Bailes no būvbedres 0
– XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki vēlreiz aktualizē nepieciešamību atjaunot Daugavas stadionu. Kāda ir situācija šobrīd?
Elmārs Martinsons: – Daugavas stadions ir valstij piederošs nekustamais īpašums, kura apsaimniekošanu Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzticējusi SIA “Daugavas stadions”. Par piebūvi vai rekonstrukciju varam runāt tādēļ, ka pieejami ES līdzekļi – 40 miljoni degradēto pilsētas teritoriju revitalizācijai un valsts līdzfinansējums 7 miljonu eiro apmērā. Šo līdzekļu turētāja Kultūras ministrija vērsās pie IZM: tā kā Daugavas stadionā notiek Dziesmu un deju svētki, vai jums par Kultūras ministrijā pieejamiem līdzekļiem ir interese sakārtot Daugavas stadionu? IZM tagad ir uzdevusi SIA “Daugavas stadions” izstrādāt stratēģiju šīs teritorijas sakārtošanai. Tika piešķirti līdzekļi, veikts iepirkums, noslēgts līgums ar pasaules “top četri” firmu “Ernst & Young”, kas piesaistīja gan arhitektus, Sergeja Ņikiforova vadīto SIA “Arhitektu birojs NAMS”, gan būvspeciālistus. Tika izstrādāta stratēģija ar diviem projektiem – variantu B un A’. Stratēģijas izstrādes gaitā tika iesaistītas visas ieinteresētās puses.
Variants B runā par iepriekšējā nojaukšanu un pilnīgi jauna amfiteātra veida stadiona uzbūvi ar 12 000 sēdvietām un tribīnēm visriņķī. Savukārt variants A’ nozīmē papildus esošajai tribīnei uzbūvēt vēl divas ziemeļu un dienvidu pusē, tādējādi iegūstot 10 000 sēdvietu. Jāatgādina, ka patlaban tribīnēs ir vieta 5673 skatītājiem. No dzelzceļa sliedēm šajā variantā stadionu atdalītu skaņas necaurlaidīga siena.
Abos variantos tiks izbūvēti arī trīs sporta objekti – vieglatlētikas manēža, kuras Rīgā nav, multifunkcionāla komandas spēļu halle, par kuras nepieciešamību iestājās sporta federācijas, trešā būve – hokeja halle.
Abus projektus IZM iesniegs izlemšanai valdībā, jo jauna amfiteātra veida stadiona izbūvei no valsts maka papildus vajadzīgi 8,6 miljoni eiro, savukārt rekonstrukcijas variantā ar piebūvētām divām tribīnēm papildus no valsts budžeta vajadzīgs 1,1 miljons sporta infrastruktūrai. Valdībai iesniedzamais konceptuālais ziņojums ir saskaņots ar Tieslietu ministriju, Pārresoru koordinācijas centru, KM, patlaban notiek saskaņošana ar Finanšu ministriju. Un pēc tam nākamā izšķiršanās – kurš būs projekta īstenotājs.
Jānis Kols: – Tajās sanāksmēs, kurās esmu piedalījies, ir bijuši tikai daži B varianta aizstāvji. Jo šis modelis saistās ne tikai ar Eiropas fondu finansējuma piesaistes problēmām, bet paredz uz celtniecības laiku pilnībā pārtraukt stadiona darbību. Vieglatlētiem tas nozīmētu vairāku gadu pārtraukumu, kas olimpiskajos sporta veidos ir dzīvības un nāves jautājums. B projekts arī paredz ļoti sarežģītu struktūru – gandrīz viss stadions tiek celts jeb “uzsēdināts” uz monolītās betona plāksnes. Savukārt rekonstrukcija pēc A’ varianta dod iespēju veikt būvdarbus pa etapiem, būvējot skatītāju tribīnes, multifunkcionālo manēžu un halli…
Protams, pavisam ideāli būtu, ja varētu celt pilnīgi jaunu stadionu pilnīgi citā vietā, taču mūsu valstī tam nav līdzekļu un minēto Eiropas fondu naudu šādam mērķim izmantot nedrīkstam. Savukārt tribīņu izbūvi ap esošā stadiona apli liedz daudzi normatīvi. Tāpēc es vairāk gribētu turēties pie loģiskākā A’ varianta. Skatītājiem pēc centrālās tribīnes rekonstrukcijas būtu iespēja vērot Deju svētkus no jauniem augstumiem. Tā kā Daugavas stadionam blakus esošā Grīziņkalna rekonstrukcijas projekts tuvojas nobeigumam, veidotos izcili sakopta teritorija no Brīvības ielas līdz pat Deglava tiltam, kas ļautu veiksmīgi risināt vairākus ar Rīgas infrastruktūras attīstību aktuālos jautājumus.
E. Martinsons: – Kādreiz stadionam tribīnes bija visriņķī, taču, ieklausoties dejotāju vajadzībās, tika nojaukti sāni un aizmugure, lai nodrošinātu nepieciešamo plūsmu. Tagad sarežģītākais būs savienot sporta un dejotāju intereses, kam tribīnēs zemes līmenī vajadzīgas brīvas vietas uziešanai un noiešanai. Ir bijušas vairākas prāta vētras, balsošana arī Rīgas domes arhitektu kolēģijā, kur vairākums iestājās par jauna amfiteātra veida (B variants) būvi. Tika uzsvērts, ka šī teritorija ir attīstīta 1958. gadā pēc tā laika plānošanas. No otrās elpas “iepūšanas” un objektu izkārtojuma viedokļa B variants būtu daudz loģiskāks. Protams, ir bažas, vai Latvija var šādu projektu īstenot no būvniecības un finanšu viedokļa. Ja tam nav garantēts finansējums, varam palikt pie vienas lielas būvbedres.
Žoržs Tikmers: – Tāpat kā Kola kungs, es iestātos par rekonstrukciju, nevis jauna stadiona būvi. Jo tā ir sarežģīta inženiertehniska konstrukcija, kurai nav daudz piemēru Eiropā, bet ir risks, ka pēc 2018. gada, kad paredzēts pabeigt stadionu un sākt celt sporta objektus, var parādīties jaunas un negaidītas problēmas.
Juris Poga: – Gribu atgādināt, ka Sergeja Ņikiforova projektēšanas grupa “NAMS” ir ar vislielāko pieredzi tieši sporta būvju projektēšanā. Der akcentēt, ka revitalizācija nozīmē dzīves atjaunošanu, jo ietver sevī ne tikai remontu un rekonstrukciju, bet aktivitāšu kopumu, pēc kura īstenošanas cilvēki atgriežas atpakaļ degradētajās vietās. Deju svētkos visbūtiskākais ir skatīties no augšas, un šajā ziņā es saskatu pretrunu rekonstrukcijas projektā (A’ variants). Jauna amfiteātra veida stadiona projektā (B) ir ievērtēta interesanta lieta – ērta dejotāju nomaiņa, uzejot un noejot no laukuma, tas varētu notikt zem tribīnes, kura jau pēc būtības jāpaceļ uz augšu. Arī tribīnes orientācija pret debespusēm ir ļoti laba.
Dabas stihijas nepievārēsim
Rita Spalva: – Viena no pieredzējušākām horeogrāfēm un deju zīmējumu veidotājām Ingrīda Saulīte allaž atkārto: cik ilgi es strādāju, tik ilgi viņi runā par Daugavas stadionu. Man ir sajūta, ka šajos gados uz katriem svētkiem ieguldītie līdzekļi droši vien jau ir viena jauna stadiona vērti. Saprotu, ka deju laukums ne vienā, ne otrā variantā lielāks nekļūs, cik tur varēja satilpt līdz šim, tik arī satilpsim. Un var jau būt, ka pēc pēdējiem notikumiem Mežaparka estrādē ar lielo ģībšanu tieksmei pēc masveidīguma arī ir savas robežas. Jā, man ir žēl, ka vai trešdaļa skolēnu paliek mājās. Bet varbūt šo sāpīgo problēmu varētu risināt ar divām dažāda līmeņa programmām.
Ar dabas stihijām arī netiksim galā. Dejotājiem ārkārtīgi būtisks ir laukuma klājums. Uz šiem svētkiem tika nopirkts jauns, bet diemžēl atšķirībā no vecā, sarainā, kas klupināja dejotājus, jaunais profesionālais nelaiž cauri ūdeni. Tas nozīmē peļķes, slīdēšanu. Un, lai par kuru jauno stadiona variantu izšķirtos, mums acīmredzot uz ilgiem gadiem būs jāsamierinās ar šo jauno, diemžēl ūdensnecaurlaidīgo, klājumu. Tas der tikai sausam laikam.
Sandis Voldiņš: – Protams, vienmēr var vēlēties vēl ietilpīgākas un augstākas tribīnes, bet ko var paspēt un ko var atļauties. Jā, laukuma lielums nemainīsies, bet iegūsim ērtas uzejas un noejas dejotājiem plus sporta būves, kurās no lietus un svelmes varēs patverties arī tie, kuriem nav jābūt uz deju laukuma.
Ar stadionu esam tikuši tālāk nekā jebkad. Ir atrasts samērā veiksmīgs kompromiss starp dejotājiem un sportistiem, ko es saskatu reālākajā rekonstrukcijas variantā (A’). Treškārt, 8,6 miljonu starpība starp abiem variantiem varbūt neizklausās daudz, taču valsts budžetam tā ir pietiekami iespaidīga summa. Arī ES komisijas finansējums nāk ar zināmiem nosacījumiem. Eiropu neinteresē tik daudz, ko un kā mēs atjaunosim, bet kā šajā vidē atgriezīsim dzīvīgumu, kā objekts funkcionēs, kā uzlabosim Rīgas ikdienu, izmantojot Eiropas finansējumu. Saruna Briselē mums paredzēta augusta beigās vai septembra sākumā. Līdz 2018. gada svētkiem kā minimums mums jābūt kārtībā tribīnēm, iebrauktuvei, daļēji komunikācijām, un pēc tam ķersimies pie sporta būvēm. Izšķiroties par jaunu stadiona būvi, risku ir nesalīdzināmi vairāk.
– Kultūras ministre Dace Melbārde ir uzsvērusi, ka ir jāizveido Daugavas stadiona attīstības uzraudzības padome. Vai ir saskatāmi kādi šķēršļi un riski?
J. Kols: – Šis būs viens no sarežģītākajiem objektiem Latvijas būvniecības vēsturē. Apjoma ziņā īstenoti arī lielāki, taču sarežģījumi slēpjas finansējuma modelī un iepirkumu konkursa izsludināšanā. Daudzās sadaļās iespējams apgūt atsevišķus apakšprojektus tikai līdz 5 miljonu vērtībai. Līdz ar to tiks izsludināti vairāki konkursi. Un tad var notikt, ka, apstrīdot konkursu par infrastruktūras rekonstrukciju, pie darba nevarēs ķerties, piemēram, multifunkcionālās halles būves iepirkuma konkursa uzvarētāji, jo infrastruktūras daļa jāīsteno vispirms. Fakts, ka lielie būvniecības konkursi arvien tiek apstrīdēti, diemžēl ir ikdienas prakse. Un tas var aizkavēt visu būvniecības procesu.
E. Martinsons: – Taču piecu miljonu vērtības ierobežojums rada arī citas izšķiršanās. Ja izšķiramies par rekonstrukcijas variantu (A’), tad aprēķināts, ka katra no sānu piebūvēm izmaksās apmēram divus miljonus eiro. Tādējādi pastāv jautājums, kā izmantot ietaupīto vienu miljonu – uzlabot esošo tribīni, uzklājot jaunu hidroizolāciju, veidot virs tribīnes jumtu vai izremontēt tribīnes iekšpusi?
J. Kols: – Uzraudzības padome nepieciešama arī tādēļ, ka tā ietvertu speciālistus no visām revitalizācijas projektā iesaistītajām pusēm. Piemēram, Rīgas pilsētas attieksme pret šo projektu ir diezgan nogaidoša, jo bija ideja par pilnīgi jaunu stadionu Torņakalnā, kuru pilsēta arī apsaimniekotu. Turklāt saskaņā ar Valsts nacionālo attīstības plānu atbildīgā par teritorijas revitalizāciju ir Kultūras ministrija, kuras intereses ir Deju svētki, savukārt sporta attīstība ir IZM kompetence. Šāda uzraudzības padome visas lietas koordinētu un pieņemtu lēmumus, kas būtu saistoši projekta visiem īstenotājiem.
