Mežaparka estrādē intervijā “Latvijas Avīzē” Rīgas mērs Nils Ušakovs sacīja, ka Mežaparka estrādi vajag atjaunot līdz 2018. gadam un šis darbs noteikti tikšot paveikts.

– 2018. gadā lēstā summa šim projektam bija 16,5 miljoni latu, 2013. gadā, ņemot vērā pakalpojuma sadārdzināšanos, pārbūvei bija vajadzīgi apmēram 20 miljoni latu. Tagad, pārrēķinot tikai šo summu jaunajā valūtā, iegūstam apmēram 30 miljonus eiro. Kāda izskata estrādē notiks valsts simtgades dziesmu svētki?

Aivars Tauriņš: – “Rīgas meži” jau sešus gadus apsaimnieko šo Rīgas pilsētas īpašumu, Mežaparka Lielo estrādi, kas tomēr ir valstisks objekts. Neesmu redzējis nevienu dokumentu – ne valsts, ne pašvaldības parakstītu – kur Mežaparka estrādei šobrīd būtu piešķirts kaut eirocents pārbūvei. Trešais finanšu avots, protams, ir Eiropas nauda, tad nu man ar rūgtu ironiju gribas retoriski vaicāt – cik īsā laikā var degradēt estrādi, lai tā pēc tam nonāktu “atdzīvināmo” jeb revitalizējamo objektu kategorijā un arī mēs varētu pretendēt uz attiecīgā Eiropas fonda līdzekļiem?

Ja mēs gribam īstenot Jura Pogas projektu, esam ārkārtīgā laika deficītā. Lai cik ļoti es kā latvietis, pilsonis, dziesmu svētku dalībnieks, kā valsts amatpersona un estrādes apsaimniekotājs gribētu redzēt jaunu estrādi, ko mēs visi esam pelnījuši, mans viedoklis, ka vēl pietiekami daudzus svētkus svinēsim tās pašreizējā izskatā. Atšķirībā no Daugavas stadiona mums ir saskaņots skiču projekts, ļoti laba starta pozīcija. Taču, lai īstenotu projektu kopumā, nepieciešamās summas mūsu nabadzībā ir ļoti lielas.

Pēdējais estrādes kapitālais remonts tika veikts 2007. gadā pirms 2008. gada svētkiem ar ideju, ka cienījamā Jura Pogas projekts tiks īstenots jau 2010. gadā uz Skolēnu dziesmu svētkiem. Jāņem arī vērā, ka ēku bija paredzēts nojaukt 2009. gadā. Tagad septembrī pēc Skolēnu svētku laikā veiktās ēkas pārbaudes mēs saņemsim rezultātus. Diemžēl viena no versijām ir tāda, ka pārbūvju rezultātā koristu tribīne zaudējusi 30% no savas sākotnējās kravnesības. Un jāņem vērā, kaut arī padomju betons bija ar lielu pielaidi uz pozitīvo pusi – podesti izturējuši pat 15 tūkstošus dziedātāju – nezināmu ap­stākļu sakritības dēļ var notikt šodien neparedzamas bēdīgas lietas. Šā gada beigās labāk sapratīsim, kādā stāvoklī mūsu “vecmāmiņa” – Mežaparka Lielā estrāde – īsti ir, varēsim pateikt, cik liela ir tās kapacitāte, un, plānojot nākamos svētkus, pie tās vajadzēs turēties.



Jādomā par valstiska mēroga svētku biežumu
Māris Sirmais: – Man ir sajūta, ka visu laiku atrodos nebeidzamos zirnekļa tīklos un tie tiek austi no visām pusēm. Es bieži vien nesaprotu, kas slēpjas varbūt arī aiz šiem absolūti godīgi veiktajiem aprēķiniem, kas pieļauj tikai 6000 dziedātāju tribīnē? Varbūt, bet tie ir tikai mani minējumi, kāda mērķis ir pēc iespējas ātrāk estrādi novākt, varbūt kādi ir ieinteresēti dabūt miljonus jaunai būvei? Kad biju mākslinieciskais vadītājs 2008. gada dziesmu svētku noslēguma koncertam, pēc tam visi ierēdņi vienā balsī solīja jaunu estrādi uz 2013. gada svētkiem ar tribīni 12 tūkstošiem dziedātāju. Tagad izklausās, ka tas ir utopisks sapnis.

Protams, konkurences trūkums veicina māk­slinieciskuma kritumu. Ja es pērku biļeti, gribu dzirdēt mākslinieciski labāko, nevis pašdarbību zaļā pļavā. Taču, ja robežu novelk ap 6000 dziedātājiem, tad kas tur var notikt? Vai kopkoris dalīsies uz pusēm, nāks tribīnē pa divi lāgi, dziedās vienas un tās pašas vai citas dziesmas, vai koncerts ilgs diennakti? Ir pilnīgi saprotama mūžīgā cīņa par nokļūšanu noslēguma koncertā – svētku vainagojumā. Un atstumtie jūtas pamatoti apvainoti. Igaunijā viņu estrādes ietilpībā vispārējos svētkos tradīcijas pārmantotības nolūkā dzied arī bērnu kori. Es varu pateikt, ka jaunatnes svētkos noslodze bija pat mazāka nekā citos. Un tāpēc vajag nevis sūdzēt svētku organizētājus tiesā, kā daža laba amatpersona vīkšas darīt, un vainot viņus, ka nemāk organizēt svētkus, par ko brīnās visa pasaule, bet domāt par globālām, totālām valstiska mēroga neizdarībām.

J. Poga: – Teorētiski pastāv iespēja līdz 2018. gada svētkiem īstenot projektu pilnībā, taču tas prasa kā finansējumu, tā nekļūdīgu, skrupulozu, precīzi pārdomātu rīcību divu gadu laikā. Divu gadu laikā, 2016. gadā paralēli izstrādājot projekta tehniskos risinājumus, ir jānotiek būvnieku iepirkumam, lai visu 2017. gadu un 2018. gada pirmo pusi varētu ritēt būvniecība.

A. Tauriņš: – Tik gludi nevar sanākt, jo 2017. gadā ir paredzēta Eiropas koru olimpiāde Rīgā, droši vien ar noslēguma koncertu Meža­parka Lielajā estrādē.

R. Spalva: – Ir ļoti nopietns jautājums par valstiska mēroga svētku biežumu. Varbūt tie var būt decentralizētāki, reģionālāki, piemēram, lieliska jauna halle Jelgavā… Te, protams, nav runa par vispārējiem un skolēnu dziesmu svētkiem, kuriem jānotiek Mežaparka Lielajā estrādē. Taču pēc līdzšinējās prakses, šķiet, pat ja būtu nauda, nevaram atrast trīs četru gadu brīvu “laika logu”, kas nepieciešams jaunas, uz gadu desmitiem ceļamas estrādes nesasteigtai būvei.

S. Voldiņš: – Lai kāds arī septembra beigās būtu atzinums par estrādes ietilpību, skaidrs, ka būs jāveic kādi piemērošanas darbi līdz 2018. gadam. Patlaban izvērtējam divas alternatīvas – samērā minimālus darbus ar sānu izbūvēm, kuras vairs nefunkcionē. Apspriežam arī citu variantu. Ja būtu iespējams iegūt finansējumu apmēram sešu miljonu apmērā, var pārbūvēt koristu tribīni, kā arī paplašināt skatītāju kalna aizmuguri. Patlaban gan ne pašvaldības, ne valsts pusē šim projektam nav neviena centa. Taču saruna ar Rīgas domi mums vēl priekšā.

J. Poga: – Esam iezīmējuši jaunu koristu tribīni, pilnīgi izmainot tās ģeometriju, palielinot estrādes atvērumu no pašreizējiem 85 līdz 100 metriem, tad uz podestiem būtu vietas pat līdz 16 tūkstošiem dziedātāju. Ļoti svarīgi, lai estrāde būtu izmantojama arī citiem pasākumiem. Tallinas estrādes ietilpība ir 100 tūkstoši klausītāju. Tāpēc nav brīnums, ka pasaules mūzikas tirgus izvēlas Tallinu, bet mūsu estrādei ar 24 tūkstošiem skatītāju vietu brauc garām. Par spīti lieliskajai akustikai, par ko pārsteigti pat pasaules slavenākie akustiķi. Arī mūsu projektā “Sidraba birzs dziesmu kalnā” tikām piesaistījuši labākos pašmāju un ārzemju akustiķus.

S. Voldiņš: – Godīgi sakot, šobrīd saruna par Mežaparka estrādi ir novēlota, jo finansējumu šādiem projektiem plāno vismaz divus trīs gadus uz priekšu, tagad par visu jāizšķiras līdz šā gada beigām.

M. Sirmais: – Tas ir ārkārtīgi interesanti – allaž ir par vēlu. Bail domāt, cik daudz līdzekļu jau iztērēts, kaut ko uzlabojot un pielabojot uz katriem svētkiem. Paiet daži gadi, un mēs atkal runājam par dažiem miljoniem. Tā rodas nācijas neuzticība ierēdņiem, celtniekiem, neticība, ka valstiski varam atrisināt šo jautājumu. Zūd ticība valsts godprātībai šajā lietā.

Es gribētu dzirdēt nācijas atbildi: vai mums ir vajadzīgi Dziesmu svētki? Ko domā tautas vairākums? Tā droši vien ir utopija, bet varbūt tauta var ziedot estrādei un uzticēt šīs lietas vadību tautā viscienītākajiem cilvēkiem, kā, piemēram, Vairai Vīķei-Freibergai, Jānim Stradiņam? Es būtu gatavs ziedot no savas kabatas, un varbūt to būtu gatavi darīt daudzi, zinot, ka tiks izvēlēti vislabākie eksperti, uzrunāti visgodprātīgākie celtnieki, lai pēc dažiem gadiem atkal nevajadzētu baidīties no Daugavas kuģīša vai Zolitūdes traģēdijas atkārtošanās, ja valsts un pašvaldība atvieglotu estrādi no koncertiem vismaz uz šādai būvei nepieciešamo laiku? Jo Dziesmu svētki ir tautas kultūras, izglītības un intelekta līmeņa atskaites punkts.

A. Tauriņš: – Ekspertīzē nosauktie 5,8 tūkstoši dziedātāju mums visiem ir izaicinājums. Vai nu paliekam pie tā, ka koru kustība sāk samazināties, vai arī mums ir jauna estrāde ar 12 000 dziedātāju un 70 000 klausītāju. Man liekas, ka 30 miljoni latviešu tautas dziesmu svētkiem nav nekas. Mēs visur citur esam izpļurinājuši tik daudz, nesaimnieciski rīkojoties, ka atrast šo summu ir valsts un sabiedrības pienākums.

Galerijas nosaukums

Aptauja

Elizabete Jonikāne, dejo bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Pūpolītis”: “Dziesmu un deju svētkos šogad piedalījos jau otro reizi. Dejojot Daugavas stadionā, emocijas nevar ar vārdiem aprakstīt. Grūtību nebija, varbūt vienīgi slidenais laukums pēc lietusgāzes. Dejot intermēdijas bija liels gods. Visi tie zīmējumi, ko izveidojām, bija fantastiski.”

Raitis Vizulis, dejo tautu deju kopā “RIKA”: “Šis bija pirmais gads Dziesmu un deju svētkos. Mēģinājumos jutos diezgan noguris un labprāt būtu no rītiem ilgāk pagulējis, bet koncertos emocijas bija pacilājošas un ļoti patīkamas! Jā, fiziski bija nedaudz grūti. Atmiņā palikuši dažādi spilgti momenti, piemēram, kā jaunieši mēģinājumos katru brīvu brītiņu gūlās zemē un centās pievērt acis, laikam daudz enerģijas dzērienus pirms gulētiešanas dzēra un nespēja aizmigt, haha!”

Klinta Circene, dejo tautas deju kolektīvā “Cielaviņa”: “Esmu piedalījusies vienos Vispārējos dziesmu un deju svētkos un nu jau trijos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, domāju, ka šie bija vieni no fiziski vieglākajiem svētkiem, jo bija piemēroti laika apstākļi deju mēģinājumiem. Lielākās grūtības sagādāja slidenais laukuma segums pēc lietus. Vislabāk atcerēšos to, kāda jautrība valdīja aizskatuvē koncertu laikā. Deju kolektīvi viens otru atbalstīja pirms uznācieniem. Tas bija fantastiski!”

Sagatavojusi Vita Daukste

LA.lv